Pirmajā mīlestībā vilties nav iespējams. Tāpat kā Atmodā

Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns reiz teica, ka trīs atmodas ir fenomenālākie mirkļi Latvijas vēsturē: pirmajā atmodā jaunlatvieši radīja un nosauca vārdā tautu, otrajā atmodā tauta ar milzīgu spēku un pārliecību izcīnīja brīvību un valsti, bet trešajā - šī pati latviešu tauta atguva neatkarību. Vai tagad gaidām ceturto atmodu, lai sakārtotu valsts lietas, kas daudzviet aizlaistas pilnīgā grīstē? Varbūt organizēt kādas akcijas, lai uzmundrinātu pagurušos un neticīgos?

2020. gadā intervijā “Neatkarīgajai Rīta Avīzei” Dainis teica: “Šobrīd, manuprāt, nav vajadzības organizēt plašas akcijas, jo mēs itin bieži nenovērtējam to, ka dzīvojam brīvā valstī, kas ir fantastiska vērtība. Visiem, kuri ļerkst par neizdevušos valsti - pa muti! Mēs esam izlauzušies no kolonizācijas un rusifikācijas elles, mēs esam palikuši dzīvi, mums ir sava valsts.”

Dainis nav mainījis savas domas, un akcijas tiešām diez vai ir nepieciešamas. Tomēr tie, kuri šobrīd pie varas, ar īpašu tīksmi cenšas noniecināt tos ideālus, kurus par svētiem uzskatīja lielākā daļa tautfrontiešu. Protams, ar akcijām šo situāciju neizmainīt, bet tik ļoti gribas, lai vismaz kaut kas no to laiku ideāliem paliek dzīvs.

Toreiz ar Daini runājām par 1989. gadā organizēto Baltijas ceļu, kas bija viens no izcilākajiem Atmodas notikumiem. “Es un domubiedri no 4. maija kluba, no Tautas frontes muzeja vairākkārtīgi esam griezušies pie bijušiem un esošiem valstsvīriem ar lūgumu pieņemt īpašu, prioritāru nesenas pagātnes pētniecības programmu. Kopā ar mūsu vēsturniekiem (..) esam iesnieguši jau izstrādātu divu gadu pētniecības un stipendiju piešķiršanas plānu. Vēl ir dzīvi notikumu liecinieki, vēl var apkopot dažādās vietās izkaisītos dokumentus. Vēl daži gadi, un tas būs nokavēts.”

Diemžēl daudzi Atmodas cilvēki jau ir viņsaulē. Tātad jau ir nokavēts. Savukārt pētniecība… tā daudzkārt jāliek pēdiņās, jo pēdējos gados svarīgāk bija “pētīt” kovidpandēmijas ietekmi uz salātu gatavošanas paņēmieniem, patlaban - pakistāniešu ēdienu izvadātāju sociālās ieražas un tamlīdzīgi. Diez vai nesenās vēstures pētniecība būs prioritāra nozare…

“Bet uz Baltijas Brīvības ceļa vērtībām turas arī mūsu neatkarība,” turpina Dainis Īvāns, “turklāt jāpēta, kas tajā laikā notika Maskavā, rietumvalstīs. Līdz Baltijas ceļam neviens ar mums tā īsti nevēlējās runāt. Daudzām lielajām valstīm šķita, ka ar diktatoriem sarunāt ir vienkāršāk, jo diktatori, viņuprāt, nozīmēja stabilitāti. (..) Ne jau PSRS vadoņu un Rietumu politiķu “vienošanās”, bet gan pats Baltijas ceļš sadragāja Berlīnes mūri un dzelzs priekškaru, kas pusgadsimtu liedza mums atgriezties Eiropā. Baltijas ceļš salauza Rietumu politiķu vienaldzību pret mums.

Cilvēki, kuri cīnās par brīvību, vienmēr ir skaisti, viņi raisa simpātijas. Tad, kad pasaules iedzīvotāji ieraudzīja mūs, viņi sāka ietekmēt savus politiķus: palīdziet baltiešiem!”

