Kovida blakne ir darba attiecību drāmas

Valsts darba inspekcija ir tā iestāde, kur vēršas piemuļķoti darba ņēmēji un krīzē iestiguši darba devēji. Kas konsultē pirms soda, bet soda, ja apstākļi uzņēmumos tuvojas paverdzināšanai. Kovids darba attiecību drāmas pastiprina, un šobrīd priekšā ir otrais bezdarba pīķis. Par to saruna ar inspekcijas vadītāju Renāru Lūsi.
28.10.2020. Imants Vīksne
 
©Vladislavs Proškins/F64

Jūsu optimistiskais darba vides pētījums bija par aizpagājušo gadu, un situācija šobrīd ir radikāli mainījusies. Kā kovids ietekmē strādāšanu, darba ņēmēju un devēju savstarpējās attiecības? Daudzas pazīmes liecina, ka attiecības kļūst arvien saspringtākas.

Protams, kovids ietekmē darba attiecības. Varbūt pašlaik nav tāda spriedze, kāda pavasarī ‒ ar lielu neziņu un jaunievedumiem, kas radīja papildu stresu. Šobrīd saspringums ir vairāk noguruma dēļ. Šādā formā ilgstoši strādājot, daudziem nav viegli sabalansēt privāto un darba dzīvi.

Ir uzņēmumi, kas konkrētajos apstākļos mēģina noturēt darbinieku labsajūtu, uzmundrināt viņus. Ir uzņēmumi, kas cenšas dzīvot un strādāt pa vecam, un attiecīgi ‒ kā nu kuram sanāk. Un ir uzņēmumi, kas netiek galā ar jauno situāciju. Kur pietrūkst komunikācijas ar darbiniekiem, lai savstarpējās attiecības būtu labākas. Nav šaubu, ka kovids ietekmē darba attiecības, un, ja mēs mērītu šī gada situāciju, bilde noteikti būtu citāda.

Tad par jūsu pētījumu šobrīd vairs īsti nav jēgas runāt, jo tā jau ir vēsture.

Jā, kā fotogrāfija noteiktā laikā. Un tās fotogrāfijas mums ir krātas kopš 2006. gada. Ik pa trīs četriem gadiem šāds liela apmēra pētījums Latvijā tiek īstenots. Ar tām pašām metodēm un faktiski tiem pašiem jautājumiem, kas mēra Latvijas darba vides temperatūru. Kā mainās darba apstākļi? Un tā tendence rāda, ka lēnām, lēnām darba apstākļos ir vērojamas pozitīvas izmaiņas. Piemēram, vēl iepriekšējā pētījumā katrs piektais darbinieks teica - jā, manas veselības problēmas ir saistītas ar manu darbu. Nevis vienkārši vecums pie vainas vai slimības. Pēdējā pētījumā tas procents nokritis uz 12,7. Tātad vismaz sajūtu līmenī darbiniekiem šķiet, ka tik ļoti no darba vides kā pirms gadiem pieciem viņi necieš. Tas ir neliels pozitīvs signāls.

Arī bojāgājušo un ievainoto skaits darbā mazinās.

Lēnām arī šiem rādītājiem ir tendence mazināties, un te mēs varam zināmu korelāciju savilkt ar kovidu.

Bez tā, ka cilvēki iemācījušies digitāli strādāt un daudzas lietas darīt attālināti, uz kovida rēķina samazinās nelaimes gadījumu skaits.

Jo cilvēki neiet uz darbu un sēž mājās?

Jā, ir mazāka šī fiziskās darba vides ietekme, un būsim objektīvi ‒ noteikti arī mazāks darba stundu skaits. Mazāk tiešā kontaktā ar bīstamiem darbiem. Līdzīgi notika arī 2009. gada krīzē. Objektīvi ekonomika samazinājās, un nelaimes gadījumu skaits saruka.

Tomēr tā pamatideja, kāpēc mēs visi ejam uz darbu, ir, lai pelnītu naudu.

Protams, vismaz lielākā daļa.

Iekšlietu ministrija un nezin kādēļ arī ASV vēstniecība pēdējos gados aktualizē jautājumu par cilvēktirdzniecību Latvijā. Respektīvi, statistika neuzrādot to, cik tā ir milzīga problēma. Upuri nesaprot to, ka tiek izmantoti. Viņi iet uz darbu strādāt par smieklīgu algu, un Iekšlietu ministrija to traktē kā verdzības formu. Vai šī problemātika vispār parādās jūsu redzeslokā?

