Mums atvestie okupantu tanki provocē kautiņus, riebumu un raudulīgu mīlestību

Igauņiem tanks nepatīk

Paredzēts, ka krievu tanks, kas atvests līdz Rīgai no Bučas, kura smagi cieta no Krievijas nacistu zvērībām, atradīsies Kronvalda parkā līdz 26. martam. Savukārt līdzīgu tanku, kas atradās Tallinā, Brīvības (Vabaduse) laukumā, un bija izlikts apskatei, pirms dažām dienām aizvilka prom. Kāpēc?

Tallinas universitātes emeritētais profesors Reins Veidemans izteica cerības, ka to nevedīs uz citu Igaunijas pilsētu centrālajiem laukumiem, bet gan kā eksponātu novietos Kara muzejā. Būtu bijis labāk, viņš saka, ja šo tanku uzreiz aizvestu pārkausēt, jo katrs šāds priekšmets, viņaprāt, rada savu priekšstatu un notikumu gaisotni. Vieniem šis tanks atgādina par ukraiņu cīnītāju varonību, otri, kas nostājušies agresorvalsts Krievijas pusē, jūt līdzi krievu tankistiem. Savukārt trešie sajūsminās par “Javelin” spēku, iznīcinot šo tanku.

Profesors Veidemans šaubās, ka tanka izlikšana apskatei ir veicinājusi patriotiskās jūtas, jo ikviens kara ierocis, viņaprāt, nes nāvi un iznīcību - tas atrodas vienas vai otras karojošās puses rokās. Teorētiski tas tā, protams, ir, tomēr profesors, šķiet, ir aizrāvies ar pacifisma sludināšanu nevietā. Jo runa ir tikai un vienīgi par to, ka Ukraina aizstāv savu valsti, savu brīvību un neatkarību. Un aizstāv ar jebkuriem ieročiem, izņemot nodevību, civiliedzīvotāju slepkavības un marodierismu, kas tik raksturīgi krievu okupantiem.

Profesors Veidemans gan atzīst, ka bezjēdzīgais karš, ko izraisījusi Krievijas imperiālistiskā elite, ir devis nelabojamu triecienu pašai krievu tautai, tās valodai un kultūrai. Tā arī ir: tagad viss krieviskais ir kļuvis toksisks. “Es atceros simtus un tūkstošus maskaviešu un pēterburdziešu, kuri 90. gadu sākumā demonstrācijās skandēja “Par mūsu un jūsu brīvību!”, kad Krievijas demokrātiskās attīstības ceļš vēl bija iespējams. Tagad no tā visa mūs atdala bezdibenis,” saka Reins Veidemans.

Lietuvā pie tanka izceļas kautiņš

Krievijas tanka grabažu pie sevis negrib redzēt arī Igaunijas pierobežas pilsēta Narva. “No Narvas jau aizveda vienu tanku, un turpmāk mēs gribam dzīvot bez jebkādiem tankiem,” teica pilsētas galva Katri Raika. “Mums pietiks ar pārliecinošu fotoizstādi, kas demonstrē visus postījumus un ciešanas, ko radījusi krievu agresija.” No tanka atteikusies arī Rakvere.

Igaunijā - tāpat kā jebkur citur, kur krievu tanki izlikti apskatei, - atrodas ļautiņi, kuri uz šīm skārda bundžām nes ziedus “cieņai un piemiņai”. Taču tas nav memoriāls, bet gan ekspozīcija, kas parāda kara šausmas un to, ka agresoru var uzvarēt. Tad par kādu “cieņu un piemiņu” runā to sarkano “gvozģiku” nesēji? Diez vai viņi ar tām puķēm piemin Bučā, Irpiņā un citviet nomocītos ukraiņus...

Latvijas krievu savienības aktīviste Jeļena Osipova, Liepājas teritoriālās organizācijas vadītāja, ieradusies pie Kronvalda parkā novietotā tanka, pat nodemonstrēja savveida lūgšanu, noliecot galvu tā priekšā un turot roku sirds apvidū. Cik naidpilnam (stulbam?) ir jābūt cilvēkam, lai pielūgtu okupantu savulaik šoferēto nāves rīku? Atradās vēl kādi īpatņi, kuri sprauda neļķes sētiņā, kas apjož samīcīto tanku, un policija sāka resorisko pārbaudi par šiem faktiem. Bet diez vai krievu nacistu atbalstītājus apturēs jelkādas pārbaudes.