Dainis tūdaļ pēc Baltijas ceļa 1989. gada novembrī lidoja uz Austrāliju, Singapūrā lidmašīnā iekāpa ķīniešu pāris un jautāja - no kurienes esat? “Nekādi nevarēju ieskaidrot, kur ir Baltija, arī Zviedriju viņi nezināja. Kad pieminēju Baltijas ceļu, viņi asarās mani apkampa un sāka bučot... To viņi bija pamanījuši,” atceras Dainis.

Mani mīļie atmodieši

Latvijas Tautas frontes 1. kongresa laikā iznāca LTF biļetens “Atmoda”. A4 formāta četru lappušu izdevums, kas nepretendē uz drosmīgas, analītiskas žurnālistikas virsotnēm: toreiz galvenais bija informēt cilvēkus par Latvijas Tautas fronti.

Taču īstais pirmais “Atmodas” numurs iznāca 1988. gada 16. decembrī. Neilgi pēc LTF kongresa man piezvanīja Dainis Īvāns un uzaicināja sākt strādāt Tautas frontē: veidot LTF avīzi “Atmoda”. Es negrimu pārdomās nevienu mirkli. Pakrūtē iekņudējās: sajutu vieglas bīstamības gaisotni, kas mani tik ļoti fascinēja. Es alku, es neizsakāmi vēlējos darīt šo darbu. Protams, mana ģimene bija satraukusies par šo perspektīvu, jo tie vēl bija dziļie padomju okupācijas laiki, un Valsts drošības komiteja nesnauda - it īpaši tāpēc, ka gaisā jau skanēja trauksmes zvani, kas liecināja par drīzu Padomju savienības galu.

LTF valde noīrēja istabiņu Preses nama 10. stāvā, “Padomju Jaunatnes” redakcijā. Un istabiņa bija tā pati, kurā kādreiz strādāju, būdama “Padomju Jaunatnes” korespondente.

Nelielajā telpā bija divi rakstāmgaldi, divas rakstāmmašīnas, četri krēsli, stiklots skapis un lērums ar manuskriptiem, avīzēm un baltām papīra lapām. Mēs, “Atmodas” pirmie līdzstrādnieki, bijām pavisam nedaudzi: Jānis Krūmiņš, mans vietnieks, tulki Tamāra Ringa un Askolds Rodins. Tamāra avīzei kaut ko rakstīja jau sākumā, bet Askolds viņai pievienojās vēlāk, kad ar tulkošanu vien avīzi piepildīt nevarēja.

Pie mums nāca ļoti daudz cilvēku, tie bija publicēties gribētāji, interesenti, līdzjutēji, ziņkārīgie un kolēģi no citiem izdevumiem, lielākoties no “Padomju Jaunatnes”. Toreiz telpās vēl drīkstēja smēķēt, un zili dūmi vērpās no mūsu istabiņas uz vienmēr atvērtā balkona pusi. Mūsu strīdi par topošā pirmā numura saturu bija draudzīgi un pilnvērtīgi. Jānis Rožukalns, kas strādāja lejā, tipogrāfijā, mums nesa un piedāvāja vairākus šriftu paraugus avīzes “galviņai”. Tā bija īstā, patiesā un radošā dzīve - tāda, kādu to biju iedomājusies savos nomoda sapņos. Šī dzīve bija jau ar brīvības garšu un smaržu.

Mani mīļie “Atmodas” cilvēki bija Tamāra un Askolds, vēlāk arī Dace Balode, kura atnāca uz redakciju 1989. gada pavasarī. Ar viņiem man nebija nekādu divdomību, es viņu abu priekšā varēju atklāties kā grāmata. Askoldu darbā bija uzaicinājis mans vietnieks Jānis Krūmiņš, un par to nu es joprojām esmu viņam pateicību parādā: kopā ar Askoldu mēs nostrādājām kādus sešus gadus, un viņš bija mans balsts ne tikai avīzes veidošanā, bet arī gluži ikdienišķās situācijās.

