Ēriks Stendzenieks: Valsti vada viesstrādnieki

„Eiropa saka: mums vajag kantainus tomātus. Yes, raportē mūsu nacionālā valsts, būs! Eiropa saka: mums vajag sagriezt kuģus un rūpnīcas. Davai, saka nacionālā valsts, sagriezīsim! Bet kur ir nacionāļu balsojums pret šīm regulām? Nav!” – savā ierastajā, ironiskajā stilā valsts un sabiedrības norises skumji apsmaida bijušais reklāmas magnāts, tagad vienkāršais kolcenieks Ēriks Stendzenieks. Par valsti un par kovidu, par Porziņģa miljoniem un ierēdņu aldziņām, par dziesmu svētku gospeļiem un partiju bojāeju – šodien mūsu saruna.
24.10.2020. Elita Veidemane
 
©Dmitrijs Suļžics/F64

Tevī ir ārpusnieka skatījums uz sociālpolitisko situāciju valstī. Tu jau ilgāku laiku dzīvo Kolkā, tā šķiet pilnīgi cita planēta. Izstāsti mums šo skatījumu.

To izstāstīt - tas ir tāpat kā mēģināt iebāzt Latviju kaut kādā simbolā. Nupat bija kārtējais valdītāju piedāvājums: popularizēt Latviju par 3,9 miljoniem eiro. Ja kādas 67 reizes jau ir notikusi pilnīga izgāšanās ar Latvijas tēla popularizēšanu, tad kādas var būt cerības, ka 68. reizi viss notiks izcili? Bija „zeme, kas dzied”, „magnetic Latvia”... Pat Rainim visa mūža garumā nebija izdevies noformulēt, kas ir Latvija, arī Imants Ziedonis to mēģināja, viņam sanāca tuvu, bet ne līdz galam. Tad kas mums var likt domāt, ka rimbulis vai trijstūris aprakstīs un izskaidros visu Latviju? Jā, bet mēs sākām par sociālpolitisko situāciju...

Man no Kolkas, protams, viegli runāt. Tur neviens nav redzējis nekādas maskas, tu ienāc benzīntankā, uz lūpām nobučo pārdevēju, nolaizi durvju rokturi, cilvēki apkampjas, un viss notiek. Kad atbraucu uz Rīgu, daudz ko nesaprotu, šķiet, ka tūlīt kāds uzsūtīs pašvaldības policiju, jo es neredzu to vīrusu. Labi, kaut kur tas ir, bet... Raksta, ka Eiropā cilvēki nomiruši par 160 000 vairāk nekā pērn šajā periodā, bet tas jau nenozīmē, ka tas noticis tieši no vīrusa. Cik ir izlēkuši pa logu kovida nomāktībā un bailēs, ka viņus tūlīt izolēs, cik ir neaizgājuši uz operācijām, jo visi resursi aizsviesti uz kovidu?

Sevišķi tas jūtams Amerikā: tur kādiem 60% iedzīvotāju apdrošināšana sedz divas slimošanas nedēļas, 30% nav vispār nekādas apdrošināšanas, un kādi 55% amerikāņu ir divu nedēļu algas attālumā no bankrota. Tev ir darbs, tev ir cilvēki, par kuriem rūpēties, un tu piepeši sāc klepot, un tas ir pēdējais, ko tu vēlies - iet pie ārsta, lai viņš tevi ieslēgtu mājas karantīnā.

Daudzi kovidlaika noteikumus salīdzina ar ceļu satiksmes noteikumiem, kurus cilvēki lielākoties tomēr ievēro.

Ja ar 90 kilometru ātrumu kāds iemauc stabā, neviens fiziku nav atcēlis: braucējs ir līķis. Bet kovida gadījumā... Valdība nesen uzņēma divus foto. Vienā visi ir maskās, priekš tautas, otra - ģimenei - bez maskām. Es nejokoju. Pasaules veselības organizācija arī mētājas: tad maskas vajag, tad tās nevajag, tad vajag, bet daļēji, tad Kariņš nāk ar vēstījumu, ka tikai sabiedriskajā transportā, un pietiek ar šalli, tad galvenais infektologs Uga Dumpis saka - slimiem vajag, veseliem ne, tad atkal vajag visiem... Un tad cilvēki skatās un nesaprot: kam ticēt? Un kāpēc ticēt? Tādā situācijā ir ļoti grūti pieprasīt paklausību. Tad jāskatās skaidrojums raidījumā „NekāFakto”, nē, „BezNekāFakto” - tad Krievijas mediji nav vajadzīgi: ja mums ir tādi draugi, ienaidnieki vairs nav vajadzīgi.

Šķiet, ka ar nodokļu maksāšanu ir līdzīgi.

Tā ir. Ja četrreiz nedēļā visi šie raidījumi borē, ka tam politiķim pieder rindu mājas, tas politiķis nemaksā nodokļus, deputātiem krimāllietas, oligarhi, protams, ir zagļi, tad viens sāk domāt: pag, un kāpēc man kaut kādi nodokļi būtu jāmaksā? Tāda, raugi, sociālpolitiskā situācija. Bet vēl bīstamāks, manuprāt, ir politkorektuma uzvaras gājiens: kad tu vairs nedrīksti 90% gadījumu domāt un runāt par tēmām, par kurām tu esi pieradis domāt un runāt.

Piemēram?

Piemēram, ja tu pasaki, ka baltās dzīvības ir svarīgas - nevis melnās, tevi uzreiz izmet no darba. Simptomātisks ir jaunais Oskara balvu nolikums: ja tavā filmā nav geja, invalīda un melnā, tad tava filma nevar dabūt galveno balvu. Es domāju, ka tas ir fašisms, labi, fašisms - light, bet tik un tā tas ir par grāmatu dedzināšanu. Par domāšanas izkastrēšanu. „Toms Soijers” un „Krusttēva Toma būda” ir pamainīta, Pepijai Garzeķei tētis vairs nav nēģeru princis, bet kaut kāds afroamerikānis... Nevar vairs nevienu sporta spēli skatīties, jo - pirms sākt spēlēt, ‒ visi nometas ceļos un kaut ko tur pielūdz.

Grūti saprast, kā piespiest cilvēkus kaut ko tādu izdarīt.

Bet ja Porziņģim ir līgums, teiksim, par 150 miljoniem dolāru, tad... kā nekrist ceļos? Viņu var saprast. Bet tad, kad skatos uz mūsu Eiropas ierēdņiem, kuri strādā dažādās ES organizācijās, es redzu, ka cilvēciskās vērtības - pašcieņu, brīvo domu, ‒ viņi nodod par niecīgu ierēdņa aldziņu, par kaut kādiem 7000 eiro mēnesī, nevis par miljoniem kā Porziņģis. Cilvēki paslauka zem galda visu to, ko mums mācījuši vectēvs un vecmāmiņa, kuri, iespējams, ir izgājuši Sibīriju un nav salūzuši.

Ne tikai ar naudu var pazemot. Mēs jau sarunas sākumā secinājām, ka pazemot var arī ar slimību - iedomātu vai reālu.

Es neko nesaprotu no infektoloģijas, tikai tik, cik esmu dzirdējis no Ugas Dumpja, kad kopā mācījāmies Londonā. Kopā tusējām, viņš man atklāja daudzus mūzikas jaunumus, viņam ir laba muzikālā gaume un izcila humora izjūta, kas nepavisam neparādās viņa intervijās, kurās viņš izskatās kā noraizējies Drakula. Es saprotu, viņš ir valsts spicākais infektologs, un patlaban ir viņa uznāciens, viņš ir slavenāks par Vairu Vīķi-Freibergu, un kurš gan vēlas iziet no starmešu gaismas?

Ko neesi sadalījis ar Saeimas deputātu Aldi Gobzemu? Jums abiem, manuprāt, ir līdzīgs domāšanas veids, jūs runājat paradoksos un finišā nonākat pie loģiskiem secinājumiem, kuriem faktiski nevar iebilst. Bet kas par lietu?

Šis ir jautājums - paradokss. Man allaž riebusies forma „Viņš tur šāds un tāds, turpretī - ES!!!”, bet šoreiz laikam sanāks. Es nekad netvītotu, ka manā rīcībā ir videomateriāls, ka viens no ministriem onanē tualetē. Veči tā nerunā. Ja tu esi iespējamais nākamības premjers, tu nekad sociālajos tīklos neuzbruktu žurnālistam, nosaucot viņu par resno un neglīto cilvēku, kurš dzīvē neko nav sasniedzis, tāpēc neviena sieviete viņu neizvēlētos. Šādi „sīkumi” uztaisa manu viedokli par Gobzemu. Tagad viņa trendā ir kovids, un viņš izteiksmes stilā kopē ASV prezidentu Trampu, bet starp viņiem ir atšķirība: Tramps ir ASV prezidents, bet Gobzems nav sasniedzis neko. Bet reizēm Gobzems, protams, izsper kaut ko fundamentāli patētisku, kam grūti nepiekrist.

