Pēc 30 gadu pārtraukuma atgriežas Uģis Prauliņš un "Vecās mājas"
Veterāni nospēlē kā pēc mācību grāmatas
Jau pirms “Veco māju” koncerta bija skaidrs, ka šis būs Notikums - sanākušo vidū Vagonu zālē bija daudz tādu cilvēku, kurus ierindas mūzikas pasākumos neredzēt. Aptuveni 40 minūšu garās (īsās) uzstāšanās laikā “Vecās mājas” pierādīja, ka pulveris joprojām sauss, un, kā pēc pasākuma izteicās kāds no mūzikas pārzinātājiem, ja šie mūziķi var vēsā mierā nospēlēt kompozīcijas “Uz pusēm” noslēdzošo trešdaļu, kas ir pārpārēm pilna ar sarežģītām instrumentālajām pasāžām, tad saukt viņus par veciem vēl ir stipri, stipri pāragri.
Arī apskatnieku pārsteidza ārkārtīgi kvalitatīvā mūzika, kas radīta jau pirms trijiem gadu desmitiem “ar astīti”. Uģis Prauliņš vienmēr šķitis muzikāli pilnīgi traks (labā nozīmē), un arī šajā programmā pierādās, ka Latvijas mērogos viņš tajos gados dzīvojis stipri priekšā savam laikam. Par Armanda Alkšņa dievišķo ģitārspēli nekad nav bijis jautājumu, arī Tālis Gžibovskis pie bungām bija un ir atzīts meistars, tāpēc šoreiz lielāko pārsteigumu no instrumentālistiem radīja Andris Alviķis, kura basa spēle atstāja ļoti paliekošu iespaidu. Un vēl - paša Prauliņa dziedājums. Tā arī netapa skaidrs, kāpēc tajos laikos “Vecās mājas” izmēģinājušas daudzus un dažādus vokālistus, ja ar dziedāšanas uzdevumu Uģis tik labi varējis tikt galā arī pats.
No nospēlētā repertuāra īpaši ausīs iekrita jau pieminētā dziesma “Uz pusēm”, savukārt “Come, Blind Me” lika aizdomāties - Ojāra Vācieša teksts speciāli pārtulkots angliski, acīmredzot lai skanētu “firmīgāk”, lai gan lielākoties notiek otrādi. Starp citu, arī teksta ziņā “Vecās mājas” ir bijušas savam laikam priekšā, jo Uģis savām kompozīcijām izmantojis dzejas izcilnieku (Imants Ziedonis, Leons Briedis, Kārlis Skalbe, Fricis Bārda, Edvarts Virza u.c.) vārdus - jaunajiem mūziķiem šajos laikos nez kāpēc šķiet, ka viņiem pašiem sanāks labāk. Žēl, ka koncertā klausītāju vidū dominējošā auditorija bija “Veco māju” līdzgaitnieki un laikabiedri, jo no šī ansambļa mūsdienu postmetālisti un postroka (protams, arī citu stilu) muzikanti varētu daudz mācīties.
Savulaik ārtroku vajadzējis “iebarot” kopā ar dejām
Tiesa, diez vai lielākā daļa jaunākās paaudzes mūzikas cienītāju (un ne tikai viņi) vispār zina “Vecās mājas” - arī šo rindu autors nekādi nevarētu sevi pieskaitīt pie Prauliņa & Co gaitu hronologiem.
“Vecās mājas” pēc dienesta armijā izveidoja Prauliņš ar Alviķi - kādreizējie rokgrupas “Salve” mūziķi. 80. gadu otrajā pusē viņi ar sev vien zināmiem paņēmieniem pierunājuši pievienoties Alksni (“Credo”) un Gžibovski (“Modo”, “Eolika”, “Sīpoli”), kuri tolaik jau bija topa mūziķi. Lai gan grupas pamata virziens bija progresīvais roks, dažādos laikos un sastāvos “Vecās mājas” spēlējušas arī folkroku, smago roku, pat džezu. Arī pie mikrofona likti visdažādākie vīri - Andris Smetanko (tagad Riekstiņš), Armands Zavadskis, Ivars Cinkuss, Ēriks Budēvics, Imants Vanzovičs.
Ilgu laiku viens no grupas vadošajiem vīriem bija arī ģitārists Arnis Veisbārdis, tagad pazīstams kā “Duceles” līderis, kurš pildījis arī menedžera pienākumus (tolaik šis amats gan pilnīgi noteikti saucās citādi). Arnis atminējās, kā centies veidot koncertu programmas, lai lauku kultūras namos piespiestu cilvēkus ieklausīties arī “Veco māju” rokmūzikas sadaļā - pirmajā daļā skanējusi folka programma un tikai otrajā roks, līdz ar to vismaz daļa cilvēku pēc pirmās daļas tomēr nav aizdevušies mājās… Esot vēlāk arī pievienota deju sadaļa, lai noturētu cilvēkus palikt līdz koncerta beigām - ārtroks ierindas klausītājam nav tas vienkāršākais mūzikas stils.
