Kāpēc Latvijas valsts kompensēja Ādolfam Šapiro atņemto teātri ar ordeni
L. Sīles (attēlā) vēstījums tagad jau vairākas dienas atrodams starp “Neatkarīgās” jaunākajiem materiāliem sadaļā “Viedokļi”. Vēstījuma virsrakstā likts no latīņiem pārmantotais teiciens “Mea culpa, mea culpa, mea maxima culpa” - mana vaina, mana vaina, mana vislielākā vaina.
Tādas, lūk, emocijas ir izraisījuši A. Kluiņa raksti “Kā Raimonds Pauls atņēma Jaunā Rīgas teātra "zelta atslēdziņu" Ādolfam Šapiro un atdeva to Alvim Hermanim” 25. februārī un “Jaunatnes teātris bija tikpat grēcīgs kā Uzvaras piemineklis” 3. martā. Uzņemu L. Sīles atsauksmi ar lielu pateicību kā liecību, ka garlaicīgi šie raksti nav. Tieši tāpat reklamēju L. Sīles veikumu. Arī no viņas vēstījuma garuma secināms, cik ļoti autori interesējis tas, ko viņa vēsta. No otras puses, viņas vēstījums nav tikai emociju brāzmas. Apstākļi sakrituši tā, ka “Neatkarīgās” publikācijas sasaucas ar L. Sīles topošo grāmatu, ko viņa piesaka ar nosaukumu “Ar ko pārsteigsit? JT I studija”. Tātad viņas rīcībā jau bija savākti materiāli, kuru izvilkums ļoti labi iederas šīs dienas aktualitātēs.
Māksla un dzīve prasa upurus - grēkāžus
Lieliska aktualitāte ir Jaunā Rīgas teātra (JRT) atgriešanās pārbūvētajās ēkās Lāčplēša iela 25, kur savulaik strādājis arī Jaunatnes teātris. Tieši šodien, 10. martā JRT sniedz pēdējo izrādi pirms pagaidu telpu Miera ielā atstāšanas un gatavošanās pirmajai 19. marta izrādei uz atjaunotās un atgūtās skatuves Lāčplēša ielā. Pieminēšanas vērti ir JRT vadītāju un aktieru “vienpadsmit stāsti par teātra dzimšanu un dzīvi” grāmatā “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās”. Tai veltīta “Neatkarīgās” 18. februāra publikācija “Jaunais Rīgas teātris dalās ar noslēpumiem", starp kuriem atradās arī saites starp tagadējo JRT un tā priekštečiem uz vienas un tās pašas skatuves.
Tomēr nav dzīve tikai jauka un skaista. Visiem taču zināms teiciens, ka māksla prasa upurus. Prasa reālus upurus, neļaujot izlīdzēties ar to, viens izdomāts tēls nosit otru izdomātu tēlu arī tā, ka aktieri šīs domas iemieso darbībā. Teātra izrādes taču beidzas ar to, ka slepkavas un viņu upuri kopā iznāk paklanīties un saņemt aplausus, pēc tam noņem grimu un dodas kaut uz krodziņu, kaut pie savas laimīgās ģimenes. Diemžēl, bet nepietiek visiem aplausu un sākas grūstīšanās, kuras gaitā no skatuves var nolidot ne tikai teātra premjers vai primadonna, režisors vai direktors, bet visa teātra trupa.
