30. augusta vakarā 91 gada vecumā pēc ilgstošas slimības mūžībā devies bijušais (un vienīgais) PSRS prezidents Mihails Gorbačovs (02.03.1921.–30.08.2022.).
Nav noliedzams, ka Gorbačovs savu vietu vēsturē ierakstījis ar mēģinājumiem reformēt totalitāro un tajā brīdī ekonomiski novājināto PSRS režīmu. Viņa vārds saistās ar «perestroiku» jeb sistēmas pārbūves politiku, kā arī «glastnostj» jeb atvērtības politiku. Par savu devumu Gorbačovs, kurš mūža nogalē pētīja Krievijas un pasaules vēstures problēmas, ticis apbalvots ar Nobela Miera prēmiju.
Kā vēsta portāls «Enciklopedija.lv», Mihails Gorbačovs PSRS prezidenta amatā bija no 1990. gada 15. marta līdz 1991. gada 25. decembrim, taču viņš ieņēma vairākus citus augstus amatus, par PSRS līderi - Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ģenerālsekretāru - kļūstot 1985. gadā, kad stājās šajā amatā sava priekšteča, mirušā ģenerālsekretāra Konstantīna Čerņenko vietā. Viņa valdīšanas laikā tika izbeigts Aukstais karš, mazinājās kodolkara draudi, sabruka PSRS, kam pateicoties Latvija atguva savu neatkarību. Gorbačovs tika dēvēts par PSRS kapraci, ieviesās jēdziens «perestroika» jeb pārbūve. Taču tas bija arī visai asiņains laiks, ja atceramies 1991. gada janvāra notikumus Rīgā un Viļņā, un tieši šo aspektu cilvēki piemin sociālajā tīklā «Twitter», kur citastarp lasāma arī šāda atziņa: «When we remember Gorbachev, let’s not forget Tbilisi, Vilnius, Riga, Almaty and Baku, or the lies about Chernobyl» (Kad atceramies Gorbačovu, tad neaizmirstam Tbilisi, Viļņu, Rīgu, Almati (Almatiju) un Baku, kā arī melus par Černobiļu (1986. gada katastrofu atomelektrostacijā) - tulkojumā no angļu valodas).
Tiesa, Krievijā joprojām daudzi tā arī nespēj piedot Gorbačovam, ka viņš sagrāva «diženu lielvalsti», pie kuras atjaunošanas pašlaik ar armijas palīdzību ķēries tagadējais Kremļa saimnieks Vladimirs Putins. Ironiski, ka tieši viņš, kurš PSRS sabrukumu savulaik raksturojis kā «XX gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu», izteicis līdzjūtību Gorbačova tuviniekiem…
2018. gada februārī savu TV raidījumu «Atslēgas» Mihailam Gorbačovam un viņa 1987. gada vizītei Latvijā veltīja pirms dažiem gadiem mūžībā aizgājušais žurnālists Mārtiņš Ķibilds. Toreizējais PSRS līderis mūsu valstī bija ieradies kopā ar savu kundzi Raisu, tādējādi kļūstot par pirmo lielās valsts vadītāju, kurš tuvākās un tālākās vizītēs ņēma līdzi sievu. Savukārt Raisa Gorbačova neapšaubāmi tolaik bija viena no stilīgākajām un vislabāk ģērbtajām valstu vadītāju dzīvesbiedrenēm.
Gorbačovs Rīgā ieradās pēc vēsturiskā PSKP 1987. gada plēnuma, un, kā vēstīja pieminētais raidījums, viņa pirmā pieturvieta bija Ļeņina piemineklis, kas toreiz atradās Ļeņina (tagad Brīvības) un Kirova (tagad Elizabetes) ielu krustojumā. Pie šī pieminekļa toreiz PSRS vadītājs nolika sarkanu rožu pušķi, kas bija viņa pēdējais sveiciens, jo, kā zināms, 1991. gada augustā Latvijas valsts pasludināja neatkarību. Savukārt sarkanu neļķu pušķis (tie esot bijuši Ļeņina mīļākie ziedi) toreiz tika nolikts pie Strēlnieku pieminekļa, bet pēc tam netālajā muzejā Gorbačovs tikās ar vēl dzīvajiem strēlniekiem. Zīmīgi, ka sešus gadus vēlāk - 1993. gadā - Strēlnieku muzejs pārtapa par Okupācijas muzeju…
Toreiz Gorbačovs ziedus nolika arī Brāļu kapos, godinot tur apbedītos padomju kareivjus, kā arī apmeklēja Dziesmu svētku estrādes aizmugurē ierīkoto Padomju Latvijas Tautas saimniecības sasniegumu izstādi, kur varēja apskatīt tādus padomju ražojumus, kurus padomju veikalos nevarēja nopirkt.
Interesanti, ka Gorbačova mūžs gandrīz vienlaikus ticis iemūžināts filmā un izrādē: 2021. gadā klajā nāca Latvijā dzīvojošā Krievijas režisora Vitālija Manska dokumentālā filma «Gorbačovs. Paradīze». Kā paudis Manskis, filma ir par viena cilvēka centieniem dot visiem brīvību: «Vieni šo brīvību pieņēma, citi no tās atteicās. Es vēlējos pietuvoties Gorbačova iekšējiem pārdzīvojumiem un konfliktiem, atklāt to vientulības izjūtu, kāda ir varonim, atrodoties vienam pašam pūlī, kas nenovērtē viņa devumu. Šķiet, man tas izdevās.»
Presei Manskis stāstīja, ka filmas mugurkaulu veido viņa saruna ar Gorbačovu, kurā varonis nebūt neatbild uz visiem viņam uzdotajiem jautājumiem. «Man ir pamats domāt, ka mūsu sarunas ar Gorbačovu bija patiesas, un filmas skatītāji saņem iespēju nokļūt viņa brīvībā, mīlestībā, bailēs, vilšanās sajūtā un arī ticībā nākotnei.»
Savukārt 2020. gada oktobrī Maskavā, Nāciju teātrī, notika režisora Alvja Hermaņa iestudētās izrādes «Gorbačovs» pirmizrāde. Tolaik izrāde tika ļoti augstu novērtēta: to «Zelta maskai», kas ir augstākais apbalvojums teātra mākslā Krievijā, izvirzīja piecās kategorijās, tostarp galvenajai - «Labākā lielās formas izrāde (drāma)», nominācijas saņēma arī Hermanis, aktieris Jevgēņijs Mironovs par Mihaila Gorbačova lomu un aktrise Čulpana Hamatova par Raisas Gorbačovas atveidojumu. Iestudējuma pirmizrādē klāt bija arī pats izrādes varonis un, kā vēsta prese, tolaik 89 gadus vecajam politiķim redzētais esot ļoti paticis. Pašreiz gan Hermanis Krievijā, kā zināms, ir «persona non grata», taču režisors savā «Facebook» kontā publicējis aicinājumu izrādes pirātisko ierakstu noskatīties internetā, komentējot: «Daudzi joprojām nesaprot, kāpēc taisīju teātri Putina Krievijā. Atbilde ir pati izrāde. Tas ir vēstījums par brīviem cilvēkiem.»
Gorbačovs daudzus gadus cieta no diabēta smagā formā. Viņa veselība sāka strauji pasliktināties pēc 2010. gada. 2011. gada pavasarī tika veikta sarežģīta mugurkaula operācija, un turpmākajos gados viņš regulāri nonāca slimnīcā. 2016. gadā Mihailam Gorbačovam tika uzstādīts elektrokardiostimulators un veikta lēcu nomaiņas operācija kataraktas dēļ. 2019. gadā viņš ilgstoši pavadīja slimnīcā pneimonijas dēļ un no 2020. gada sākuma jau pastāvīgi atradās ārstu uzraudzībā. Šogad viņam periodiski tika veikta hemodialīze, vēsta portāls «odnaminyta.com».
Portāls «nra.lv» jūnija beigās rakstīja, ka Mihails Gorbačovs ir nopietni slims ar nieru slimību. Gorbačova fonda pārstāvis Vladimirs Poļakovs izdevumam «Life News» pastāstīja, ka Gorbačovs vairākus gadus ārstējis nieru darbības traucējumus. Tāpat tika ziņots, ka viņš cieš no vairākām veselības problēmām.
