Briesmas nav zudušas: Kremlis turpinot indēt oponentus aiz Krievijas robežām
Minhene, Prāga un Tbilisi - tās ir šķietami drošās pilsētas, pēc kuru apmeklējuma nopietnas veselības problēmas radušās bijušajai “Novaja gazeta” un “Meduza” žurnālistei Jeļenai Kostjučenko, fonda “Brīvā Krievija” vadītājai Natālijai Arno un kādreizējai radiostacijas “Eho Moskvi” žurnālistei Irinai Bablojanai. Visas trīs sievietes vieno tas, ka viņas ne tikai skaidri iebildušas pret 2022. gada 24. februārī uzsākto Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, bet arī darījušas visu, kas bijis viņu spēkos, lai atmaskotu Putina režīma melus un pastrādātos noziegumus.
“The Insider” uzsver - atšķirībā no vairākiem iepriekšējiem gadījumiem (bijušā Krievijas Federālā drošības dienesta aģenta Aleksandra Ļitviņenko noindēšana Londonā 2006. gadā, dubultaģenta Sergeja Skripaļa un viņa meitas saindēšana Solsberijā 2018. gadā un Putina galvenā opozicionāra Alekseja Navaļnija noindēšanas mēģinājums Omskā 2020. gadā), šoreiz nav pat oficiāla apstiprinājuma tam, ka visas trīs Krievijas prezidenta režīma pretinieces patiešām būtu saindētas. Nerunājot nemaz par to, ka izmeklēšanā būtu noskaidroti vainīgie. Interneta ziņu vietne norāda, ka parasti nepublicējot šādus apgalvojumus, kamēr viss nav skaidrs, taču šoreiz izdarīts izņēmums.
Tiem Krievijas aktīvistiem, kuri ir devušies trimdā, ir jāsaprot, ka viņu drošība joprojām ir apdraudēta. Pāris dienas pēc “The Insider” ziņojuma publicēšanas vietnē “Meduza.io” bija lasāms Kostjučenko raksts, kurā tāpat uzsvērts - kad Vācijas drošības dienestu darbinieki izteikuši aizdomas, ka viņa varētu būt saindēta, žurnāliste bijusi neizpratnē, kā gan tas varot notikt tik drošā valstī kā Vācija. Izmeklētāji uz to atbildējuši, ka nevajag būt naivai un iedomāties, ka Putina režīmam nav aģentūras šajā valstī un visur citur Eiropā. Tādēļ “The Insider” publikācijas galvenais mērķis bijis brīdināt trimdā dzīvojošos krievu opozicionārus būt uzmanīgiem un piesardzīgiem.
Sākoties karam, Kostjučenko strādājusi “Novaja gazeta” un jau pagājušā gada 24. februāri redakcijas uzdevumā nekavējoties devusies uz Ukrainu, notikumus kurā bija atspoguļojusi 16 gadu garumā. Pāris nedēļu laikā viņa sagatavoja četras plašas reportāžas, kurās tika vēstīts par krievu okupantu zvērībām Hersonā, kā arī Mikolajivas un Odesas apšaudēm. Marta nogalē viņa bija ieplānojusi doties uz Mariupoli, ko agresoriem tobrīd vēl nebija izdevies ieņemt. Kremlis tolaik jau bija panācis “Novaja gazeta” izdošanas apturēšanas, taču Kostjučenko cerējusi publicēties kādā citā medijā. Un pēkšņi no kolēģes “Novaja gazeta”, kurai vispār nevajadzētu zināt par Kostjučenko plānoto došanos uz Mariupoli, saņemts brīdinājuma zvans - nekādā gadījumā tā nedari, jo Čečenijas vietvaldim Ramzanam Kadirovam lojālo grupējumu kaujinieki, kas bloķēja pilsētu, esot saņēmuši pavēli žurnālisti nogalināt. Jau pēc dienas Kostjučenko saņēma līdzīga satura brīdinājumu no Ukrainas drošības dienesta. Lai gan tobrīd viņa īsti nav apzinājusies bīstamību (“nu kas es tāda esmu, kam es būtu vajadzīga?”), žurnāliste aizdomājusies par to, ka varētu pakļaut briesmām savus pavadoņus, tādēļ atteikusies no došanās uz Mariupoli.
2022. gada rudenī viņa pārcēlās uz Berlīni un sāka strādāt par “Meduza.io” korespondenti. Žurnālistes pirmais komandējums bija ieplānots uz Irānu, bet pēc tam viņai bija jādodas uz Ukrainu. Ar Irānas vīzas iegūšanu nekādas problēmas neradās, taču nokārtot Ukrainas vīzu (un tas bija jāpaveic vēl pirms došanās uz Teherānu) izrādījās grūtāk. Ukrainas vēstniecība Berlīnē bija kļuvusi par hakeru uzbrukuma upuri, tādēļ Kostjučenko nācās doties uz konsulātu Minhenē. Tieši šī ceļojuma laikā viņai radās līdz pat šim brīdim neizskaidrotas veselības problēmas, kas mediķus vedina uz domām par saindēšanos ar hloru saturošiem organiskiem savienojumiem.
