Lembergs ir kas vairāk par Lembergu!

Kopš tā laika Ventā ir daudz ūdeņu aiztecējis, pasaule un Latvija ir mainījusies, daudzi tā laika politiķi un uzņēmēji ir nosirmojuši, daudzi ir apmiruši.

Lembergam laiku politikai un pilsētai atņem apsūdzības un tiesvedība. Lemberga pagātnes vareno biznesa impēriju sen ar valsts gādību vienkārši sev pārrakstījis un izpārdevis Meroni. Bordānistu izlūgto ASV sankciju dēļ Lemberga jebkura darbība ierobežota vēl vairāk. Viņš vairs nav arī Ventspils mērs un Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētājs. Formāli viņš politikā it kā neko daudz ietekmēt nevar. Latvijas “politikums” jau sen brauc, kā māk, un uz Lembergu neatskatās, viņa kritiku vai padomus neklausās. Sen nekāda reāla Lemberga ietekme nekur nav atrodama, un nav arī skaidrs, ko tieši un kā tik ļoti viņš pat teorētiski varētu ietekmēt, ka no tā ir jābaidās burtiski tā, ka dažiem citādi it kā vareniem Saeimas vīriem bikses slapjas.

Lemberga alter ego Šķēles kungs pa to laiku pavisam ēnā nogājis, nevienu vispār neinteresē, lai arī ir patiesībā nemaz nevaid miris un ir pavisam aktīvs dažādos ar atkritumiem, ceļu uzturēšanu saistītos un tamlīdzīgos jautājumos. Arī Šlesers, protams, nevienu nebaida, lai arī ir Saeimā ievēlētas partijas vadītājs un deputāts, nerunāsim jau nemaz par tādiem īstiem celtniecības un biznesa magnātiem kā Pīlēns, kas pat neslēpj, ka tieši vēlas ietekmēt valdības darbu caur savu biedrību. Tie nevienu nebiedē. Neviens nerunā arī ne par kādiem Martinsoniem vai citiem daudzstūriem, no kuru ietekmes varbūt tā kā būtu jāuzmanās. Nē, tie nevienu neuztrauc.

Bet Lembergs - tas ir kaut kas cits.

Politika būtu garlaicīga, ja tajā nebūtu mitoloģijas, teiku un nostāstu, kas realitāti deformē, hiperbolizē un lielā mērā arī ietekmē.

Šajā paralēlajā pasaku pasaulē Lemberga tēls jau atkal ir tā uzpūsti uzburts, ka rodas iespaids, ka Lembergs ir pats ietekmīgākais politiķis valstī, ka politiķi bez Lemberga nevar iztikt ne mirkli - vieni nerimtīgi un titāniski pret viņu cīnās, citi to vien dara kā sakumpušu muguriņu viņam klanās un izpilda pavēles. Gaisma cīnās pret tumsu, bet Lembergs ir tāds kā briesmīgais Šlopsters Klopsters, kurš apēdis latvjiem Sauli un Mēnesi. Nevienam negribas atrasties nepareizajā vēstures pusē, tāpēc vairāki politiķi, kas agrāk ar Lembergu sadarbojās un virzīja viņu par savu premjera amata kandidātu, tagad no viņa atsakās. Citi turpina būt nelokāmi un uzskata, ka Lembergs ir un paliek labākais premjera amata kandidāts. Cīņa pret Lembergu allaž ir bijusi prāvs politiskais kapitāls - Lembergu lamājot, bet būtībā uz viņa rēķina savus kuponus ir plēsis ne viens vien aizgājušo laiku personāžs - Valdis Zatlers, Jānis Bordāns, Ģirts Valdis Kristovskis, Edmunds Sprūdžs, arī Krišjānis Kariņš, kurš savulaik sacentās ar Lembergu tiesas zālē “Grinbergu lietā”, taču kaunpilni zaudēja.

Tagad modē ir nācis renegātisms - bijušie sadarbnieki nejūtas labi, ja ik dienu nav vismaz trīs reizes Lembergu nolieguši. “Apvienotais saraksts” lielā mērā savu politiku balsta uz Lemberga noliegšanu. Arī dažs Zaļo un zemnieku savienībā (ZZS) palikušais politiķis konformisma dēļ ir spiests pateikt par Lembergu kaut ko sliktu, jo citādi nedabūs amatu. Par Saeimas spīkeri ievēlētā Daiga Mieriņa (ZZS) nemaz negaidīja, kad viņai kāds ko vaicās, un pasteidzās pati klāstīt, ka agrāk slavējusi Lembergu, bet tas bijis priekšvēlēšanu laiks. Taču tagad viņa domā, ka ASV sankcijas “acīmredzot ir pamatotas”.

Nav nekādu ziņu, ka ASV sankcijas būtu balstītas uz kādu citu informāciju, kā vien visu to, ko mēs jau tāpat par Lembergu zinām. Un zinām mēs to, ka viņš ir gan veiksmīgs un mīlēts pilsētas mērs un politiķis ar lielu atbalstu sabiedrībā, gan to, ka ir apsūdzēts un tiek tiesāts par to, ka tālajos deviņdesmitajos it kā pieprasījis visādiem tālaika varenajiem uzņēmējiem dalīties ar viņu ar uzņēmumu kapitāldaļām un pēc tam, kad šie tam piekrituši, neesot to norādījis amatpersonas deklarācijā.

Pirmās instances tiesai roka necēlās rakstīt spriedumā ko tādu, kas liecinātu, ka Lembergs ir nozadzis kaut ko pilsētai vai valstij. Taču pirmās instances tiesa ir noticējusi stāstam, ka 2008. gadā virkne tranzītuzņēmēju vienlaikus piepeši atcerējās, ka 1993. gadā Lembergs no viņiem izspiedis akcijas no pašam piederoša (!?) uzņēmuma, tātad tās izspiedis pats no sevis. Un tikai 2009. gadā prokuratūra pamanīja šo nežēlīgo 1993. gada izspiešanu.

Lai nu tā būtu. Tiesu vara ir neatkarīga, un tās dzirnavas maļ lēni. Taču spriedums joprojām nav stājies spēkā - pēdējo gala verdiktu vēl pēc daudziem gadiem teiks augstākā instance.

Taču, lai kā nu tur tas viss arī būtu un kā beigtos, Lembergs ir vienīgais ne tikai no tā sauktajiem oligarhiem, bet vispār deviņdesmito gadu uzņēmējdarbības zieda, kurš par to, ko ir vai nav noziedzies, ir reāli sēdējis cietumā šīs tiesvedības ietvaros. Turklāt nevis mēnesi vai divus, bet pietiekami nopietnu laiku. Ne Šķēle, ne Šlesers, nedz kāds cits pat ne tuvu. Proti, ja nu ir kāds, par kuru varētu teikt, ka tas ir izpircis savu vainu sabiedrības priekšā, tad tas ir Lembergs. Visa mantība atņemta, cietumā atsēdējis, nu ko vēl sabiedrība varētu gribēt?

Taču mūsdienu politika ar Lembergu noņemas tā, ka dažbrīd sāk rasties bažas, vai cilvēki vispār ir adekvāti. Gribas iesaukties: “Nu ko atkal muldi?”

Vai tiešām notikumi, kas bijuši pagājušajā gadsimtā, var konkurēt un aizēnot to, kas noticis pirms diviem, pieciem gadiem, to, kas notiek tieši pašlaik visu acu priekšā?

Vai Lembergs šķaidījās ar naudu kovida laikā un ieviesa absurdus tirdzniecības un pārvietošanās ierobežojumus, vai viņš vainīgs, ka nav uzbūvēts žogs ar Baltkrieviju, vai viņš ieviesa OIK un elektrības sadales tarifus? Vai Lembergs mēģināja izblēdīt no valsts naudas 220 miljonus armijas pārtikas iepirkumā? Vai Lembergs būvē “Rail Baltica” dzelzceļu, kavējot visus termiņus un noraugoties, kā būve sadārdzinās līdz astoņiem miljardiem. Šķiet arī, ka Lembergs nebija tas, kurš par valsts naudu centās atpirkt zemi zem Biķernieku trases no biznesmeņiem par astoņiem miljoniem. Ja atmiņa neviļ, Lembergs piedāvāja uzcelt sašķidrinātās gāzes termināli Ventspilī tad, kad tas vēl varēja būt ekonomiski pamatoti. Taču viņā neviens neklausījās, bet tad, kad viss jau bija nokavēts, Jāņa Bordāna partija pār vari stūma uz priekšu šķidrās gāzes termināļa projektu, kas nevar būt rentabls citādā veidā, kā tikai piezīžoties valsts naudai un valstiski garantētām privilēģijām.

Šķiet arī, ka tas nav Lembergs, kurš regulāri uzmet skolotājus un dakterus.

Vai Lembergs ir tik nevainīgs jērs, kuru moka nepamatoti? Nebūt nē. Lembergs ir vainīgs, ka ir bezkaunīgi stiepis finanšu deķīti uz Ventspils pusi un pilsētā ir uzbūvēts Olimpiskais centrs un koncertzāle “Latvija”. Pagalam nepiedienīgi ir tas, ka egoistiskajā Ventspilī attīstās ražošana. Un kādēļ rīdziniekiem jālauž savas mašīnas ielu bedrēs, ja ventspilnieki nelauž? Tas nav taisnīgi! Nost ar Lembergu, un “jā” bedrēm Ventspilī!

Arī citās pilsētās vajag visu attīstīt. Pie tā vaiga sviedros, shēmojot un karteļojot strādā daudzi cilvēki - piemēram, tāds, kura uzvārds sākas ar burtu “J”, un tāds, kuram ir iesauka “Kvadrāts”. Un vēl citi.

Ļausim viņiem strādāt! Nevajag domāt un runāt par mūsdienu reālo korupciju, ja runāt par vēsturi un mitoloģiju ir daudz ērtāk.

Lembergs ir kas vairāk par Lembergu! Viņš pašlaik pēc būtības ir virtuāli piecpadsmitais ministrs vai pat rēgu premjers. Viņa faktors nosaka, kurš būs amatā, kurš nebūs, tādā veidā, ka tie, kas viņu nepietiekami pareizi gāna, amatus nedabū. Lemberga avatārs pašlaik ir pat ietekmīgāks par Eviku Siliņu, Krišjāni Kariņu vai Valsts prezidentu. Turklāt no paša Lemberga tas nav atkarīgs un viņš par saviem nedarbiem uzzina, skatoties televizoru un brīnoties.

Lai arī kur Lembergs neatrastos, ir taču vispārzināms, ka viņš spēj ar politiķiem sazināties telepātiski un diktēt priekšā, kādi likumi jāraksta.

Beigu galā var iznākt tā, ka neatkarīgi no paša Lemberga viņš var nogāzt Evikas Siliņas (JV) valdību un varbūt vēl arī kādas nākamās valdības, ja paveiksies.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā