Vai politikā bankrotējušais Kariņš vēlas nolaist uz grunti arī NATO?

Paziņojumā arī teikts, ka Kariņš varētu piedāvāt “sniegt ieguldījumu aliansē ar savu vadības pieredzi premjerministra amatā, skaidru izpratni par Krievijas draudiem, stingru nostāju Ukrainas jautājumā un pierādītiem panākumiem kā starptautiskās vienprātības veidotājam”.

Lai nu ko, bet pieredzi premjerministra amatā NATO tiešām varētu lieliski izmantot: kā nevadīt valsti, organizāciju, aliansi utt. Pateicoties Kariņa “vadības pieredzei”, Latvija laimīgā kārtā ir noslīdējusi līdz pēdējām vietām gandrīz jebkurā jomā. Vienīgi - un tas, protams, ir labi, - Latvija ir konsekventi sasniegusi un pārsniegusi 2% [no iekšzemes kopprodukta] mērķi aizsardzības izdevumu jomā. Cik no tā ir Kariņa nopelns - tas cits jautājums.

“Ģeopolitiskā situācija un ar Ziemeļatlantijas aliansi saistīto izaicinājumu raksturs prasa dinamisku, apņēmīgu un konsensā balstītu vadību,” turpina gribētājs uz NATO ģenerālsekretāra amatu. Īpaši aizkustina “dinamiska un apņēmīga vadība”: tā taču ir bijusi visus gandrīz piecus Kariņa premjerēšanas gadus. Nu šī “dinamiskā vadība” varētu pāriet uz NATO. Bail pat iedomāties, kas tad notiktu ar šo organizāciju.

Un kas notiktu ar mums? Smieklīgu, tomēr skarbu līdzību, it kā ieskatīdamies iespējamā nākotnē un it kā citējot “NATO ģenerālsekretāru Kariņu”, tīmeklī nopublicēja politikas vērotājs Ēriks Stendzenieks: “Šajā sarežģītajā laikā, kad Krievijas armija sākusi bombardēt Baltijas valstis, nepārsteigsimies, draugi. Apsvērsim rūpīgi visus “par” un “pret”. Esmu uzdevis šo incidentu daudzpusīgi izvērtēt. Nestrēbsim karstu, lūkojos cerīgi uz konflikta noregulējumu.”

Bezjēdzīgo skaidrojumu meistars Krišjānis Kariņš ar savu “NATO ģenerālsekretāra” uznācienu acīmredzot cerēja aizkorķēt pudeli, no kuras joprojām nāk ārā zvaigāšana par bijušā premjerministra lidināšanos privātajos džetos, iztērējot vairāk nekā 600 000 eiro, kas pasmelti nodokļu maksātāju maciņos.

Nē, nederēs šis korķis. Cilvēki ļoti labi atcerēsies kaut vai LTV uzdoto jautājumu Kariņam un viņa atbildi uz to. LTV raidījuma vadītāja centās izzināt: kāds ir bijis pienesums, premjeram lidojot ar privātiem lidaparātiem?

Kariņa atbilde (ievērojot viņa runas īpatnības): “Mēs varam uzdot jautājumu, skatoties naudas izteiksmē, cik tas valstij mums izmaksā, ka mums nav partnerattiecību likums apstiprināts? Cik tas valstij izmaksā to, ka mums aizvien lielās valsts kapitālsabiedrības nav kapitāla biržā pieejamas?” Un tā tālāk.

Ja pareizi saprotu, Kariņš lidoja ar privātiem aparātiem tāpēc, ka Jānis pagaidām nevar apprecēties ar Pēteri, un tāpēc, ka “Latvijas valsts meži” un “Latvenergo” nav biržā pieejami uzņēmumi? Dzelžaina loģika, to nav iespējams apstrīdēt.

Interesanti, ka aptaujātie cilvēki par šo “Kariņa tēmu” ne visai vēlējās izteikties, aizbildinoties ar dažādiem iemesliem. Taču kādas bijušās amatpersonas vērtējums par ekspremjera iespējamo kandidēšanu uz NATO ģenerālsekretāra amatu bija trāpīgs: “Šī ambīcija ir atbalstāma, taču… kandidāts nav īstais.”

Līdzīgās domās ir politologs Filips Rajevskis: “Duāla sajūta. Līdzīgi ir bijis Polijā ar Donaldu Tusku. Viņš bija ļoti nepopulārs iekšpolitiski, bet ieņēma augstu amatu Eiropā. Ja Latvijas pārstāvis varētu ieņem NATO ģenerālsekretāra amatu, domāju, būtu vērts par to pacīnīties valsts līmenī. Taču nedrīkst ignorēt iekšpolitisko skatījumu uz viņu, proti, nedrīkst neņemt vērā to, ka Kariņš kā politiķis ir bankrotējis. Tas varētu ietekmēt viņa cīņu par amatu. Ir vēl arī tāda lieta: sabiedrība varētu nesaprast, ka valsts tā kārtīgi iestājas par Kariņa iespējamo amatu. Šīs trīs lietas cita citu nepapildina, tās vājina cita citu.

Jābūt Latvijas autoritātei, kas pateiks: ejam uz priekšu ar Kariņu, viņš mums ir vajadzīgs. Šim cilvēkam tad vajadzēs arī uzņemties atbildību par Kariņu. Šāda autoritāte ir tikai viens cilvēks - Edgars Rinkēvičs. Taču neesmu pārliecināts, ka viņš to darīs, jo Kariņa iekšpolitiskā supernepopularitāte ļoti traucē.”

Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš, nevērtējot Kariņa personiskās īpašības, skaidroja situāciju: “Pirmais, ko svarīgi saprast: NATO ģenerālsekretārs nav NATO prezidents. Viņš nav tas, kurš ar saviem lēmumiem liktu dalībvalstīm darīt to vai to. Ir tieši otrādi: dalībvalstis ir tās, kuras, meklējot savstarpēji pieņemamus kompromisus, noformulē NATO pozīciju. Ģenerālsekretārs ir augsta līmeņa ierēdnis, kurš NATO dalībvalstu pieņemto pozīciju aizstāv un pārrauga.

NATO ģenerālsekretārs bieži vien darbojas kā vidutājs. Piemērs: kad Zviedrijas iestāšanās NATO bremzējās Ungārijas un Turcijas pozīciju dēļ, Stoltenbergs daudz darīja, lai šī bremzēšanās rimtos.

Protams, ģenerālsekretārs ir organizācijas seja. Stoltenberga komunikācijas stils ir - runāt saprotamā, artikulētā valodā, lai arī leģendārā “tante Bauskā” visu saprastu.

Jaunā ģenerālsekretāra izraudzīšanās process nav formalizēts. Nav reglamenta, notiek neformālas konsultācijas, diskusijas, izšķirošais lēmums jau ir tikai formalitāte. Bet atrast tādu ģēniju, kurš būs pieņemams visiem, - tas ir naivi. Stoltenberga mandāts ir līdz nākamā gada oktobrim. Jau tagad kuluāros notiek diskusijas, lai saprastu - vai veidojas konsenss. Jo lēmumam jābūt vienprātīgam.”

Tuvākajā laikā nāksies valstiski izšķirties: vai Latvijai kandidēt uz NATO ģenerālsekretāra amatu? Un vai kandidēt tieši ar Krišjāni Kariņu, kurš izcēlies ar juceklību un nekonsekvenci? Kas uzvarēs: godkāre un pašpārliecinātība vai skaidrais saprāts?

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā