Vai ministre Anita Muižniece būs „nogaidošais ķermenis”?

„Ministri nāk un iet, un katrs vēlas kaut ko mainīt. Un šobrīd top jauns skolu finansēšanas modelis, kur jauši vai nejauši pazudusi mākslu jomas finansēšana. Tas ir zemiski no Izglītības ministrijas puses, jo tas notiek laikā, kad skolotājiem un skolu direktoriem uzlikti jauni pienākumi: attālināto mācību organizēšana, bērnu testēšanas organizēšana, epidemioloģiskā drošība, pedagogu masveida slimošana, kas prasa stundu aizvietošanu,” teic Gundega Rancāne, Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas direktore un Latvijas izglītības vadītāju asociācijas valdes locekle.
©Romāns Kokšarovs/F64

Ministru kabinets pārkāpj likumu

Šā gada 6. janvārī Gundega Rancāne, Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolas direktore Aija Neilande un Oskara Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolas direktore Alla Štolcere nosūtīja vēstuli Valsts prezidentam Egilam Levitam, Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, Izglītības un zinātnes ministrijai un Latvijas Pašvaldību savienībai - par mākslas jomu izslēgšanu no valsts finansējuma.

Fragments no vēstules: „Zinot gadiem ilgo cīņu visās instancēs par tiesībām pastāvēt un saņemt valsts finansējumu skolām, kas dibinātas ar mērķi uzturēt un attīstīt jaunās paaudzes interesi par tradicionālo kultūru, daiļamatniecību, nepatīkamu pārsteigumu radīja Izglītības un zinātnes ministrijas radītais dokuments: Konceptuālais ziņojums „Par priekšlikumiem pedagogu darba samaksas finansēšanas modeļa pilnveidei”. Ministru kabinets 2021. gada 21. decembrī izdevis rīkojumu Nr. 992. , kurā pausts atbalsts minētajam ziņojumam, un par tā atbildīgo institūciju noteikta Izglītības un zinātnes ministrija.

Mums ir jautājumi:

  1. Kāds pamatojums finansējuma tabulā ir mākslas jomas izslēgšanai?

  2. Vai šķēršļi, ko vairākus gadus radīja Izglītības un zinātnes ministrija un šobrīd arī Ministru kabinets, apejot likumā ierakstīto, nav mērķtiecīga nacionālās kultūras ilgtspējas graušana?”

Bet Vispārējās izglītības likuma pārejas noteikumu 41. pantā, raugi, ir ierakstīts: „Izglītības iestādes, kuras 2020. gada 1. februārī īsteno profesionāli orientēta virziena pamatizglītības programmas un pamatizglītības programmas ar padziļinātu mācību priekšmetu apguvi un saņem papildu valsts budžeta finansējumu šo programmu īstenošanā iesaistīto pedagogu darba samaksai, ir tiesīgas turpināt saņemt šo finansējumu līdz 2023. gada 31. augustam atbilstoši tiesiskajam regulējumam, kas ir spēkā 2020. gada 31. janvārī.”

Izglītības politikā nav nekādu konsekvenču

Gints Ivuškāns/F64

Izskatās, ka Ministru kabineta locīkļi, pat neiedziļinoties situācijā, automātiski ir atbalstījuši finansējuma nogriešanu skolām, kurās audzēkņi apgūst ne tikai ierastās zinības, bet arī profesionālās iemaņas.

Gundega Rancāne: „Stāsts par to, ka skolām ar profesionālo ievirzi (galvenokārt mūzika, tautas daiļamatniecība un valodas) ir tiesības eksistēt, velkas jau vairāk nekā četrus gadus. Bijušas vēstules, tikšanās ar IZM speciālistiem, piedalīšanās Saeimas Izglītības un kultūras komisijas sēdēs un daudzas citas darbības. IZM gadiem plāno, uz kā rēķina ietaupīt naudu, un tieši šo skolu programmu finansēšanas pārtraukšana bija ieplānota kā viens no variantiem. Tādu skolu, kas īsteno pamatizglītības profesionāli orientētā virziena programmas, Latvijā ir nedaudz vairāk par 40. Tieši tādēļ tieši IZM gadiem likusi vislielākos šķēršļus šo izglītības programmu saglabāšanai un finansēšanai.”

