Lieldienas ir nāves svētki

Dieva vienpiedzimušā dēla krustā sišana Jeuzalemē sakņojas visu pirmdzimto apkaušanā Ēģiptē, kam par godu ebreji rīkoja Pashā svētkus.
03.04.2021. Arnis Kluinis
 
“NĀVES ENĢELIS izkauj visus pirmdzimtos Ēģiptē” – reālisma manierē strādājušā Iļjas Repina (1844–1930) glezna (1865) pārliecina ar savu nosaukumu un izpildījumu ©Arhīvs

Pret īstu Dievu pat priesteri ir bezspēcīgi. Kristus gadījumā Dieva īstums tika pierādīts arī ar to, ka viņš piespieda sevi sist krustā tieši tad, kad priesteri to negribēja darīt: "Tikai ne svētkos, lai ļaudīs neceltos nemiers.” Tā viņu apspriedi “augstā priestera Kajafas pilī” par to, “kā Jēzu ar viltu saņemt un nokaut”, vēlāk atreferēja evangēlists Matejs (26;3-5). “Tik ne svētkos, lai neceļas starp ļaudīm dumpis,” tieši to pašu teicās sadzirdējis tikpat svētīgais Marks (14;2). Tomēr par spīti šādai manevrēšanai piepildījās neilgi pirms tam izteiktais Kristus paredzējums vai varbūt pavēle, ka “pēc divām dienām būs Pashā, un Cilvēka Dēls tiks nodots, lai Viņu krustā sistu” (Mt, 26;2).

Lieldienas ir Pasha

Tātad bija Pashā vai vienkārši Pasha kaut kas tik cienījams, lai Dievs Dēls to izmantotu kā postamentu savai nāvei pie krusta. Tādā veidā Dēls ievēroja Tēva teikto Mozum un Āronam un ar viņu starpniecību ebreju tautai, “šī diena lai ir jums piemiņas diena; to svinēt kā svētkus Tam Kungam - tas lai jums ir par mūžīgu likumu uz audžu audzēm” (2. Moz, 12;14). “Tas ir Tā Kunga Pashā” (turpat,11). Un kas tad tas ir? Tas ir ikgadējs rituāls par godu ebreju aiziešanai no Ēģiptes, simboliski atkārtojot darbību, kas bijusi ļoti nozīmīga, lai aiziešana varētu notikt. Mozus bija izsludinājis un ebreji - izpildījuši Dieva pavēli “ejiet un ņemiet savai saimei jērus un nokaujiet tos Pashā svētkos” (turpat, 21).

Kāpēc Dieva Tēva ieviestā jēru kaušana, cepšana un ēšana bija tik svarīga, lai Dievs Dēls pieskaņotu tai savu nāvi? Tāpēc, ka tā bijusi pēdējā ebreju maltīte Ēģiptē ar īpašu nosacījumu, “jūsu gurni lai ir apjozti un jūsu kājas apautas sandalēm, jūsu ceļaspieķi lai ir jūsu rokās; un steigšus to ēdiet” (turpat, 11). Tā tam bija jānotiek mirkli pirms “viņi tika izdzīti no Ēģiptes un nevarēja kavēties, nedz arī sev sagatavot ceļamaizi” (turpat, 39). Neapšaubāmi svarīgi no cilvēku, šajā gadījumā no visas tautas izdzīvošanas viedokļa bija tas, cik labi viņi bija paēduši pirms izdzīšanas tuksnesī, tomēr tā nav Pashā jēga, kāpēc šī ēšana bija jāpiemin un kāpēc Kristum bija jāpieskaņo tai sava nāve.

Pashā jēga ir desmitā, pati briesmīgākā Ēģiptes mocība, kuras dēļ “ēģiptieši uzmācās tautai, to skubinādami, tos izvadīdami ārā no zemes” (turpat, 33). Kā zināms, “Tas Kungs sita visus Ēģiptes pirmdzimušos, sākot ar faraona, kas sēž uz sava troņa, pirmdzimto, līdz cietumnieka pirmdzimtajam, kas bija cietumā, un visus lopu pirmdzimušos. Un faraons cēlās tanī naktī, viņš un visi viņa kalpi, un visi ēģiptieši, un liela brēkšana bija Ēģiptē, jo nebija nama, kur nebūtu mirušo” (turpat, 29-30). Tad nu gan ēģiptieši gribēja tikt vaļā no tautas, kuras Dievs viņiem sagādājis tādu nelaimi. Pirms tam nokautie jēri bija devuši ebrejiem ne tikai savu miesu apēšanai, bet vēl daudz ko svarīgāku - savas asinis, ar kurām aptraipīt ebreju namu durvis, jo tikai tādām durvīm “Tas Kungs ies garām” “un neļaus maitātājam ienākt jūsu namos, lai jūs sistu” (turpat, 23).