Es gribētu teikt, ka šīs problēmas apmēru Latvijas mērogā neviens tā droši līdz galam nav spējis izmērīt. Mums ir atsevišķi gadījumi, kuros redzamas pazīmes. Bet to nevar saukt gluži par verdzību, kā tas ir citās valstīs, kur tiešām cilvēkus ieslēdz telpās un liek viņiem vergot. Latvijā, cik es atminos, bijis viens šāds gadījums. Lauksaimnieks bija turējis pie sevis fermā slaucēju - izmitinājis, barojis, bet tas arī bija viss, ko viņš nodrošināja. Tas gadījums nonāca līdz pat tiesai ar apsūdzību, ka notikusi cilvēka paverdzināšana darbā.

Pašai Valsts darba inspekcijai nav tādu sankciju, lai uzliktu sodus par paverdzināšanu. Bet mēs noteikti varam skatīties, vai darba apstākļi kaut kādā mērā ir saistāmi ar piespiedu darba formu, un tad dodam signālu Valsts policijai, kura jau tālāk lemj, vai tiešām šīs pazīmes varētu būt krimināli sodāmas.

Cik pārkāpumu darba devējam jāizdara, lai viņu atzītu par vergturi? Šobrīd algas visiem ir mazas, visiem bailes zaudēt biznesu.

Pati algu likme, ja tā atbilst vismaz valstī noteiktajam minimālajam standartam, nav nekādā formā atzīstama par apliecinājumu verdzībai. Mēs visi saprotam, ka tas minimums nav liels, ka ar šādu algu cilvēkiem ir grūti izdzīvot. Bet tas noteikti nav pārkāpums, par kuru kādu var krimināli sodīt par paverdzināšanu. Ir, protams, gadījumi, ka cilvēki cenšas zem šīs minimālās algas citus nodarbināt, darīt to kaut kādā puslegālā formā. Tad jā, tad iestājas atbildība. Ja šī nodarbināšana notiek pilnā laikā un cilvēks nesaņem vismaz minimālo algas likmi, tad tas ir būtisks darba tiesību pārkāpums. Ja ir pazīmes, ka ir kaut kādas paverdzināšanas formas un piespiedu darba formas, mēs varam informēt Valsts policiju, un viņi vērtēs, vai ir pamats rosināt krimināllietu.

Latvija šai ziņā nav tā kritiskākā valsts, bet arī pie mums tiek ievesti viesstrādnieki, un mēs manām signālus, ka negodprātīgi uzņēmēji mēģina pārbaudīt robežas, cik tālu šos cilvēkus var piespiest.

Kas tās ir par nozarēm?

Pamatā būvniecība. Cilvēkus atved uz šejieni, tad mēģina atrast objektus kaut kur tālāk. Par šiem objektiem uzņēmējs gūst lielāku peļņu sev uz darbinieku rēķina. Darba devējs ir varas pozīcijās, viņš spēlē savas stiprās kārtis, bet darbiniekam - te ir cita valsts, cita valoda, grūti atrast savu tiesību aizsardzību. Naudas arī ļoti maz un nav ko sūtīt uz mājām. Ir cilvēki, kas paņēmuši kredītus un bez naudas savā mājvietā atgriezties nemaz nevar. Tās ir ļoti, ļoti nelabvēlīgas situācijas.

Tas gan laikam vairāk uz vietējiem cilvēkiem attiecas. Laukos šobrīd esot tāda prakse, sevišķi lauksaimniecībā un mežizstrādē, ka cilvēki tiek pieņemti darbā uz pārbaudes laiku. Viņiem šos pāris mēnešus maksā mikroskopisku algu, un pēc tam izmet laukā, lai ņemtu nākamos.

Nevar teikt, ka tā būtu tendence un mēs saņemtu ļoti daudz sūdzību par to, ka cilvēki pārbaudes laikā tiek atbrīvoti un strādā, nesaņemot pat minimālo algu. Bet pieņemu, ka tā kaut kur noteikti dara. Darba devēji vēlas pārbaudīt darbiniekus. Tas jau, es teiktu, nav sliktākais scenārijs, ja vien ar viņiem tiek slēgts līgums uz pārbaudes laiku. Tas, ar ko mēs biežāk saskaramies, ka darbinieki ir piekrituši attiecībām bez darba līguma un viņiem vienkārši pasaka paldies.

Un nekādu garantiju.