Nākamajā brīdī atklājas, ka māksla un mākslinieki kā pilnīgi reālas personas, kuras var pilnīgi reāli nomirt mākslas dēļ, nespēj uzņemties visas nelaimīgās mīlestības, sabojātās karjeras, priekšlaicīgās nāves. Jebkuram cilvēkam draud visas šīs briesmas. Tajā skaitā jebkurš dzīvē, nevis uz skatuves var nokļūt grēkāža lomā. Tāds, lūk, izrādījās Jaunatnes teātra liktenis, kas tika nopelnīts nevis ar sliktām, bet ar lieliskām izrādēm, uz kuru sniegtās iedvesmas rēķina L. Sīle turpina dzīvot. Grēkāzim pēc definīcijas jābūt dzīvotspējīgam (stipram, skaistam, pazīstamam...), lai viņu upurējusī kopiena pārliecinātu vismaz pati sevi, ka tās grēki uzkrauti grēkāzim un viņš tos ir aiznesis tuksnesī, kā grēkāžu upurēšanas rituālu apraksta Bībele. Ja pūļa priekšā tiks izvilkts jau pussprādzis lopiņš, tad to nu gan pūlis nepieņems. Skaidrs, ka tāds nespēj uzņemties vēl arī pūļa grēkus, jo jau mirst pats savu grēku dēļ. Upurim ir jābūt nevainīgam!
Visi bijušā Jaunatnes teātra aktieri un pārējie ar šo teātri saistītie cilvēki var būt lepni, ka tieši šis teātris tika slēgts Latvijas Republikas atjaunošanai vajadzīgajā grēkāža upurēšanas rituālā. Visu šo cilvēku labo, nevis jebkuram cilvēkam neizbēgami piemītošo slikto īpašību personifikācija ir teātra mākslinieciskais vadītājs Ādolfs Šapiro.
Notikumos iesaistītie nesaprot malā stāvētājus, un otrādi
Vēlreiz paldies L. Sīlei par iespēju atgriezties, paspilgtināt un padarīt vieglāk uztveramas domas par Jaunatnes teātra likvidēšanu. Viņas vēstījums sniedz tādu faktu materiālu, kādu var dot tikai tie cilvēki, kas tajā teātrī gandrīz kā dzīvojuši. Ko nu tur slēpt, ka priecājos, jo nav šajos materiālos nekā tāda, kas liktu koriģēt iepriekšējās publikācijās pausto.
“Neatkarīgās” ekonomiskās sadaļas aizpildīšanā ieguldītajos gados izkoptās manieres prasa lietot skaitļus, skaitļus, skaitļus. Tāpēc novērtēju sakritību starp manām un L. Sīles publikācijām ar 98,1%. Savukārt 1,8% nesakritību nosedz tikai un vienīgi dažāda attieksme pret vienu un to pašu, par ko mums nekādu domstarpību nav. L. Sīle nesaprot, kā vēl kāds cilvēks uz šīs zemes var nesaprast, ka Jaunatnes teātris likvidēšanu nebija pelnījis, bet A. Kluinis nesaprot, kāpēc L. Sīle domā, ka kāds nesaprot klasisku gadījumu ar nevainīgo sodīšanu. Protams, ka Jaunatnes teātris tika likvidēts tāpēc, ka nebija to pelnījis.
Nekas nesaprotams nav arī tas, ka tie, kuri piedzīvojuši nepelnītu sodu, uz notikušo raugās savādāk, nekā tie, kuri konkrētajā reizē palikuši malā un mierīgi prāto, ka kaut kas līdzīgs ar viņiem noticis citā reizē.
Baigā gada teātris, kas spēja pāraugt
Izmantosim pāris piemērus, lai parādītu, kā šīs dažādas attieksmes izpaužas konkrētos gadījumos. L. Sīle pārmet tāda iespaida radīšanu, “ka Šapiro bija Jaunatnes teātra vadībā jau tūliņ pēc tā dibināšanas", bet tā nebija, nebija, nebija. Protams, ka nebija, bet stāsts nav par vēsturisko patiesību, šajā gadījumā par vienkāršu faktu. Stāsts ir par Jaunatnes teātra tēlu brīdī, kad tika meklēts grēkāzis upurēšanai. Vispār nav iespējams rēķināties ar faktu zināšanu un ievērošanu pūlī, par kura īpašībām polittehnologi miljons reižu pārliecinājušies, ka pūlis neatceras neko ilgāk par trijiem mēnešiem. Attiecībā pret šādu laika vienību mūžība bija Ā. Šapiro reāli 30 gadus ilgais darbs Jaunatnes teātrī. Vairums cilvēku 1992. gadā, kad teātri likvidēja, būtu ar mieru noticēt, ka viņš sēž Jaunatnes teātrī kopš 1902. gada, ja vien viņi zinātu, ka teātra ēka tieši tajā gadā uzcelta. Tālāk pievienosimies L. Sīlei, ka Ā. Šapiro stāžs kā pašam galvenajam teātrī bija viens no akmeņiem, ko meta viņa virzienā: vienalga, vai viņš tur sēž kopš padomju, vai kopš cara laikiem, bet tagad lai vācas prom no Latvijas Republikas.
Pūļa spēja paturēt prātā ne ilgāk kā trijos mēnešos notikušo neizslēdz to, pūļa apziņā pēkšņi uzpeld un pazūd gadu desmitus vai gadu simtus seni notikumi. Tiklīdz padomju režīma represijas atslāba, tā daudzi cilvēki savā prātā sāka dzīvot tā, it kā dzīvotu 1940. gada jūnijā kaut dienu pirms padomju tanku iebraukšanas Latvijā un tūlīt arī Rīgā. Tāpēc tiešām bija svarīgi paskaidrot, ka Ā. Šapiro nav atbraucis uz Rīgu ar tanku 1940. gada 17. jūnijā. Diemžēl Atmodas laikā tas neizdevās, bet tagad L. Sīle pārspīlē, mēģinot atbrīvot Ā. Šapiro no tankista lomas, vairākas reizes apliecinot, ka Jaunatnes teātris dibināts 1941. gadā. Nē, “Jaunatnes teātris dibināts 1940. gadā", kā uzrakstīts pirmais teikums Silvijas Geikinas grāmatā “Jaunatnes teātris”. Par to nav ne mazāko šaubu. Pirmkārt, S. Geikina ir superkorekta zinātniece. Otrkārt, šis nav gadījums, par kuru var runāt gan šā, gan tā. Par teātra dibināšanu rakstīts 1940. gada avīzēs un S. Geikina arī arhīvos atradusi atbilstošus dokumentus. Tāpēc ir, ir Jaunatnes teātris Baigā gada produkts. Ar mēģinājumu noliegt vispārzināmo L. Sīle īstenībā apliecina, cik bīstami Jaunatnes teātrim no Atmodas sākuma līdz teātra likvidēšanai bija Latvijas okupēšanas atmiņu uzplaiksnījumi.
Jānovēl L. Sīlei, lai uz viņas grāmatu nepārceļo dažas emociju diktētas frāzes jeb līdz simtam atlikušais 0,1% virs 98,1%, kur mūsu domas sakrīt, un 1,8%, kuru atšķirības diktē viņas lielā un mana minimālā sasaiste ar Jaunatnes teātri.
Ar ko atšķiras krievu teātri Latvijā?
Lai nu kā to negribētos, bet jāpiekrīt A. Šapiro teiktajam par viņa tautības nozīmi viņa un teātra likteņa lemšanā. Drīz pēc tam, kad šis liktenis bija izlemts, notikusi Ā. Šapiro saruna ar toreiz “Neatkarīgās Cīņas” galveno redaktoru Andri Jakubānu.
Saruna publicēta 1992. gada 19. maijā ar nosaukumu “Ādolfs Šapiro bezgaisa telpā” (attēlā). Tur arī tādi viņa vārdi, ka “man ir neērti un nepatīkami, kad pa telefonu labā latviešu valodā saka: “Kad tu beidzot no Latvijas aizvāksies?” Un ne viens vien. Kad maniem latviešu draugiem jautā: “Par cik esat žīdiem pārdevušies?”” To pašu tēmu turpinājusi Jaunatnes teātra aktrise Anda Zaice, kuru “Neatkarīgā” 1995. gada 31. martā citējusi šādi: “Mēs bijām Šapiro teātris! Izrēķināties nebija grūti, jo ķēķa antisemītisms pastāv. Un tas ir pietiekami nežēlīgs. “Smiļģa mājā nedrīkst strādāt žīds, no viņa jātiek vaļā,” - tas bija mietpilsoņa teiciens, taču aiz tā slēpās personas, kuras ar Šapiro nespēja tikt galā padomju laikos.”