Minhenē Kostjučenko ne tikai apmeklējusi Ukrainas konsulātu, bet arī tikusies ar kādu draudzeni. Kad abas sievietes sēdējušas restorānā, pie viņu galdiņa pienākuši vairāki šīs draudzenes paziņas - sākumā kāds vīrietis, bet pēc tam divas sievietes. Jau krietni vēlāk sarunā ar vācu izmeklētājiem žurnāliste atminējusies, ka devusies uz labierīcībām, bet pārējie palikuši pie galda. Ļoti iespējams, ka tieši šajā brīdī viņas ēdienam pievienots kas indīgs. Lai nu kā, bet jau atceļā uz Berlīni Kostjučenko sākusi justies ļoti nelāgi - viņa visu laiku pamatīgi svīdusi, sāpējusi galva, zudušas koncentrēšanās spējas. Žurnāliste pat īsti neatceroties, kā nokļuvusi no dzelzceļa stacijas līdz īrētajam dzīvoklim Vācijas galvaspilsētā. Tobrīd viņa domājusi, ka notikušais ir atskaņas no pirms pāris nedēļām pārslimotā “Covid-19”, taču nākamajās dienās kļuvis vēl sliktāk. Galvassāpēm pievienojušās vemšana un asas vēdera sāpes.
Tikai pēc 10 dienām Kostjučenko izdevās nokļūt pie ārsta, un izmeklējumi liecināja par nopietnām aknu problēmām. Bija pat aizdomas par hepatītu, taču vēlākās analīzes to neapstiprināja, un galu galā reģionālās slimnīcas ārsti bezpalīdzībā noplātīja rokas, sakot, ka viņiem nav ne mazākās jausmas, kas īsti noticis. Viena ārste gan piesardzīgi ieminējās par iespējamu saindēšanu, taču Kostjučenko atzīst, ka neesot vēlējusies ticēt šādai versijai. Galu galā viņa tika pārliecināta veikt toksikoloģiskās analīzes klīnikā “Charite” (tajā pašā, kurā pēc saindēšanas Omskā ārstēja Navaļniju), taču, lai tas notiktu, saskaņā ar Vācijas likumiem bija jāvēršas policijā, kas šo lietu nekavējoties pāradresēja drošības dienestiem. Tieši sarunā ar to izmeklētājiem (turklāt ne jau pirmajā) Kostjučenko beidzot sapratusi, ka viņa patiešām varētu būt kļuvusi par Kremļa režīma atriebības upuri. Cita starpā vācu izmeklētāji norādījuši - ir zināms, ka žurnāliste raksta grāmatu par karu pret Ukrainu, un Maskava nebūt nav ieinteresēta, lai tā iznāktu. “Meduza.io” piebilst, ka grāmata pašlaik jau nodota drukāšanā, noskaidrot Kostjučenko veselības problēmu cēloni vēl nav izdevies, taču viņa joprojām jūtas slikti un pati atzinusi, ka spēj pastrādāt, “ilgākais, trīs stundas dienā”.
Atšķirībā no Kostjučenko, nedz Bablojana, nedz Arno detalizētāku izklāstu, kas ar viņām noticis, nav sniegušas, taču galvenajās līnijās viss ir ļoti līdzīgi - krasa veselības stāvokļa pasliktināšanās, kurai vairums civilo mediķu izskaidrojumu nespēj rast. Bablojanas problēmas sākās tieši nedēļu pēc Kostjučenko piedzīvojumiem Vācijā. Bijusī “Eho Moskvi” žurnāliste neilgi pēc kara sākuma bija pametusi Krieviju un pārcēlusies uz Tbilisi. Gruzijas galvaspilsētā viņa uzturējusies viesnīcā “King Tamar”, kur 25. oktobra vakarā pēkšņi sajutusi neizprotamu vārgumu un reiboņus. Nākamajā dienā tām pievienojušās dedzinošas sajūtas plaukstās un pēdās, bet vēl pēc dienas, jau pēc pārbraukšanas uz Erevānu, kur bija plānota medicīniskā apskate, arī vemšana un bezmiegs. Kāds tam visam bija cēlonis, nav skaidrs līdz pat šim brīdim, taču Bablojanai vēl joprojām ik pa laikam pēkšņi parādās ādas apsārtums.
Un visbeidzot Arno, kura šā gada maijā piedalījās kādā iepriekš publiski neizsludinātā pasākumā Prāgā. 2. maija vakarā viņa atgriezusies viesnīcā “Garden Court” un konstatējusi, ka numuriņa durvis nav aizslēgtas. Tobrīd tam nav tikusi pievērsta uzmanība, pieļaujot iespēju, ka istabene bijusi aizmāršīga. Taču vēlāk naktī, kad Arno jau jutusi sāpes un tirpšanu visdažādākajās ķermeņa daļās un locekļos, viņa atminējusies - ienākot numuriņā, tajā bijusi jūtama neparasta smarža. Jau nākamajā dienā Arno, neraugoties uz slikto pašsajūtu, devusies atceļā uz Vašingtonu, kur pastāvīgi uzturas, un vērsusies pie mediķiem. Lai gan oficiālie analīžu rezultāti nav zināmi, ārsti viņai norādījuši uz saindēšanos ar neirotoksisku vielu - iespējams, tās pašas “Novičok” klases, ar ko tika indēti Skripaļi un Navaļnijs.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