Tamāras mīļums, miers un smalkā inteliģence bija neatsveramas īpašības “Atmodas” gados, kad skarbumu kaut vai uz brīdi vajadzēja nomainīt ar rimtām pārdomām. Uz Tamāru vienmēr varēja paļauties. Tikpat tuvs un atbalstošs bija Ainars Vladimirovs, vēlāk - arī Ervīns Grandavs, Andrejs Panteļejevs, Uģis Zieds, Agris Brasliņš, Džina Briška un daudzi, daudzi citi…

Azartiski veidojot “Atmodas” pirmo numuru, mums faktiski nekas nebija skaidrs: kompartijas centrālkomiteja nebija atļāvusi izdot LTF laikrakstu (to varēja atļaut tikai Maskava). Mēs karājāmies gaisā, jo visi bijām aizgājuši no savām iepriekšējām darba vietām, mums atpakaļceļa vairs nebija, bet ja nu “Atmodai” nekad neļauj iznākt? Ko tad?!

Kad apakšā gumzās pretstraume

Un tā - 1988. gada 16. decembrī iznāca mūsu pirmais, īstais “Atmodas” numurs: “Atkal nākam pie jums (..). Neslēpsim, diezgan grūta, pat dramatiska bija šī ceļa atsākšana. Taču nav vērts plaši stāstīt par likstām un šķēršļiem, kas piemeklē faktiski vēl neapgūta ceļa gājējus.

Par spīti visam - mēs nākam! Kā izdevies (vai neizdevies) ir šis kārtējais solis, par to spriedīsiet jūs, cienījamie lasītāji. Ceram, ka gan šajā, gan nākamajos numuros atradīsies lasāmviela ne tikai Latvijas Tautas frontes dalībniekiem, bet arī pārējiem republikas iedzīvotājiem. Informatīvajā biļetenā “Atmoda” jums stāstīsim par Tautas frontes aktualitātēm, problēmām, viedokļiem. Būs arī publicistika, reportāžas, problēmraksti, intervijas. Būs raksti par nacionālajām attiecībām, reliģiju, filozofiju, mākslu.

(..) Un tā - nākam pie jums - gan pie 230 000 LTF biedru (droši vien šobrīd jau vairāk!), gan pie pārējiem. Nākam pie jums neilgi pirms Ziemsvētkiem, neilgi pirms brīža, kad vēlēsim: “Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!” Tomēr ir tik grūti būt mierīgiem, kad nemanāma, taču spēcīga, it kā nevainīga, taču dziļumā nešpetna vārās, gumzās un cīnās pretstraume. Kā pretosimies, kā pieveiksim to? Kopā. Tikai visi kopā. Nešķeļoties. Nedaloties. Vienoti.”

Atmodas un “Atmodas” pirmsākumos vienprātība bija pašsaprotama, jo mēs visi apzināti gājām uz Latvijas brīvību. Cīnītāju bija tūkstošiem, un ceļš sāka dalīties. Intereses - arī. Tāpat mainījās Latvijas Tautas fronte: sākumā LTF vadība un laikraksts “Atmoda” bija vienisprātis par dažādiem jautājumiem, problēmām un to risinājumiem, taču pēc kāda laika mēs, atmodieši, sākām sajust politisku spiedienu no frontes valdes puses.

Droši vien tieši tajā laikā sākām izprast preses milzīgo ietekmi uz sabiedriskajiem procesiem. Pareizāk gan būtu teikt: iespējamo ietekmi. Jo varēja notikt arī tā, ka preses iespējas netiek izmantotas. Viens otrs tautfrontietis vēlējās pakļaut “Atmodu” savai ietekmei, lai izmantotu to savās interesēs. Nesanāca. Cilvēka daba nemainās: cilvēks jau kopš radīšanas ir skaudīgs, paštaisns un egoistisks... Ja runājam par sliktākajām īpašībām.

Skudra mūs izmet no kabineta

1989. gada februārī notika Latvijas PSR Žurnālistu savienības ārkārtas kongress, kurā žurnālisti savās brīvestīgajās runās pasūtīja trīs mājas tālāk dažādas “vissavienības pakļautības” un citas stulbības. Kāpēc, piemēram, “Atmoda” būtu jādēvē par biļetenu tikai tāpēc vien, ka Maskava tā grib? Mēs paši Latvijā to varam nosaukt par laikrakstu! Turklāt LTF izdevums nav jāpakļauj cenzūrai. Kāpēc kompartija uzskata, ka tai pieder patiesības monopols?