Ja Gobzems būtu veidojis valdību, diez vai viņš pārspētu tagadējo...

Šī valdība ir visnejēdzīgākā, kādu vien zinu. Visaugstprātīgākā turklāt. Kādreiz Šķēlem, Godmanim un Šleseram pārmeta augstprātību, nu, viņi šajā ziņā var ūdeni pienest esošajai valdībai. Runājot par augstprātību: Šleseru paņēma priekšā pēc pilnas programmas, ka sava šofera dēlu (ar augstāko izglītību) bija iecēlis, šķiet, par padomnieku. Tagad mums Saeimā ir par bankas un noguldītāju (tostarp - Maestro) naudas izsaimniekošanu jau notiesātais Mārtiņš Bondars ar kolēģiem, no kuriem tiek piedzīti 15 miljoni. Neviens civilizētajā pasaulē neticēs, ka šis cilvēks vada Saeimas Finanšu un budžeta komisiju. Mums ir tiesājamais Juris Jurašs. Viņš Saeimā vada Juridisko (!) komisiju... Nu, ko tu smejies? Iespējams, kāds domā, ka ar Gobzemu šeit varētu kaut ko gāzt un mainīt, bet arī šim cilvēkam nedrīkst dot varu. Arī man tika izteikts piedāvājums piedalīties kādā politiskajā spēkā - pēc diviem gadiem, kad man būs beidzies nosacītās sodāmības termiņš man noskaitīja tos cilvēkus, kuri tur piedalīsies, starp viņiem bija arī Aldis. Pēc nedēļas pārdomām es atteicos. Un paskaidroju: man ir desmit iemeslu, kāpēc es gribētu piedalīties, tomēr ir arī vienpadsmitais, kura dēļ nepiedalīšos, un tas ir Aldis. Es teicu: paskatīsimies, kā viņš jums pēc pusgada visu izjauks un sadurs duncīšus mugurā, un tad es varētu iesaistīties. Un partijas organizatoru pēdas ved pavisam uz citu pusi, nekā viens otrs iedomājas - ne uz Ainara Šlesera pusi.

Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas droši vien arī esi vērtējis.

Domāju, ka trīs partijas ir beigušās. KPV ir beigusies, un viņi var pārdēvēties, kādos vārdos vien grib. Šai partijai nav „virsraksta” - nav skaidrs, par ko vai pret ko viņi ir, vai par Eiropu, vai ekonomiku, vai par sociālo tēmu, vai par latviešiem un krieviem. Beigusies arī JKP: šī partija ar tādām grūtībām savāca sarakstu Rīgas vēlēšanām, tāpēc gribētu redzēt, kā tā savāks 40 sarakstus nākamajām pašvaldību vēlēšanām. Ja tu neesi piedalījies pašvaldību vēlēšanās, tev būs gūti tikt Saeimā, jo vēlētājs tevi vienkārši nepazīs. Ir beigusies arī „Saskaņa”. ZZS? Viņiem vajag līderi. Tavars? Varbūt. Bet Didzis Šmits būtu labāks. Vienubrīd viņš bija ļoti sataisījies uz „zaļzemniekiem”. Tad, kad Didzis iestājās KPV LV, es nodomāju: viņš ir sajucis prātā. Bet tad man piešķīlās, ka tas patiesībā ir labs gājiens: iestartēt, pēc tam izstāties, izmantojot šo izstāšanos kā tramplīnu nākamajam politiskajam solim. Pirmoreiz tev ir jālūdzas, lai tevi ieliktu sarakstā pēc iespējas augstāk, tad - pēc aktīva darba - nākamajās vēlēšanās par tevi jau sāks cīnīties. Didzim Šmitam ir izcila izglītība un augsts intelekts. Par viņu būs cīņa.

Bet kas notiek ar Nacionālo apvienību (NA)?