Ebreju jauno dzīvi pēc aiziešanas no Ēģiptes Dievs licis noformēt arī kā jaunā gada sākumu, bet ne kā šī gada pirmo dienu. Bībeles plašāk pieejamā tulkojumā latviski šī pavēle izteikta ar ļoti samudžinātu vārdu virkni, ka “šis mēnesis lai jums ir pirmais mēnešu vidū, ar šo mēnesi lai jums iesākas gads” (turpat, 2). Kaujamo jēru atlasi uzdots veikt gada pirmā mēneša desmitajā dienā, lai viss būtu drošā gatavībā “līdz mēneša četrpadsmitajai dienai; tanī ap vakara laiku visai sapulcētai Israēla draudzei tie jānokauj” (turpat, 6) un jāapēd, daļēji imitējot pēdējo maltīti Ēģiptē. Pēc tikšanas no tās projām durvis ar asinīm smērēt jau bija lieki, bet atcerēties to vajadzēja: “Kad jūsu bērni jums prasīs: kas jums tā par kalpošanu, - tad atbildiet: tas ir Pashā upuris Tam Kungam, kas Israēla bērnu namiem aizgāja garām Ēģiptē, kad Viņš sita ēģiptiešus, bet saudzēja mūsu namus" (turpat, 26-27).

Vārdi glabā burtus un jēgu

Lai tik tiešām neviens, t.i., neviens ebrejs neko nevarētu aizmirst, svētku jēga ir iekodēta to nosaukumā. Pasha vai Pashā Bībeles tulkojumā latviešu valodā ir mēģinājums dot nojausmu par skaņām, kuru oriģinālu grafiski atveido ivrita פסח‏‎ ar nozīmi “paiet garām”, t.i., paiet garām iezīmētajiem ebreju namiem, lai nogalinātu pirmdzimtos tikai ēģiptiešu namos.

RAKSTU RAKSTI. Austras koks, kura līnijās iespējams saredzēt dažādas kombinācijas jeb tēlus

Tas ir loģiski un saprotami, ka evanģēliju latviešu tulkojumā nekādas Lieldienas netiek nosauktas, jo tie taču vēsta par notikumiem pirms Kristus atdzīvošanās pēc nāves, ko tagad latvieši saprot ar Lieldienām, bet kuru - visu notikumu, tai skaitā pašu Lieldienu - brīdī Kristus atdzimšanai vēl ne īsti ticēja pat viņa mācekļi. No otras puses, saprotams ir arī vilinājums Lieldienu aprakstu vienkāršot un Kristus augšāmcelšanos apzīmēt ar to pašu vārdu, kurā nosaukts notikums, kam Kristus savu nāvi un augšāmcelšanos apzināti pieskaņojis. Tā rīkojušies ne tikai krievi аr Пасха, kā svinēšana nevar palikt nepamanīta Krievijas kaimiņvalstī ar daudzskaitlīgu krievu kopienu. Lielā daļā Eiropas valodu un no tām tālāk pasaulē sniedzas atdarinājumu atdarinājumu virknes, kuru sākumpunkts ir ivrita פסח‏‎ un tālāk latīņu pascha vai Festum paschale. Ja uzskaitījumu sāk pēc latīņu alfabēta, tad albāņiem Lieldienas ir pashkët; ja būtiskāka ir valodu izplatība, tad viegli uztverams, no kurienes savu Pâques ņēmuši francūži, Pasqua - itālieši un Pascua - spāņi; tuvu Latvijai zviedri svin påsk. Tomēr monopoltiesības uz Lieldienu marķēšanu šīm burtu un skaņu variācijām nepieder. Citiem vārdiem sakot, latvieši nav nekādi dīvaiņi, kas vienīgie nelieto vispāratzītu Lieldienu apzīmējumu, jo tāda vispāratzīta apzīmējuma nemaz nav.

Pieminēšanas vērtas ir ietekmīgās angļu un vācu valodas ar Lieldienu apzīmējumiem attiecīgi Easter un Ostern, kas izlobījušies no dažnedažādām variācijām Ausro, Ēostre, Ēastre u.tml., kā atsevišķas ģermāņu ciltis dažādos savu valodu attīstības posmos saukušas rīta ausmu vai rīta blāzmu. Tās apzīmējumu ģermāņi, šķiet, pārņēmuši no šīs dabas parādības personifikācijas Eosa sengrieķu dievību panteonā. Šādas pirmskristietības sagataves ģermāņu izpratnei par Kristus augšāmcelšanos piesaistītas ar Marka evanģēlija vārdiem par Kristus iedvesmotajām sievietēm. “Ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu” (16;2) un atrada to tukšu. Tādējādi rīts kļuva par viņa augšāmcelšanās simbolu, ko pastiprināja un nostiprināja sakritība starp norādēm uz ausmu un austrumiem, no kurienes ausma parādās. Tas viss labi saprotams latviešiem, kuru simbolu krātuvē ir Austras koks.