Viļņā krievu tanks ir novietots apskatei kopš 24. februāra. Un jau 26. februāra rītā pie šīs kauju atliekas izcēlās kautiņš. Tas sācies uz tanka uzlikto puķu dēļ: kāds vīrietis, kurš tās atveda, iesita pa seju citam vīrietim, kurš šīs puķes samīdīja... Sabiedriskās kārtības noteikumi - jebkurā valstī - nosaka: atkritumus nedrīkst pamest vietās, kas nav tiem paredzētas. Un tanks ir nevis memoriāls, bet gan atgādinājums, ka Lietuva - tāpat kā Igaunija un Latvija - atbalsta Ukrainu. Tā ka, necienījamie Krievijas agresijas fani, nevajag savus atkritumus atstāt tur, kur tos nevajag atstāt.

Lietuvā ir stingra attieksme pret tiem, kuri mēģina atbalstīt Krievijas agresiju. Nesen Utenas ģimnāzijas vadība saņēma informāciju par kādas skolotājas piedalīšanos kara noziegumu atbalsta akcijā Katedrāles laukumā Viļņā. Protams, notika izmeklēšana, un skolotāja pierādīja, ka tomēr nav piedalījusies šādā pasākumā.

Lietuvas Izglītības ministrija skolām jau pērnā gada aprīlī izplatīja dokumentu, kurā teikts, ka situāciju, kad skolotājs publiski (tostarp sociālo tīklu telpā), mācību stundās vai citās skolas aktivitātēs atbalsta starptautiskos noziegumus, var izvērtēt, pamatojoties uz Lietuvas Republikas krimināllikumu.

Vai krievu emigranti “sagremos” paši sevi?

Arī Berlīnē pie krievu tanka izcēlās jandāliņš: tur saskrēja uz Vāciju emigrējušie krievi, apbēra to ar ziediem un pieprasīja apturēt bruņojuma piegādes Ukrainai. “Es pie tanka noliku ziedus, jo tas man ir svarīgi. Tas ir mans tanks, mana tauta, mana zeme, mana Krievija,” ar asarām acīs, demonstrējot mīlu uz dzimteni, kliedza kāda krieviete. Nez kāpēc gan viņa (un viņai līdzīgie) neatrodas “savā Krievijā”, bet agresīvi to “mīl” tikai no attāluma? Vācijas varas iestādes, protams, ietur zināmu distanci attiecībā uz šiem deģenerātiem, kuri bučo savu tanku, jo - vara - tāpat kā vairums vāciešu - kopš Otrā pasaules kara joprojām slimo ar vainas apziņas traucējumiem.

Jāpiekrīt krievu politologa Konstantīna Egerta teiktajam, ka Krievijas sabiedrība ir kļuvusi neiedomājami ciniska un zaudējusi jebkādu morālo virzienu, vektoru un bāku. Minētajai sabiedrībai gluži loģiski var pievienot to daļu, kas atbēgusi no Krievijas uz Eiropu: mentalitātē nekas taču nemainās. Un diez vai ir prātīgi gaidīt, ka krievu emigranti pēkšņi “sagremos” paši sevi un pārtaps par tādu sabiedrību, kas uzvedas atbilstoši cilvēcības un morāles normām.

Tas, ka sasistais Krievijas tanks atrodas arī Rīgā, manuprāt, ir pareizi. Tas ir jāredz - kā apliecinājums mūsu atbalstam Ukrainai. Ja kāds arī atnes pie tā lakstus - tas arī jāredz. Lai atšķirtu atkritumus no cilvēkiem. Šis tanks arī ir atkritums, un tas agrāk vai vēlāk tiks novākts.

Domnīcas “Ziemeļeiropas politikas centrs” direktors, aizsardzības ministrs (2019-2022; 2010-2014) Artis Pabriks teic: “Domāju, ka tas ir ļoti labi, ka šī akcija notika vairākās Eiropas valstīs vienlaikus. Bija iespējams paust sabiedrības atbalstu Ukrainai un tās armijai, vienlaikus šī akcija arī deva iespēju pārliecināties, ka sabiedrība Eiropā ir polarizēta un daļa PSRS emigrantu joprojām atbalsta Putina režīmu un politiku. Turklāt bija iespējams pārliecināties par varas iestāžu attieksmi pret “Z” režīma atbalstītājiem, kuri lika ziedus pie tanka. Baltijā šī ziedu likšana tika ierobežota, kamēr Vācijā - pārprastas tolerances rezultātā - uz tanka bija daudz ziedu, tika pat norauts Ukrainas karogs, tādējādi ļaujot izkropļot šīs tanka akcijas jēgu - izteikt atbalstu Ukrainai.”

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā