Valdība nomaina savu apsmērēto ancuku

„Vēlos patiešām izteikt ļoti lielu atzinību Ilgai Šuplinskai. Viņa ir bijusi tāds simbols tam, kā ir jācīnās par savu nozari. JKP turpinās šo darbu, aizsāktās reformas,” Jaunās konservatīvās partijas boss Jānis Bordāns kvēli deklamē slavinošu dzeju savai partijas biedrenei Ilgai Šuplinskai, pie reizes palūdzot pamest ministres amatu – acīmredzot tāpēc, ka viņa ir bijusi simbols cīņai par nozari. Ne mazāk neloģiska ir citas ministres atnākšana – vēsturniece un filoloģe Marija Golubeva („Kustība Par”) nu komandēs iekšlietu orgānus.
04.06.2021. Elita Veidemane
 
©F64

Taču, iespējams, vairums Marijas pēlēju kļūdās, un viņa patiesībā būs spoža un tālredzīga iekšlietu ministre.

Varbūt nemaz nav vajadzīga nekāda izpratne par iekšlietu sistēmu, un Marijai Golubevai, lai kļūtu par pēdējā laika izcilāko iekšlietu ministri, pietiks jau ar to vien, ka viņa, piemērojot naudas sodu, ir saukta pie administratīvās atbildības par valsts amatpersonām noteikto ierobežojumu un aizliegumu pārkāpšanu, kā arī par valsts amatpersonas funkciju veikšanu interešu konflikta situācijā...

Bet nerunāsim par tādiem niekiem. Visbiežāk pietiek ar revolucionāro pārliecību, lai iegūtu partijas ceļazīmi uz kādu augstu amatu. Kāda revolucionārā pārliecība ir partiju apvienībai „Attīstībai/Par”, kurā iekļaujas arī Golubevas pārstāvētā „Kustība Par”, visi zina, tāpēc - nekautrēsimies no šiem burtiem, - mēs to pacildināsim gana skaļi, un tā ir LGBT pārliecība. Marija Golubeva, kas, tāpat kā ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV), ir „iznākusi no skapja”, vairs neslēpjot savas īpatnās novirzes.

Marija Golubeva jau 30 gadus ir kopā ar savu draudzeni, izglītības jomas konsultanti Diānu Ieleju, nu jau ar sievu (vīru?), jo abas 2013. gadā salaulājušās Briselē. Viņu attiecību pamatā esot „jūtu dziļums, interesantas sarunas, kopēji dzīves mērķi un tagad arī cīņa par kopdzīves likumu Latvijā” (no žurnāla „Santa”).

Ikviens ar toleranci apveltīts cilvēks nospriedīs: lai taču tās sievietes (?) dara, ko grib. Protams, kurš gan to var liegt? Tikai - vai situācija, kurā Marijas jaunkundze ir ielikta iekšlietu ministres amatā, un tā atbildības joma ir prasmīgi vadīt vīrišķīgu profesiju vīriešu tūkstošus, nevar novest, piedodiet, līdz ētiskas un morālas dabas konfliktiem? Vai tad partiju apvienībai „Attīstībai/Par” nevajadzēja par to padomāt - kā pasargāt Marijas jaunkundzi no nepatīkamiem starpgadījumiem un labāk piedāvāt viņai kļūt, teiksim, par jūnija praidu ministri? Diez vai iekšlietu ministres pienākums būs tikai policijas automašīnu pārkrāsošana varavīksnes toņos, policistu formastērpu nomaiņa uz rozā un gaišziliem un pavēle visos vistuzagļu „pasākumos” meklēt „homofobiska naida nozieguma” pazīmes... Bet nevajag lieki iespringt: augstajos plauktos ir pieņemts, ka jebkurš savējais var kļūt par jebko, jo visi ir kompetenti pilnīgi visos jautājumos.

Tomēr padomāt vajadzēja arī jēkāpistiem. Tā kā Ilga Šuplinska bija cīņas simbols, partijas vadonis Bordāns jau nu varēja simbolam, beidzoties tā derīguma termiņam, piešķirt vismaz kartupeļu ordeni, smukām, sprogainām bantītēm izcakotu. Jo cīņa patiešām bija varena: pret Latvijas Universitāti, pret tās rektoru Indriķi Muižnieku (juristu apmaksa vien sasniedza 20 000 eiro!), pret citām augstskolām, pret pedagogiem... Ordeņa vietā spļāviens cīnītājas vaigā: ministres amatā ielikt personu ar uzvārdu „Muižniece” - nu vai nav ārprāts?!

Īsi sakot - Bordāns un kompānija uzmeta jēkāpistu idejām tik uzticīgo Šuplinsku, vienu no nedaudzajām palikušajām „komunisma ausmām” un „pandoras lādēm”. Uzmeta atbilstoši savam partijas sauklim - „godīgi, drosmīgi, gudri”, sak, sit savējos, lai svešie baidās. Kāds grasās aizrādīt Bordānam, ka ir nesmuki rīkojies pret uzticamu avi? Nūū... Kašķains suns tik viegli spalvu nemetīs.

Bet ne jau Bordāns viens pats tik eleganti taktisks. Bijusī labklājības ministre Ramona Petraviča neuzzināja par savu aiziešanu no ministres amata klātbūtnes sarunā ar premjeru: Kariņš nolaidās no augstumiem un pat (!) piezvanīja viņai, lai paustu jaunumus. Nevajadzēja tērēties: varēja arī īsziņu atsūtīt. Ramonas tā kā mazliet žēl: viņa vismaz centās, un no vienkārši smukas bodnieces jau paspēja izaugt līdz smukai... pareizu teikumu teicējai. Tagad atliks vien sauļoties kopā ar atlaistajām bēdu māsām - Šuplinsku un Viņķeli.

Ir ļoti grūti piespiest sevi domāt, ka viss šis politiskais balagāns ir kaut kāds valdības restarts vai ar rasolu apsmērēta ancuka nomainīšana pret jaunu un tīru. Dzīres taču turpinās, un rasola bļodas vēl pilnas! Nav nekādu problēmu pastumt malā neveiklāko ēdāju, publiski viņu pazemojot ar papildu spērienu pa sēžamvietu. Tāda ir šī mūsu valdība, un tādi ir tās glaunie tikumi.