Jānis Vucāns: Normatīvie akti radīti, lai atvieglotu darbu, ne ar tiem piesegtos

Tuvojoties nākamajām Saeimas vēlēšanām, opozīcija aizvien biežāk pauž neapmierinātību ar koalīcijas attieksmi pret kolēģiem opozīcijā. Pēdējais skaļākais konflikts, kas mēneša laikā divas reizes tika skatīts Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā, norisinājās starp “Neatkarīgo” frakcijas pārstāvi Māri Možvillo, “Saskaņas” deputātu Ivanu Klementjevu un Zaļo un zemnieku savienību pārstāvošo Raimondu Bergmani.
©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Šie deputāti bija pārliecināti, ka Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Juris Rancāns (Jaunā konservatīvā partija) diskriminē opozīcijas pārstāvjus, neļaujot tiem paust savu viedokli, pieņemot valstij nozīmīgus likumprojektus.

Opozicionāru iesniegums atbildīgajā komisijā tā arī netika virzīts tālāk, viens no tā parakstītājiem R. Bergmanis pat atzina savu kļūdu un atvainojās. Tiesa, mandātu komisijā strādājošais R. Bergmaņa partijas biedrs Jānis Vucāns uzskata, ka tas bija neveiksmīgs mēģinājums izlīgt mieru, nevis savas kļūdas atzīšana.

Vai jūs piekrītat dažu opozīcijas deputātu apgalvojumam, ka šajā Saeimas sasaukumā koalīcijas augstprātība pret opozīcijas kolēģiem ir sasniegusi vēl nebijušus augstumus?

Nezinu, kā tas ir bijis pirmajās deviņās Saeimās, bet, skaitot no 10. līdz 13. Saeimai, atsevišķās situācijās, pēc maniem vērojumiem, patiešām tā ir. To mēs redzam, un tā nav tikai šī komisija. Cik esmu dzirdējis, arī budžeta komisijā ir līdzīgi, ka neļauj izteikties. Vārdu sakot - buldozers brauc.

Raimonds Bergmanis komisijas sēdē atzina savu kļūdu un atvainojās, bet jūs uzturējāt prasību uzsākt pārbaudes lietu. Kāpēc?

Es domāju, ka Bergmaņa kunga teiktais bija jāuztver kā sarkasms, ar ko Raimonds Bergmanis vēlējās demonstrēt, ka viņš pastiepj roku komisijas vadītājam, pasaka, ka kļūdījies, un gaida, ka kļūdu atzīs arī otra puse. Bet es no otras puses to nedzirdēju. Bet tas gan būtu jāpaprasa pašam Bergmaņa kungam.

Kam būtu jāmainās deputātu uzvedībā, lai koalīcija un opozīcija labāk sadzīvotu?

Komunikācija jau sastāv no attieksmes un no tā, ka ne vienmēr tas taisnākais ceļš ir tas īsākais. Tas, ka šīs epizodes, par kurām bija runa otrdienas sēdē, ka neļauj deputātiem izteikt savu viedokli, savu sāpi un varbūt arī savu vēlētāju viedokli, tas uzkrājas, un kādā brīdī tas, kas uzkrājies, sprūk ārā. Tas eskalējas, nonāk līdz metodēm, kas nav koleģiālas - tiek rakstīti iesniegumi.

Šādi iesniegumi nedod labumu nevienai pusei. Šoreiz tā lieta netiek izrunāta līdz galam. Vienmēr var piesegties ar normatīvajiem aktiem, ko mēģināja darīt arī Rancāns. Bet normatīvie akti ir radīti, lai atvieglotu darbu, nevis lai ar tiem piesegtos.

Tas piesegšanās ceļš nav pareizākais. Tādā veidā nevienu konflikta situāciju atrisināt nevar. Ņemot vērā, ka man ir bijusi iespēja strādāt gan opozīcijā, gan koalīcijā vairākās Saeimās, mana pieredze liecina, ka, ļaujot opozīcijas pārstāvjiem izteikties, ņemot vērā arī viņus - no opozīcijas bieži var dabūt labas idejas -, to mikroklimatu var uzturēt daudz labāku nekā tad, ja rullē no spēka pozīcijām. Es to balstu savā pārliecībā, kas radusies ne tikai Saeimas darbā, bet arī dzīves laikā. Ar spēku rezultātu var panākt īslaicīgi, bet ilgtermiņā tas tikai nāk par ļaunu.