Leģionāri. Godu nevar atņemt, to var tikai pazaudēt

“Leģionāru aizstāvības faktu sarakstu es varētu plaši un daudzkārt papildināt. Angļiem ir jauka paruna: “Es labprāt būtu gļēvulis, bet es baidos par tādu kļūt.” Es arī baidos un nedrīkstu par tādu kļūt. Jo man jāaizsargā ne tikai savs, bet visu latviešu leģionāru gods un saistībā ar to arī visas mūsu tautas gods,” savulaik teica latviešu leģionārs, publicists, Latvijas Tautas frontes un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dalībnieks Visvaldis Lācis.
Otrajā pasaules karā kritušo karavīru piemiņas pasākums Lestenes brāļu kapos ©Ģirts Ozoliņš/F64

Nu Visvaldis Lācis ir viņsaulē. Gandrīz divus gadus. Viņš aizgāja sirdsredzīgs un apgaismots, ne mirkli nepiekāpdamies uzbāzīgi valdošajam viedoklim par latviešu leģionāru “nepareizību”. Šodien, 16. martā, Visvaldis Lācis noteikti būtu satiekams pie Brīvības pieminekļa, pieminot latviešus, kuri cīnījās pret sarkano mēri.

1998. gadā Saeima pieņēma deklarāciju “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”, un tajā tika skaidrota latviešu leģiona dibināšanas vēsture un aizstāvēti leģionāri. Deklarācijā bija arī rakstīts, ka Latvijas pienākums ir “rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs”. Taču deklarāciju, kas, starp citu, nav atcelta, mūsu politiskā elite nodevīgi “aizmirsa”.

Kādreizējais Francijas prezidents Šarls de Golls savulaik teica: “Katras tautas diženumu nosaka tas, kā tā izturas pret saviem karu zaudējušajiem karavīriem.” Tas, kā pret latviešu leģionāru piemiņu izturējās Saeimas vairākums, bija un ir pazemojums.

Ne tikai Saeima vien: bijusī valdības vadītāja Laimdota Straujuma (V) 2014. gadā atlaida ministru Eināru Cilinski (NA), kurš - pretēji Straujumas aizliegumam - nolēma piedalīties tradicionālajā leģionāru piemiņas gājienā līdz Brīvības piemineklim. Atlaišanu Straujuma pamatoja ar to, ka “draugi Rietumos” mūs “nesapratīs”, jo uzskatīs, ka tāds pasākums saistāms ar nacisma atdzimšanu Latvijā. Nez kāpēc šī “dziesma” bija vienā toņkārtā ar Krievijas gaudošanu par “nacistiem Latvijā”.

Bet Visvaldim Lācim bija savs sakāmais par šo visu: “Īstenība ir tāda, ka mūsu draugi un arī nedraugi visā pasaulē jau sen zina, ka latviešu leģionāri cīnījās pret komunistisko Krieviju kā lielāko draudu Latvijai un bija gatavi vērsties arī pret nacistisko Vāciju, ja tāda iespēja rastos un būtu nepieciešama Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai.”

Protams, Latvija, kurā bija salīdzinoši neliels iedzīvotāju skaits, ne visai bieži tiek pieminēta pasaules vēsturnieku darbos, kuros ir pētīts Otrais pasaules karš. Taču ir divi amerikāņu vēsturnieki - Benders un Teilors, piecu sējumu autori, kuri pētījuši ieroču SS vienības. No šiem pieciem sējumiem viens ir veltīts latviešu leģionāriem. Abi autori pierādīja vāciešu regulāros melus par latviešiem kā “freiwilligen” (brīvprātīgie). Tādu patiesi nebija daudz. Taču visi - gan brīvprātīgie, gan piespiedu kārtā iesauktie - cīnījās pret sarkanarmiju, no kuras nekādu žēlastību nevarēja gaidīt, jo tā bija okupantu armija. Īsteno okupantu armija.

Un tikai 1946. gada 4. februārī Lielbritānijas Ārlietu ministrija nosūtīja ziņojumu britu bruņoto spēku komandieriem okupētajā Vācijā: “Mēs nevaram uzskatīt Baltijas valstu pilsoņus par kara noziedzniekiem vai nodevējiem, kad vienīgā apsūdzība pret viņiem ir tā, ka viņi cīnījušies pret padomju bruņotajiem spēkiem.”

Taču tas viss, protams, nav “interesanti” tiem, kuri uzstāj uz leģionāru piederību nacistiem. Bet šī uzstājība tiek producēta jau gadiem, kamēr mūsu vietējie politikāņi nedara neko vai gandrīz neko, lai šo situāciju mainītu. Īpaši pretīgi šī nedarīšana izskatās tagad, fašistiskās Krievijas izraisītā kara laikā.

Bet tas viss ir tik ierasti. Mēs, protams, pieminējām un pieminēsim leģionārus. Savukārt 16. marta pretnostatīšana 9. maijam ir jau sens kremlinu uzdevums, lai pazemotu un šķeltu latviešus. Taču jebkurš normāli domājošs cilvēks zina, ka 16. marts ir cīņās pret sarkano armiju kritušo latviešu leģionāru piemiņas diena, kamēr 9. maijs pie Pārdaugavas nepareizi nodrāztā zīmuļa ir okupantu orģiju diena.

Iespējams, nepamatoti, tomēr ceru, ka Rīgas dome - varbūt pat sakabē ar LR likumdevējiem un valdību - aizliegs jebkādas 9. maija “uzvaras svētku” aktivitātes pie minētā zīmuļa. Bet, lai spertu šādu soli, protams, ir jābūt drosmei.

“Godu nevar atņemt, to var tikai pazaudēt,” teica Visvaldis Lācis. Varbūt, lai saglabātu pēdējās goda paliekas, mūsu valdīkļi beidzot saņemsies drosmi un patiešām to izdarīs, jo orku plātīšanās būtu sevišķi amorāls pasākums, ņemot vērā ārprātīgā Putina asiņaino karu Ukrainā.