Atgriešanās galvenais vaininieks - Gžibovska dēls
Lai gan “Vecās mājas” 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā izspēlējās visā Latvijā, piedaloties pat festivālā “Liepājas dzintars”, kā arī uzstājās Lietuvā, Zviedrijā, Dānijā, Vācijā, Nīderlandē un ASV, viņu dziesmas tā arī nekad netika apkopotas un izdotas. Pirms dažiem gadiem grūto repertuāra kopā vākšanas pasākumu uzņēmies Gžibovska dēls Reinis - pārējie atzina, ka pat īsti nav ticējuši, ka puisim izdosies savākt kopā pa malu malām izkaisītās kompozīcijas. Reanimējies arī pats “elektriskais četrinieks”.
Platē iekļautas deviņas kompozīcijas, kas ierakstītas laika posmā no 1989. līdz 1992. gadam. “Vinila dienā” varēja novērot, ka plate tiek pirkta teju vai negausīgi, jo ierakstu fani acīmredzot uzskatīja par goda lietu dabūt “Veco māju” plati savā īpašumā. Par mierinājumu pie tās netikušajiem - šo skaņu materiālu var noklausīties arī mūsdienīgajā “Spotify” formātā. Progresīvā roka paraugs “Uz pusēm”, monumentālā “Ai, zeme, kūpošā” septiņu minūšu garumā, ar domāt liekošo tekstu apveltītais “Veltījums”, šamaniskie “Atraidīšanas vārdi”, skaisti pacilājošā “Par daudz”, biedējoši pārpasaulīgā “Blind Man” - virkne skaņdarbu, kurus gribētos apzīmēt ar vārdu “vērtīgi”. Taču ar vārdiem tos raksturot ir diezgan pagrūti, tie ir jāklausās.
Uģis Prauliņš savos vēstījumos skan viedi, un to viņš pierādīja arī jau pieminētajā koncertā. Noslēgumā izpildot dziesmu “Veltījums”, Prauliņš teica, lai tā skan kā veltījums visiem Vagonu zālē sanākušajiem: “Ja jūs šeit esat, tātad jūs visa šī plašu lieta interesē, bet, ja jūs šī lieta interesē, tas nozīmē, ka jūs esat izglītoti. Jūs esat ieradušies šeit, kur nav nekā lieka (pamājot ar roku uz absolūta minimālisma stilā iekārtotās Vagonu zāles telpām - aut.), kur viss ir absolūti pašpietiekams.” Ne ko pielikt, ne ko atņemt.
Aktuāli 90. gados, pieprasīti arī tagad
“Es gribētu - kaut mūsu mūzika būtu kā diskomfortabls, bet atmodinošs belziens gulētājiem, pašapmierinātajiem. Apzināšanās: kam es dzīvoju šajā laikā? Vai mēs, kopīgi dusēdami, ko nenokavējam? Lai mūsu mūzika aizkļūst līdz zagļiem, zagļu sirdīm, līdz nodevējiem, līdz vārgajiem un šaubīgajiem. Līdz šim manu gabalu pamatā bija sāpe par zaudējumiem likteņa cīņās, tagad ir jauna - lai mēs, pasludinājuši neatkarību, nenokļūstam patstāvīga sienāža lomā, kuram vasara paiet čīgājot,” šādi Uģis Prauliņš izteicies laikrakstā “Atmoda” tālā 1990. gada decembra beigās, bet vai tad tas nav aktuāli arī šobrīd?! Tāpat kā grupas “Vecās mājas” repertuārs.
Grūti prognozēt, kas ar “Vecajām mājām” notiks tālāk, taču koncertā Prauliņš par kādu kompozīciju izteicās, ka “šī bija pati pirmā sacerētā mūsu dziesma, taču cerams, ka ne pēdējā un būs vēl arī jaunas”, liekot domāt, ka jaunrades process turpināsies. Pēc pasākuma sociālajos tīklos Uģis rakstīja šādi: “Ceru, ka vēl kāds turpinājums sekos - varbūt Rīga, varbūt Liepāja, varbūt vēl kaut kur ir atbrīvota sabiedrība - tad tur mēs mēģināsim nokļūt.” Savukārt izdevniecības “Jersika Records” vadītājs Mareks Ameriks atklāja, ka koncerts Vagonu zālē tika ierakstīts - arī viņam nebija konkrētu plānu, kas ar šo ierakstu tiks darīts, tomēr gan jau tas tikšot izmantots, ja vien cilvēkiem būs pēc tā interese. Spriežot pēc koncerta klausītāju sajūsminātajām atsauksmēm un reakcijas, interese pilnīgi noteikti būs.
Taču tikties ar “Veco māju” “lielisko četrinieku” varēs jau pavisam drīz - 11. oktobrī Rakstniecības un mūzikas muzejā, kultūrtelpā “Tintnīca”, pasākumu ciklā “Melomānu salons”. “Vienreizēja iespēja aplūkot grupas dalībnieku sarūpētu nelielu izstādi, gaidāms arī muzikāls pārsteigums,” vilina organizatori, kuru priekšplānā ir Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts Andrievs Alksnis, Armanda Alkšņa dēls. Jaunie augstu tur savu tēvu nesto karogu.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