Gundega Rancāne arī atklāj, ka skolās nav juristu, bet direktoriem un viņu vietniekiem nav tik daudz laika, lai izstudētu dokumentu blāķus ar nepārtrauktajām izmaiņām un norādēm, kā turpmāk dzīvot (vai nedzīvot). „Tas ir neciešami, ka Izglītības ministrija darbojas pret savu nozari, pret direktoriem un pedagogiem, pret bērniem, pret valsti... Izskatās, ka ministrija domā tikai par to, kā, izgudrojot kārtējo reformu, iegūtu lielāku ES naudu,” uzskata Gundega Rancāne.

„Makašānu amatu skola tāda ir vienīgā reģionā, Rīgas centra daiļamatniecības pamatskola un Oskara Kalpaka daiļamatu pamatskola ar savām programmām un sasniegumiem ir pērles visas Latvijas mērogā,” turpina Rancāne, „un ir skumji, ka no ministrijas un Ministru kabineta puses nav nekādas vēlēšanās iedziļināties, nerunājot par to, ka varētu arī novērtēt šo skolu devumu.

Izglītības politikā nav nekādu konsekvenču un jēgpilna pamatojuma nebeidzamajām reformām. Izskatās, ka ministrijā nevienu neinteresē nacionālas valsts stiprināšana, ar izglītības saturu audzinot jauno paaudzi. Par to viņiem nav svarīgi domāt. Tāpat kā nav svarīgi domāt par daudzveidīgu izglītības satura piedāvājumu. Ministrijas ierēdņiem ir uzspļaut uz šo skolu gadu desmitiem veidotajām tradīcijām.”

Ministrei vajadzētu iedziļināties

Sākotnēji ministrija uzskatīja, ka profesionālā ievirze pamatizglītības posmā vispār nav nepieciešama. Vēlāk izdomāja, ka profesionālā ievirze varētu būt tikai mūzikā. Tad - arī mākslā, bet valodās - ne. „Panācām, ka iespēja turpināt saņemt finansējumu būs visām jau licencētajām programmām,” stāsta Gundega Rancāne, „tomēr pēdējā konceptuālajā ziņojumā, ko jau atbalstījis Ministru kabinets, pēkšņi atkal ir pazudusi mākslu joma. Pārlasot saraksti ar kolēģiem un vēstules dažādām instancēm kopš 2019. gada, fiziski kļūst slikti...”

Gundega Rancāne ļoti labi atceras pēdējo - izšķirošo - Saeimas komisijas sēdi 2020. gada pavasarī, kurā piedalījās skolu pārstāvji, deputāti, Darba devēju konfederācijas un pašvaldību pārstāvji. „Atnāca arī toreizējā izglītības ministre Ilga Šuplinska un vēl kundzītes, kuras ar nopietnām prezentācijām centās iestāstīt, ka šīs vairāk nekā 40 skolas Latvijā nav vajadzīgas. Tomēr viņu plāns izgāzās, jo no pārējiem bija milzīgs pretspiediens. Īpaši spilgti atceros Saeimas deputātes Ingunas Rībenas komentārus. Viņa burtiski kliedza uz ministrijas pārstāvjiem - par to, ka viņi tiecas iznīcināt skolas, kas dod būtisku pienesumu gan tradicionālās kultūras tālākā attīstīšanā, gan augsti kvalificētu valodu speciālistu audzināšanā.”

Vēstulē, kas nosūtīta minētajām amatpersonām, ir skaidrots: „Deviņdesmitajos gados skolas aktīvi iekļāvās Atmodas laika nacionālās identitātes apziņas veidošanas procesā, tās gadu desmitiem savā nišā turpina sniegt konkurētspējīgu integrētu un iekļaujošu vispārējo profesionāli orientēto pamatizglītību un vispārējo vidējo profesionāli orientēto izglītību, kā arī nodrošina patriotisku, vērtīborientētu audzināšanu, pilsonisku atbildību un kultūrizglītību vairākiem tūkstošiem jauniešu.