Te jāpaskaidro, ka atklāsme par “Smiļģa mājas” un Ā. Šapiro nesavietojamību cilvēkus bija piemeklējusi desmit gadus pēc Ā. Šapiro vadītās Jaunatnes teātra latviešu trupas ievākšanās šajā mājā. Viņus tur bija ielaidusi Latvijas PSR. Latvijas Republikas laikā nāca jautājums par “Smiļģa mājas” savietojamība vai nesavietojamība ar Jaunatnes teātra krievu trupu, kad to lika laukā no telpām, kuras nācās atdot Rīgas baptistu draudzei. 1940. gadā padomju okupācijas vara bija nodibinājusi Jaunatnes teātri bez savas teātra zāles, bet tūlīt pēc Rīgas atgriešanās padomju okupācijas zonā Otrā pasaules kara laikā varas iestādes piešķīra teātrim baptistiem atņemtu ēku. Ar laiku tajā līdzās latviešu trupai tika izveidota arī krievu trupa, kas tur palika pēc tam, kad latviešu trupa pārcēlās uz “Smiļģa māju” jeb “veco Daili”, kad tā palika tukša pēc Dailes teātra pārvākšanās uz jaunuzceltu teātra ēku. Īstenībā tomēr jautājums bija par Jaunatnes teātra krievu trupas savietojamību nevis ar vienu konkrētu ēku, bet ar Latvijas valsti. Proti, vai vairākas krievu trupas Latvijā nav par daudz? Protams, ka par daudz! Plāns pārlikt krievu trupu uz Krievu drāmas teātri radās agrāk, nekā baptisti sāka atprasīt savu ēku. Tad bija plāns dzīt Jaunatnes teātra latviešu trupu atpakaļ uz tās veco ēku, bet “vecajā Dailē” uztaisīt vēl vienu latviešu teātri.
Arī L. Sīle mazliet pieskaras jautājumam, kāpēc Krievu teātris Latvijas valstij bija tīkamāks par krievu trupu Jaunatnes teātrī, bet tā būtu tēma jaunam pētījumam.
Kur valsts, tur ordeņi
Jaunatnes teātra likvidēšanā nav iespējams viennozīmīgi pateikt, vai pārvaldes aparāts vairāk sekoja masu noskaņojumam, vai masu noskaņojums - signāliem “no augšas”. Pietiek ar to, ka abas puses labi sapratās un papildināja viena otru. Savā grāmatā “Kā aizvērās priekškars” Ā. Šapiro šo brīnišķīgo saskaņu apraksta šādi: “Benzīna nav, ar transportu slikti, cenas aug, cilvēki kļūst nikni, bet viņi tikai par mums, par mums. Lūk, atkal jauna organizācija, Latviešu sieviešu līga, ir galēji norūpējusies par teātra nelatviskumu” (50. lpp.).
Tāda bija viena maza ainiņa starp citām, kurās Jaunatnes teātris kā grēkāzis kļuva ļoti svarīgs, kamēr Latvijas Republikas valsts pārvaldes aparāts izcieta sava zīdainības laika slimības. Pēc tam tas sāka zelt un plaukt līdz šai baltai dienai. Par tādu ieguldījumu Latvijas Republikas atjaunošana valsts jau ir gandarījusi Ā. Šapiro ar ordeni no Valsts prezidenta Andra Bērziņa rokām.
Sauksim tās par labām beigām tieši tāpēc, ka beigu vēl nav. Lai Ā. Šapiro laba veselība un viss pārējais, ar ko realizēt mākslinieciskos nodomus, ar kādiem kaut nedaudz iepazīstina L. Sīle.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
