Mēs spēsim. Mēs augšāmcelsimies

... Viņš nāca no stacijas ar divām nastām: vienā rokā viņš turēja brūnu papes koferīti, bet pār plecu bija pārmesta blāvi zaļgana mugursoma. Ienācis mūsu dzīvokļa priekšnamā, viņš nolika abas nastas uz grīdas un noņēma naģeni. Ja Eduards bija ieradies, tas nozīmēja, ka Lieldienas ir sākušās.
04.04.2021. Elita Veidemane
 
©Rūta Kalmuka/F64

Tas bija vesels rituāls: no mugursomas Eduards izcēla cūkgaļas ruleti, aukstās gaļas bļodas ar plāniem dēlīšiem starp tām - lai gaļa nesakrīt, un nokūpinātu cauraudža gabalu. Visa virtuve smaržoja pēc laukiem. Bet vislielākā darīšana bija ar koferi: tajā, ievīstītas vecās avīzēs, dusēja... nu, cik? - varbūt kādas pārsimt olas. Katru oliņu vajadzēja iztīt no „Cīņas” un „Padomju Druvas” (vai kas nu tur bija) papīriņiem un ielikt lielajā vešbļodā. Dažas tomēr bija ieplīsušas. „Ātri, ātri - olu kulteni,” mudināja mamma, jo vēl bija rīta stunda.

Bet es vienmēr brīnījos: kā Eduards, dzīvodams Zaubē, tik agri spēja atbraukt?... Man nenāca prātā, ka viņš cēlās četros no rīta, lai tiktu uz autobusu, kura pietura bija piecu kilometru attālumā no mājām. Un tad brauca uz Rīgu, un tad ar vilcienu - uz Jūrmalu, pie savas māsas ģimenes. Un tā katru gadu uz Lieldienām.

Pārdesmit olas salikām katlā kopā ar sīpolu mizām, ko vecmamma visu gadu bija krājusi. Lielā varīšana varēja sākties. Virtuvē burbuļoja brūnais virums, un mēs, es un mana māsa Raimonda, ar nepacietību gaidījām vārīšanas galu, jo tik ļoti gribējās ieraudzīt tos rakstus, kas būs palikuši uz olām - pēc tam, kad tās atdzesēsim, izvīstīsim no marlītēm, notīrīsim no miežu putraimiem un lapiņām...

Tas bija satraucošs darbiņš. Viens no skaistākajiem ik gadu. Pēc tam pienāca svētdienas rīts, un tante Tonija svinīgi uz galda nolika nelielu trauciņu, kurā bija ola, sāls sķipsniņa un maizes šķēlīte. To visu viņa bija atnesusi no baznīcas, tas viss bija svētīts, un mums, pie galda sēdošajiem, vajadzēja paņemt pa mazam gabaliņam no olas un maizes, apbērt ar sāli un apēst. Bet vispirms - Tēvreize. „Dievs Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs vārds...” Lūgšanas vārdi kā pavasara strauts aizburzguļoja pavasarī...

... Nu visi kopā ir pavasara debesīs - Eduards, mamma, paps, tante Tonija, vecmamma. Dievvārdi kā viegls plīvurs paceļas līdz mūsu mīļajiem, un es atceros to, ka mēs, Lieldienās sēdēdami mammas dzīvokļa lielajā istabā, vienmēr svinējām pavasari kā jaunu sākumu. Un tajā bija vieta arī kādam stāstam par Jēzu Kristu un viņa brīnumaino augšāmcelšanos. Un man to vienmēr gribējās dzirdēt no jauna. Kā apliecinājumu tam, ka viss ir iespējams. Kā apliecinājumu tam, ka arī mēs varam - ja ne visu, tad daudz ko.

Arī šajās Lieldienās mēs atcerēsimies Eduardu, viņa nobružāto papes koferīti, viņa steidzīgo valodu, viņa lauciniecisko kautrību un sirsnību. Un mammas rasolu, kam viņa atkal kļūdas pēc būs pielikusi sīpolus, un papa medus dzērienu, kas būs pārāk salds, un tantes Tonijas oliņu ar sāli, un vecmammas ceptās karbonādes. Kā viņiem ir Tur, Debesīs?

Lieldienās atcerēsimies visu, kas mūs stiprina. Un visus, kuri mūs stiprina. Diez vai nomocītais Jēzus Kristus spētu augšāmcelties, ja viņš savā atmodā spēku nesmeltos no tā, kas stiprina. Ja viņš to varēja, arī mums tas būs pa spēkam. Skaties, kā caur akmeni laužas zieds. Skaties, kā lāses deldē klinti. Skaties, kā asaras kausē vienaldzību. Viss notiks, es zinu. Mēs spēsim. Mēs augšāmcelsimies.