Latvijai vajadzīga spēcīga armija – mums blakus ir Krievija

Bērni ir tādi, kādus esam izaudzinājuši

“Mums ir jāpalielina karavīru skaits - ne tikai to skaits, kuri patlaban ir dienestā, bet arī to, kuri būs apmācīti un pieejami krīzes vai kara gadījumā, proti, tādi, kurus var mobilizēt uzreiz un kuriem vairs nevajadzēs mācīt pamatlietas, piemēram, kā apieties ar ieročiem,” nepieciešamību izveidot Valsts aizsardzības dienestu pamato S. Gaugers.

Patlaban ir paredzēts, ka jaunieši tiks iesaukti dienestā uz 11 mēnešiem, un tas būs pietiekams laiks, lai atbrīvotos no domām par “lielgabalu gaļu”, jo profesionālās karavīru pamatiemaņas tiks apgūtas jau trīs mēnešu laikā. Paliek vēl astoņi mēneši, kuros šīs iemaņas tiek noslīpētas un pilnveidotas. Turklāt - jauniešiem šo astoņu mēnešu laikā ir iespēja apgūt dažādas specialitātes. “Jo ilgāk tu esi militārajā apmācībā, jo tu kļūsti labāks, spēcīgāks. Bet, protams, nebūs jau tā kā cara armijā, kur paņēma rekrūšos uz 25 gadiem,” mierina Gaugers.

Pārdomas rada jauniešu veselības stāvoklis: vairums nav pacēluši neko smagāku par telefonu, nerunājot nemaz par citām fiziskām aktivitātēm. Aptuveni 30% jauniešu ir nederīgi dienestam. “Diemžēl jāsaka: lielākā daļa jauniešu ir vāji. Ja salīdzinām ar tiem, kurus pazinu pirms gadiem trīsdesmit, šodienas jaunieši - pilnīgi objektīvi vērtējot - ir daudz tuimāki,” pilnīgi negaidot Sandris Gaugers izmanto apvidvārdu “tuims”, kam viena no nozīmēm ir “lempīgs”. Trāpīgi!

Tomēr Gaugers dod cerību, ka pusgada laikā ikviena jaunieša fizisko kondīciju - ja vien viņam nav iedzimtu kaišu - var paaugstināt līdz normālam līmenim. Piedevām nāk arī pieredze, ka sports kļūst par daļu no ikdienas, tas kļūst par ieradumu, kas dzīves laikā nepazudīs. “Jāņem vērā, ka mums ir tāda sabiedrība, kāda nu ir, un tādi bērni, kādus paši esam izaudzinājuši,” saka Gaugers, “tomēr Ādažu bāzē pēdējos gados esam strādājuši, lai mums būtu spēcīgs instruktoru sastāvs, kam ir specifiskas treneru iemaņas, mums ir fenomenāls, izcils sporta komplekss, kas ir viens no labākajiem kompleksiem Baltijas valstīs.

Vai sabiedrība ir gatava VAD ieviešanai?

Bet kā ar patriotismu? Tas ir tāds netverams attieksmes rādītājs, tomēr bez tā neiztikt. “Jā, tā tiešām ir netverama lieta... Esmu sev uzdevis jautājumu: vai esmu Latvijas patriots? Domāju, ka esmu, tāpēc ka joprojām atrodos Latvijā, šeit ir manas mājas, un man šeit patīk. Tomēr jāatzīst, ka vairāk par patriotismu es vērtēju militāri sportisko interesi: man gribas būs spēcīgākam, labākam par iespējamo pretinieku. Līdz ar to es mācos un trenējos, lai kļūtu pārāks. Es vēlos armijnieka profesiju apgūt maksimāli labi, lai nodrošinātu savu spēju aizsargāt valsti. Protams, ka tam visam pamatā ir valsts,” patriotisma un valstiskuma attiecības skaidro Gaugers.

Par mazskaitlīgajiem piketiem, kas pāris reizes ir notikuši, protestējot pret VAD, Gaugers izsakās iecietīgi, jo “dažādu viedokļu esamība ir demokrātiskas valsts pazīme”. Tomēr skaidrs: ja VAD ieviešana būtu sabiedrības milzu problēma, piketos piedalītos tūkstošiem cilvēku. Jautājums par VAD ieviešanu ir “gaisā” aptuveni gadu, tas aktualizējās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, bet bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks to skaļi nosauca pērnā gada rudenī. “Tagad domāju, ka sabiedrība Valsts aizsardzības dienestam ir tik gatava, kāda tā nav bijusi nekad iepriekš,” uzskata Gaugers. Acīmredzot tieši Ukrainas dēļ.

Pilnīgi cita situācija bija 2017. gadā, kad Aizsardzības ministrija (toreiz ministrs bija Raimonds Bergmanis) pateica kategorisku “nē” obligātā militārā dienesta (OMD) atjaunošanai. Bruņoto spēku komandiera amatā Saeima bija iecēlusi Leonīdu Kalniņu, kurš toreiz arī bija pret OMD.