Ilggadīga pieredze, īstenojot profesionāli orientētā virziena programmas, ļauj secināt, ka šāds izglītības iestādes modelis ir veiksmīgs un piemērots skolēniem, kuri savu turpmāko izglītības un darba dzīvi vēlas saistīt ar latviešu tautas mākslas tradīcijās balstītajām prasmēm un kompetencēm. Profesionālā izglītība agrīnā vecumā nodrošina optimālu teorētisko un praktisko nodarbību līdzsvaru, attīsta radošumu, atklāj talantus un palielina absolventu konkurētspēju darba tirgū. Skolām, kas iesaistītas amatu izglītībā, sadarbībā ar citām institūcijām ir iespējas īstenot daudzveidīgus kultūras, izglītības un starpnozaru projektus.”

Tekstā viss ir skaidrs. Un varbūt esošā izglītības ministre Anita Muižniece, kurā - par laimi - nav vērojams tas baisais augstprātības un paštaisnuma mikslis, ar kādu varēja lepoties Ilga Šuplinska, varētu izprast problēmas būtību. Bet iespējams, viņa nav iedziļinājusies šo patiešām īpašo skolu problemātikā. Tad varbūt beidzot to vajadzētu izdarīt?

Kādas ir mūsu prioritātes?

Tostarp nauda tiek tērēta vērienīgi. Nesen ir beigusies vērtēšana, un tagad jau ir zināmi rezultāti Latvijas Zinātnes padomes (LZP) 2021. gada 5. maijā izsludinātajā Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu (FLPP) 2021. gada atklātajā konkursā. Konkursa rezultātā tiks finansēti 76 projekti visos Ministru kabineta noteiktajos prioritārajos virzienos zinātnē. Piebildīsim, ka LZP kopš 2020. gada 1. jūlija ir izglītības un zinātnes ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde.

Pagaidām gan nav īstas skaidrības par piecus miljonus eiro vērtajiem projektiem, kuriem vajadzēja atklāt, kā mēs dzīvosim „pēc kovidpandēmijas krīzes”. Toties LZP jau grasās dalīt miljonus jauniem projektiem.

Piemēram, pieteikts un finansiāli atbalstīts ir projekts ar nosaukumu „Starp valsts iestāžu uzraudzību un neiejaukšanos: viendzimuma seksuālo subkultūru prakses Padomju Latvijā, 1954 -1991”. Tam piešķirti 300 000 eiro. Tāpat finansiāli atbalstīts projekts „Nogaidošie ķermeņi: vilcināšanās vakcinēties ķermeniskās pieredzes fenomenoloģiska analīze”. Ar naudiņām nav apdalīti arī šādi projekti: „Digitālajās platformās nodarbināto autonomijas izpratnes un prakse: Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģiska analīze” un „Cilvēciskāki čatboti: komunikācijā balstīti risinājumi lietotāju pieredzes uzlabošanai”. Nu un tā tālāk. Vai tiešām kāds nopietni domā pētīt nogaidošos ķermeņus, „Wolt” un „Bolt” piegādes darbinieku pieredzi un viendzimuma seksuālās subkultūras? Un galvenais - kāds to visu grasās ņemt par pilnu rubli un maksāt simtiem tūkstošu eiro?

Tas ir - laikā, kad smagi slimu bērnu vecāki lūdz ziedot naudu ārstēšanai, laikā, kad neskaitāmi daudz iedzīvotāju nesaprot, kā samaksāt traģiski augošos elektrības un gāzes rēķinus, laikā, kad tūkstošiem iedzīvotāju, „pateicoties” kovidam un valdības uzspiestajām aplamībām, ir zaudējuši darbu un ienākumu avotus? Tad kādas ir mūsu un jūsu prioritātes?

Beigu beigās - būtu tikai taisnīgi, ja daļu no „zinātnisko pētījumu” finansējuma novirzītu skolām, kas realizē profesionāli orientētā virziena programmas, tostarp mākslu jomā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tas ir ierakstīts likumā. Atliek cerēt, ka izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece nebūs tas „nogaidošais ķermenis”, kas dīki reaģē tikai uz ārējiem kultūrsocioloģiskiem kairinājumiem, bet gan rīkosies izlēmīgi un taisnīgi - pretēji vienam otram ministrijas ierēdnim.