Bēdīgi ir ar NA, jo viņi nedara neko, izņemot to, ka organizē lāpu gājienu 18. novembrī. Viņiem ir tikai divi datumi - 9. maijs un 16. marts, bet kur ir iestāšanās par nacionālajām vērtībām, kur ir pretošanās stulbām Eiropas regulām? Satversmē rakstīts, ka vara pieder Latvijas tautai, bet kur tā vara ir, kad Eiropa izdod kaut kādas regulas? Eiropa saka: mums vajag kantainus tomātus. Yes, raportē mūsu nacionālā valsts, būs! Eiropa saka: mums vajag sagriezt kuģus un rūpnīcas. Davai, saka nacionālā valsts, sagriezīsim! Bet kur ir nacionāļu balsojums pret šīm regulām? Nav! Taču domāju, ka uz nākamajām vēlēšanām parādīsies spilgts politiskais spēks, jo ir „atbrīvojušies” daudzi spēcīgi cilvēki. Viņu vērtējums var būt pretrunīgs, viņiem var piekrist vai nepiekrist, tomēr viņu intelektuālais pienesums un harizma ir neapšaubāmi. Tie ir: Vjačeslavs Dombrovskis, gudrs cilvēks, Jūlija Stepaņenko - izcils prāta asums, krieviete, kas latviski runā labāk nekā viens otrs latvietis. Atpakaļ politikā es labprāt redzētu Ingunu Rībenu. Nevaru Krišjānim Kariņam piedot savulaik teikto, ka līderu laiks politikā ir beidzies (viņš šo teicienu iemieso perfekti...). Tieši otrādi, šis laiks ir sācies. Bet šobrīd valsti vada viesstrādnieki - Kariņš ir viesstrādnieks, Levits ir viesstrādnieks - ar perspektīvu binokli uz Briseli. Nezināmu apsvērumu dēļ šādi cilvēki tiek ievēlēti un iecelti amatos.

Redzi gaismu tuneļa galā?

Nav skaidrs, kas notiks ar pasaules ekonomiku un ar Eiropas starpvalstu savienību. Vecā Eiropa aktīvi un enerģiski pati sevi grauj - vēsturi, vērtības un nākotni, tā bez kara un tankiem atdod savu pārvaldi, kontroli, likuma varu tam, kurš ir nekaunīgāks un vardarbīgāks - nelegālajiem migrantiem. Mums stāsta: ai, kā tie nabadziņi cieš! Mēs taču nedrīkstam pret viņiem slikti izturēties! Bet Latvija vismaz pagaidām atbild: nebūs te nekāda melno diktatūra! Taču situācija kopumā nekļūst labāka... Un atcerēsimies, ka arī Stokholmā deg mašīnas, kuras dedzina migranti ar visiem viņu lielajiem pabalstiem, par kādiem latvietis var tikai sapņot.

Bet ir taču ļautiņi, kuri pilnā nopietnībā atbalsta nelegālo migrāciju, sak, „refugees welcome”, sak, nāciet, mīļie, mēs jums vēl paklājiņu izklāsim!

Es pat varētu piedot absolūtu ļaunumu, bet stulbumu ir grūti piedot. Stulbums un zābaku bučošana - Latvijas nelaime. Atceries, kā filmā „Purva bridējs” Sutka bučoja zābaku: ar smaidu!

Jā, Blaumanis bija ģeniāls latvieša novērtējumā. Nez, vai mūsdienu skolēni zina, ka bija tāds Blaumanis?

Neesmu pārliecināts. Tas ir noziedzīgi, ka mācības atkal notiek attālināti. Un, iespējams, šī prakse ir uz palikšanu. 50% uztvertās informācijas ir ķermeņa valoda, sīkā motorika, skatiens, balss, ‒ tas viss klātienē māca skolēnu, un to nevar realizēt ar 2x3 centimetru lodziņa palīdzību zūmā. Turklāt Latvijā parādījies marksisms - ļeņinisms ar visādām selmām levrencēm priekšgalā. Un tā nav tikai viena konkrēta persona, tā ir vesela paaudze, ko mēs jau pieredzam. Iespējams, ka arī pieredzēsim dziesmu svētkus, kuros neskanēs Raimonds Pauls un Mārtiņš Brauns, bet gan gospeļu kori. Tā ka... par to tuneli runājot: gaisma vēl ir, bet saule sāk rietēt. Kļūst arvien tumšāks, ieskaitot ādas krāsu EU. Iespējams, mēs savu mūžu vēl izdzīvosim pēdējā gaismā. Bet tie saulrieti jau vienmēr vissmukākie.