Žurnālisti bija nikni: mums nav vajadzīga nekāda Maskavas “vadošā roka”, mums pašiem nepieciešami savi Žurnālistu savienības statūti un Likums par presi. Bija apnikuši kompartijas cekas instruktoru norādījumi un pamācības, kā rakstīt.

Kongresā viņi, protams, piedalījās, bez sajūsmas klausoties žurnālistu skarbajās runās. Latvijas kompartijas centrālkomitejas toreizējais preses sektora vadītājs Inarts Skujiņš - kā vienmēr - no šīm runām gandrīz neko nesaprata. Nebija dots saprast, kā smejies.

Toties tās pašas cekas instruktoram Ojāram Skudram gan bija ko teikt: gan tikai pēc tam, kad viņš ar interesi noklausījās manu uzrunu no kongresa tribīnes. Viņš izsauca uz ceku mani un manu vietnieku Jāni Krūmiņu, lai kārtīgi nostrostētu par lieko brīvdomību...

Pirms došanās uz ceku mums abiem ar Krūmiņu kāds silti ieteica: nerunājiet pretim Skudram, nekaitiniet viņu, mierīgi noklausieties un ejiet prom. Tā gluži nesanāca. Mēs sākām sīvi ķīvēties. Es nikni runāju viņam pretim, bet Krūmiņš smīnēdams mētāja asprātības. Skudra kļuva arvien sārtāks, līdz izmeta mūs abus ārā no kabineta. Šis komunistu instruktors! Viņš mums mācīs, kā rakstīt!

Toties tagad Ojārs Skudra ir Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieks un politologs. Tādas, raugi, metamorfozes. Pieļauju, ka savu karjeru partijas centrālkomitejā un pamācīšanu, kā ”Atmodas” žurnālistiem vajadzētu rakstīt, viņš nemaz nevēlas atcerēties.

Nav svētāka laika

Mēs toreiz bijām jauni. Ļoti jauni. Varbūt pat gadu skaits nebija tik svarīgs, cik - dvēseles jaunība. Mēs gribējām un varējām visu. Strīdēties ar kompartijas instruktoriem, pierādīt savu taisnību LTF valdes sēdēs, pārliecināt svarīgus tautfrontiešus par to, ka nedrīkst - nedrīkst! - piekāpties interfrontei… Un tam visam pāri bija mūsu pārliecība par Latvijas pilnīgu neatkarību, par cilvēku brīvā gara atdzimšanu.

Nav svētāka laika par Atmodas laiku. Tas prasīja cilvēku spēku un mīlestību. Nē, otrādi - mīlestību un spēku. Tas viss nepieciešams arī šodien. Lai noturētu Latviju. Lai padarītu to mīlestības pilnu un spēcīgu. Tas jādara tiem, kuri šodien jauni un stipri. Tādi, kādi bijām mēs pirms 35 gadiem.

…Pirms pāris dienām saņēmu tīmekļa vēstuli no Viestura Renča. “Paldies par katru vārdu, ko rakstāt. Kaut kā atkal rodas ticība. Nezāles neiznīkst! Mums Jūsu darbs ir svarīgs. Es kā skolotājs saku: viss būs labi! Jaunatne nav bezcerīga, es katru dienu lepojos ar viņu talantu un spēku. Kad man bija 15 gadu, mēs lasījām “Atmodā” Jūsu rakstus. Un tas bija - kā tagad jaunieši saka - Wow! Tagad man ir 50, bet maniem jauniešiem - 15. Un atkal kopā lasām, un ir - Wow! Taču tagad man ir lielāka ticība. Jo viņi ies tālāk. Jo viņi ir spēcīgāki.”

Tā ir cerība. Tā ir ticība un mīlestība. Kā zemē iesēta sēkla ar nepārvaramu vēlmi augt. Kā ozolu gatve, kas ved uz baznīcu. Kā debesis ar gājputniem, kuri zina ceļu, lai atgrieztos mājās. Tā ir mūsu Latvija. Mūžīgā Latvija.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā