Sestdiena, 4.maijs

redeem Vijolīte, Viola, Vizbulīte

arrow_right_alt Vakara Ziņas

Perfektais metiens. Valentīnai Eidukai aizejot

© Romāns Kokšarovs/f64

Diena pēc Latvijas valsts svētkiem atkal nesusi sēru vēsti. 86 gadu vecumā no mums uz mūžu šķīrusies vieglatlēte un šķēpmešanas trenere Valentīna Eiduka (12.03.1937.–19.11.2023.). Grūti pat noticēt, ka vairs ne reizi TV sporta ziņās neredzēsim šo smaidīgo un ar dzīvi apmierināto cilvēku, kurš mūsu valstij devis tik daudz.

  1. gadā Valentīna Eiduka par ieguldījumu šķēpmešanas attīstībā tika apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, savukārt 2020. gadā - par mūža ieguldījumu sportā ar «Trīs Zvaigžņu balvu». Viņas audzēkņu vidū ir divi olimpiskie vicečempioni šķēpa mešanā, kā arī vairāki rekordisti. 2004. gada Atēnu olimpiskajās spēlēs vieglatlēts Vadims Vasiļevskis ieguva sudraba medaļu, un 2008. gada Pekinas olimpiskajās spēlēs Ainārs Kovals kļuva par sudraba medaļas laureātu. Tās ir Latvijas spožākās zvaigznes šajā sporta veidā, taču pie treneres Eidukas savas prasmes kaldinājuši nudien daudzi rekordisti. Viņu vidū ir 2016. gada Eiropas čempions Zigismunds Sirmais, Līna Mūze-Sirmā, Sinta Sprudzāne, Inga Kožarenoka, Ansis Brūns, Patriks Gailums un Anete Sietiņa. Taču pirmais audzēknis, kurš savai trenerei sagādāja lielu prieku un gandarījumu, bija Juris Smirnovs. Viņš 1984. gadā sasniedza starptautiskās klases sporta meistara rezultātu un saņēma sudraba medaļu. Pavisam drīz sekoja Arņa Šimkusa sasniegumi jauniešu sacensībās Rumānijā.

Trenere Eiduka strādājusi arī ar citu valstu jaunajiem šķēpmetējiem, piemēram, 2010. gada pavasarī treniņnometnē Portugālē pie viņas trenējies Turcijas labākais šķēpmetējs Fatihs Avans. Tajā laikā Latvijas trenere jau sen bija pamanīta un viņas audzēkņu sasniegumi ievēroti arī citviet. Eiropas Vieglatlētikas asociācija 2011. gadā Valentīnai Eidukai piešķīra Eiropas gada vieglatlētikas treneres balvu. Pirms tam 2006. un 2008. gadā viņa tika nominēta par gada treneri Latvijā.

Var rasties jautājums, kas gan jādara, lai savā profesijā sasniegtu tik augstus panākumus. Varbūt Valentīna Eiduka bija laimes lutekle? Droši vien ne, jo ikviena uzvara tiek kaldināta ar nopietnu, pat sūru darbu, kaut arī par ļaunu nenāk kāds procents veiksmes. Eiduka, kas jaunībā pati aktīvi nodarbojās ar sportu un startēja daudzās sacensībās gan Latvijā, gan citās Padomju Savienības republikās, to labi apzinājās. Viņa nenogurstoši strādāja un kā trenere lika to darīt saviem audzēkņiem. Laba rezultāta sasniegšanai gan nepieciešams ne tikai darbs, bet arī pareiza domāšana.

Kādā intervijā treneres audzēkne Anete Sietiņa atklājusi, ka esot kāds ieteikums, kas ļoti palīdzot: «Trenere Eiduka ir teikusi: kad nostājies sektorā un baltais karodziņš vēl nav pacelts, aizver acis un izmet to perfekto metienu galvā - ieskrienies, ieej krustsoļos, ievelc loku un izmet... Tad atver acis un sāc skriet. Tā arī strādā automātiskais mehānisms. To perfekto izpildījumu diezgan daudz vajag mest galvā. To var darīt arī ikdienā, kaut vai mājās. Tas ļoti palīdz tiem, kuri ir atpūtas periodā vai satraumējušies. Un tas der jebkurā sporta veidā. Jo vairāk darīsi galvā, jo labāk mehānisms iestrādāsies.» (Avots: Pastalnieks A. Punktiņš debesīs.// Klubs, Nr. 6, 01.06.2019., 58. lpp.)

Izsakām visdziļāko līdzjūtību Valentīnas Eidukas tuviniekiem un arī viņas audzēkņiem!