Latvieši par svinēšanas vērtu ir pieņēmuši visu Kristus augšāmcelšanās dienu, nekoncentrējoties tikai uz tās rītu, kad atklājās tukšais Kristus kaps. Šādu izpratni latviešu senči pārņēmuši no kaimiņtautām austrumos vēl pirms nonākšanas vācu krustnešu varā. Nekrieviskotajiem baltkrieviem Lieldienas bija Вялікдзень, ukraiņiem - Великдень, bulgāriem - Великден, serbiem - Велигдан. Līdzīgi kā latvieši, lietuvieši tikuši pie Velykos. Toties citām no latviešiem ne pārāk tālu dislocētām slāvu tautām Lielā diena ir Lielā nakts: poļiem Wielkanoc, čehiem Velikonoce, slovākiem Veľká noc un slovēņiem Velika noč. Pirmajā brīdī nesaprotamā it kā pretēju apzīmējumu lietošana vienam un tam pašam notikumu apliecina, ka diena no nakts atšķiras ne vairāk kā dzīve no nāves.

Ar pēršanu pasauli nepārvaldīt

Pashā izmantošana Lieldienu apzīmēšanai pati par sevi akcentē saistību starp Dieva vienpiedzimušā dēla krustā sišanu Jeuzalemē un visu pirmdzimto apkaušanu Ēģiptē kā Lieldienu jēgu. Lieldienas ir nāves svētki visās tās izpausmēs un variācijās. Ēģiptē uzsvars tika likts uz masu slepkavību, bet Jeruzalemē izgaršota viena cilvēka mocīšana līdz nāvei: “Tie novilka Viņam drēbes..., nopina ērkšķu vainagu un lika to Viņam galvā, un... spļāva Viņam virsū, ņēma niedri un sita Viņam pa galvu.., tie Viņam deva dzert etiķi, maisītu ar žulti..., tie sita Viņu krustā,” ko visu uzskaita evanģēlists Matejs (27;28-35).

Jau pirms mocīšanas līdz nāvei “Jēzu šauta” (turpat, 26), ko viegli nepamanīt pirms nākamo, plašāk aprakstīto mocību uzskaitījuma; mūsdienu ļaudis var vārdu pārprast un brīnīties, kas tur rakstīts par šaušanu. Nē, nevis par šaušanu, bet par pēršanu, pie kuras ilgāk pakavējies cits evanģēlists Lūka. Viņš atstāsta Romas impērijas Jūdejas provinces prefekta (pārvaldnieka) Poncija Pilāta vārdus, ka “es Viņu esmu jūsu priekšā nopratinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis nekādas vainas”, “tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist” (23; 14,16), t.i., nopērt un atlaist.

Stāstu par Lieldienām kā nāves svētkiem Neatkarīgā iesāka ar vārdiem “Kristus cietis - mums būs ciest!” un ilustrāciju no filmas “Kristus ciešanas” (The Passion of the Christ), kur parādīts, kā tieši “Jēzu šauta”. Ja pārpratumu ar šaušanas vārda nozīmi novērsts, tomēr vēl ir vajadzīga piepūle, lai saprastu, kāpēc cilvēku pēra par to, ka viņam nebija “nekādas vainas”.

LASIET UN SKATIETIES! Stāsts par Lieldienām kā nāves svētkiem tika iesākts Neatkarīgās publikācijā “Kristus cietis - mums būs ciest!”, kas ilustrēta arī ar kadru no filmas “Kristus ciešanas” (The Passion of the Christ)

Pirmkārt, Pilāta kompetencē bija tādi kriminālnoziegumi, par kuriem pienācās nāves sods. Pilāts attaisnoja Kristu pret apsūdzībām par šādiem noziegumiem un pārkvalificēja viņa vainu par, mūsdienu terminoloģijā runājot, administratīvu pārkāpumu, par kādu tagad pienākas naudas, bet senāk - miesas sods.

Otrkārt, publiskajai pēršanai bija jāglābj Kristus no nāves, izolējot viņu no pūļa, kas Pilātam “uzmācās ar lielu kliegšanu, lūgdami, ka Viņš taptu krustā sists” (turpat, 23;23). Ja Pilāts šādas prasības vienkārši ignorētu, cilvēki Kristu nosistu (saplosītu, samīdītu) paši. Tāpēc pareizi bija atdot viņu sodīšanas profesionāļiem, kuri prata rīkoties tā, lai asinis šķīstu un troksnis būtu liels, bet miesas bojājumi tādi, kādus toreiz neviens par miesas bojājumiem neuzskatīja. Tādā situācijā Kristus pēršana kļuva par vēl vienu pierādījumu, ka Pilāts darījis visu iespējamo, lai Kristu no nāves izglābtu. Tomēr pret Dieva gribu nomirt konkrētajā brīdī pie krusta neko nenozīmēja ne Pilāta mēģinājums atstāt viņu dzīvu uz nekādi nenoteiktu laiku, ne ebreju priesteru aprēķini atstāt viņu dzīvu tikai līdz Pashā svētku beigām. Tas jāuzsver, jāuzsver un vēlreiz jāatkārto, ka Dieva Tēva veiktā masu slepkavošana Ēģiptē bija tik cienījams veikums, lai Dievs Dēls to izmantotu kā postamentu savai nāvei.

Lieldienas ir nāves svētki. Vēsturiskā skatījumā tie bija nāves svētki, kuru svinēšana ļāva eiropiešiem valdīt pār pasauli. Šī valdīšana zudusi kopā ar svētkiem, no kuriem pāri palikušais rituāls no īstiem svētkiem tikpat tāls kā Kristus pēršana no Kristus nāves.