Pērnā gada novembrī, sniedzot interviju “Neatkarīgajai”, Leonīds Kalniņš joprojām bija atturīgs attiecībā uz VAD: “Mēs, iesaistītie šajā procesā, esam pragmatiķi: skatāmies, kādi ir esošie resursi, kādi vēl vajadzīgi. Runājot par valsts aizsardzības dienestu, mēs varam teikt arī - obligātais militārais dienests (OMD), nekas nepareizs tajā nebūs. Tad, kad 2007. gadā to likvidēja, bija dažādi paziņojumi, kuru galvenā jēga bija: OMD vajadzīgs, lai audzinātu mūsu jaunatnē patriotismu, lai jauniešus izrautu no ģimenes pārspīlētas aprūpes, tādējādi jaunos cilvēkus sagatavojot dzīvei. Un ne tik daudz, lai nodrošinātu valsts aizsardzības sistēmas kapacitāti.”

Situācija mainās, un šobrīd galvenais mērķis ir - palielināt apmācītu karavīru skaitu. Bet: “Ja tu esi uzaicinājis valsts pilsoni ierasties uz OMD izpildi, tad dienestam ir jābūt nodrošinātam ar instruktoriem un jaunākajiem virsniekiem. Tad ir jābūt arī infrastruktūrai un atbilstošām finansēm. Visam, kas saistīts ar munīciju, apģērbu, ēdināšanu utt. Pretējā gadījumā būs kā padomju laikos: pilsonis tiek izmantots kā lētais darbaspēks, par militāro apmācību nav pat vērts jautāt”, saka Leonīds Kalniņš.

VAD ieviešana notiks pakāpeniski, lai nodrošinātu kvalitatīvu apmācību, modernu ekipējumu un infrastruktūru, izvairoties no tā, ka vienlaikus tiek iesaukts liels skaits cilvēku. Valsts aizsardzības dienestam līdz 2027. gadam plānots finansējumu nodrošināt, pakāpeniski palielinot aizsardzības nozares budžetu. Ministru kabinets arī ir konceptuāli atbalstījis aizsardzības budžeta palielināšanu līdz 3% no iekšzemes kopprodukta līdz 2027. gadam.

Jāveido spēcīga armija

Argumenti pret VAD, apgalvojot, ka “mūs taču sargā NATO”, no vienas puses, ir pareizi, jo NATO tiešām sargā, tomēr... “Šobrīd Mehanizētajā kājnieku brigādē ir vairāk ārzemnieku nekā Latvijas pilsoņu,” teic Sandris Gaugers, “un tas, manuprāt, ir savādi. Tāpēc jāvaicā: kāpēc Spānijai, Itālijai vai Kanādai ir jātērē savi resursi, bet mēs atsakāmies to darīt? Ir pienācis laiks mums pašiem veidot savus bruņotos spēkus daudzskaitlīgākus un spēcīgākus.”

Lietuvieši Valsts aizsardzības dienestu ieviesa drīz pēc Krievijas veiktās Krimas aneksijas, un profesionālā dienesta skaitliskais iztrūkums tika kompensēts aptuveni četru gadu laikā. Interesanti, ka 20% jauniešu pēc VAD vēlējās palikt profesionālajā dienestā. Un tad jau varēja sākt izvēlēties labākos. “Līdz ar to paaugstinājās Lietuvas profesionālā dienesta kvalitāte,” skaidro Gaugers, “un gadā profesionālajā dienestā varēja paņemt 700 līdz 800 cilvēku.”

Ja šodien kāds atvedīs uz Ādažu bāzi, teiksim, 6000 jauniešu, viņus, protams, nebūs kur izvietot. Bet Gaugers dod labas cerības: “Ir plāns par jaunu, modernu kazarmu būvniecību. Drīz sāksim celt lielu ēdnīcu, kur vienlaikus varēs paēdināt 5000 cilvēku. Būs mūsdienīga infrastruktūra, augsti izglītoti mācībspēki - viss, kas vajadzīgs, lai izveidotu spēcīgu armiju.”

Sandris Gaugers izceļ arī valsts aizsardzības mācības nozīmi: šī mācība drīz vien kļūs par obligātu priekšmetu vidusskolās. “Tā būs svarīga, lai skolēni apjaustu: no kurienes mēs nākam, kas mēs esam un kas mums jādara, lai mēs spētu stāvēt par savu valsti,” uzskata Gaugers. “Šī ir fokusēta apmācība, kam nav sakara ar militāru apmācību. Šai mācībai ir sakars ar patriotisma vēsturisko izpratni - uz kurieni mēs ejam kā sabiedrība? Turklāt - blakus notiek briesmīgs karš, bet mums vienmēr būs robeža ar Krieviju. Varam, protams, cerēt, ka Krievijā kaut kas fundamentāli mainīsies, bet tur gadsimtiem nekas nemainās. Tāpēc - jo mēs stabilāk stāvam uz kājām, jo stiprāka būs mūsu armija, jo lielāka būs mūsu drošība.”

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā