"Dakteris Kariņš" saka paldies pakļāvīgajiem pacientiem

Atzīšos uzreiz: noskatījos ne tikai Egila Levita un Krišjāņa Kariņa Jaungada uzrunas, bet arī kaimiņzemes vadoņa Puķina mundrinājumu tautai. Ziņkāre, saproties, pavedināja. Krievijas vadonis stāvēja ārā, salā, ne tikai ar vārdiem, bet arī ar ķermeņa valodu vēstīdams: esmu ar jums, mēs uzveiksim visas grūtības. Agresors, kurš runā sirsnības, solidaritātes un līdzjūtības tonalitātē. Liekulības virsotne. Pārliecinoša virsotne. Ko nevar teikt par diviem mūsu vietējiem uzrunātājiem: viņi līdz virsotnēm netika. Ne līdz kādām virsotnēm.
Krišjāņa Kariņa uzstāšanās LTV 31. decembra vakarā ©Ekrānšāviņš

Kopīgais iespaids par Egila Levita un Krišjāņa Kariņa Jaungada runām: viņi abi acīmredzot mitinās uz kādas citas planētas, katrā ziņā - ne kopā ar mums. Tas viss apliecināja jau zināmo: plaisa starp varu un tautu kļūst aizvien platāka.

Lai šī bēdīgā izjūta nedominētu, daudzi klausītāji vēlējās no Valsts prezidenta dzirdēt kādus patiešām spārnotus vārdus, teiksim, tādus kā slavenā frāze “tie cilvēki, kuri ir nomiruši no koronavīrusa, tiem šo Ziemassvētku nebūs”. Bet nekas tāds neatskanēja. Laikam padomnieki bija čakli centušies, lai Egila Levita runa būtu īsa un remdena. Toties ādas sofā dziļi ievietotais un sagumušais prezidents izskatījās gana simboliski, sak, sēdi un ārā nelien!

Savukārt ministru prezidents Krišjānis Kariņš iepriecināja ar vispārīgām pateicības frāzēm robežsargiem, policistiem, skolotājiem, medicīnas darbiniekiem utt., u.t.jpr. Pateicību tiešām vajadzēja izteikt, jo Latvijas iedzīvotāji - ne tikai šo profesiju pārstāvji vien - jau gandrīz divus gadus ir mēģinājuši izdzīvot par spīti dažādiem, nereti idiotiskiem valdības ierobežojumiem un aizliegumiem.

Taču vislielākās gaviles izsauca Kariņkunga optimistiskais, pat priecīgais atzinums, ka aizgājušajā gadā, izrādās, esot panākta valsts ekonomiskā izaugsme. Fantastiski, tiešām fantastiski! Kā gan mēs to nepamanījām? Pēc Kariņa domām, ir vērojams investīciju, eksporta un darba algu pieaugums utt. Bet no malas šķita, ka daudzas nozares ir vienkārši izbeigušās, ka valsts ārējais parāds sasniedz kosmosu un ka budžeta deficīts paredzams uz diviem miljardiem eiro...

Taču tās ir tikai ļaunu mēļu runas. Patiesībā, pēc Kariņa teiktā, ikvienam uzņēmumam mūsu tautsaimniecībā ir vieta. Arī pašiem mazākajiem, arī mājražotājiem. Tikai premjers aizmirsa piebilst, ka “gudrā” nodokļu sistēma, kas radīta, lai pat izveicīgākais sātans kāju tajā salauztu, nevis atbalsta un veicina ražošanu, bet gan palīdz to likvidēt. “Mūsu mērķis ir radīt arvien labākus uzņēmējdarbības apstākļus,” teica Kariņš Jaungada uzrunā. Tas ir tāds tizls jociņš vai arī izteikta kognitīvā disonanse, iekšējais konflikts starp realitāti un iedomām? Interesanti, vai Kariņa kungs kādreiz ir aprunājies ar uzņēmējiem - par viņu problēmām, par aplamībām, ko viņiem nākas paciest, pateicoties valdības gudrīšiem? Vai arī valdīkļu atrautība no patiesās dzīves ir tik spēcīga, ka atgriezties realitātē vairs nav iespējams?

Protams, Kariņš savā mākoņu runā pieminēja arī klimata pārmaiņas un cīņu pret tām. Nujā, svarīgi piebalsot zaļajiem nagumaucējiem, atbalstot viņu vēja turbīnas - putnu gaļas mašīnas, elektroauto un citus “brīnumus”. Bet varbūt tomēr nevajadzēja kaitināt cilvēkus vismaz Jaungada naktī, piesaucot kaut kādas “jaunas iespējas klimata politikā”? Pietiek jau ar to, ka sabiedrība tiek tracināta katru mīļu dienu, izjūtot valdošo aplamnieku nevarību un tuvredzību. Bet šobrīd Eirobriseles kabinetos jau sāk runāt par to, ka gāze un atomenerģija tikšot atzītas par zaļajām enerģijām. Ko nu iesāksiet, klimata pārmaiņu politikāņi?

Beigās premjers Kariņš pateicās iedzīvotājiem par “līdzestību”. Kas tā tāda? Sākumā nodomāju: vienkārši gana smuki skanoša jaunvārda izmantošana tekstā. Tēzaurs mums pasaka priekšā: tā ir ārsta un pacienta abpusēja sadarbība un sapratne, savstarpēja uzticība, kas nodrošina vislielāko ārstniecisko efektu. Vienvārdsakot, ja tu nesadarbosies ar “dakteri Kariņu”, nekādi kaktu dziednieki tev nepalīdzēs, un tu jau tagad vari ietīties palagā un lēnām slāt uz kapiem. Tāpēc - pakļaujies jau laikus!

Tad varbūt es kļūdos, un abi valstsvīri savās runās tomēr ir tikuši līdz virsotnēm? Bet mums tās nesasniegt. Tās virsotnes, kur balti un lepni mirdz atsvešinātības un vienaldzības sniegi. Un diez vai mēs to gribam.