Ja viņš ir piekritis nosacījumiem bez darba līguma, tad viņu nesargā nekas. Tikai tās otras puses solījums. Diemžēl daudzi cilvēki piekrīt šādam formātam. Vai nu apstākļu spiesti, vai dažreiz arī viņiem pašiem ir kaut kādas saistības, kuru dēļ viņi negrib izgaismot savus ienākumus. Un viņi dažreiz pat uzstāj, ka negrib līgumu!

Alimenti jāmaksā vai kādi kredīti sagrābti.

Tieši tā. Mums ir bijusi arī situācija, ka darba devējs saka, man ir grūti savā rajonā atrast godprātīgus darbiniekus, kurus es gribētu nodarbināt legāli. Pirmkārt, daļai no viņiem piemīt dažādi netikumi. Es saslēgšu līgumus, maksāšu, bet viņš nedēļu pēc tam nenāks uz darbu. Vai arī ir otrādi - darbinieks nāk un saka, nē, es negribu darba līgumu. Tu man maksā uz rokas, bet neko oficiāli. Protams, ja inspekcija noķer, sods jau ir darba devējam, nevis darbiniekam.

Prostitūcijā ir līdzīga dilemma. Kurš ir vairāk vainīgs? Tas, kurš pērk pakalpojumu, vai tas, kurš tirgo.

Latvijā atbildība par darba attiecību noformēšanu gulstas uz darba devēju. Tātad viņam ir gan jāslēdz rakstveida līgums, gan jāreģistrē darbinieks Valsts ieņēmumu dienestā.

Mēs neesam gājuši to ceļu, ko citas valstis mēģinājušas - uzlikt atbildību vismaz daļēji uz darbiniekiem un arī viņus sodīt par nereģistrētu nodarbinātību. Citu valstu piemēri rāda, ka tad atklāt šos gadījumus ir vēl grūtāk, jo melo abas puses. Tāpēc mēs Latvijas normatīvajā regulējumā esam saglabājuši to formu, ka atbildība gulstas uz darba devēju.

Bet, kāds ir tas atbildības līmenis? Portāls “Pietiek.com” seko tādam mežizstrādes uzņēmumam kā “Stiga RM”. Pēdējos gados darba inspekcija pārkāpumus tur konstatējusi 22 reizes. Nekārtība algu aprēķinos, nekārtības darba drošībā, nekārtības atvaļinājumos. Tā ir hroniska pārkāpšana, un kas viņam par to? Brīdinājumi! Vai tā ir adekvāta reakcija?

Ja mēs runājam par apzinātu pārkāpšanu, tad, protams, brīdinājums īsti nebūtu tas atbilstošais sodamērs.

Bet “Stiga RM” dabū brīdinājumu, novērš pārkāpumu, un nākamajā gadā atkal jauni pārkāpumi un jauni brīdinājumi.

Nu te mums jārunā par to, kas ir galvenais mērķis šai normatīvajai atbilstībai. Ja galvenais mērķis būtu sodīt, tad, protams, mēs vairāk fokusētos uz sodu piemērošanu. Taču mums šobrīd galvenais mērķis nav iekasētā soda nauda. Ja redzam, ka uzņēmējs var novērst pārkāpumu, dažreiz pat tas notiek lietas izskatīšanas laikā. Kad vēl lieta nav nonākusi līdz lēmumam. Uzņēmējs saka, jā, vainīgs, piedodiet, sanāca, kļūdījos, esmu novērsis. Tad, protams, tas var būt arī brīdinājums. Mums tiešām nav tādas prakses, ka obligāti jāliek sods.

Tikai tad, ja runa ir par nereģistrētu nodarbinātību, valsts neparedz brīdinājuma formātu. Automātiski ‒ sods. Nereģistrētā nodarbinātība ir sarkanā līnija, un arī minimālās algas nemaksāšana.

Ja uzņēmējs piekrīt pārkāpuma faktam, viņš var pretendēt uz soda samazinājumu, bet idejiski sods ir neizbēgams.

Respektīvi par šķību beņķi būs brīdinājums. Savukārt, ja cilvēkam nemaksā minimālo algu vai maksā aploksnē, viņu sodīs.

Jā, tas būs sods no mūsu puses, bet Valsts ieņēmumu dienests par nesamaksātajiem nodokļiem veiks uzrēķinu.

Atgriežoties pie sarunas sākuma, vai jūs varat noraksturot, kas ir tieši šobrīd kovidā izplatītākie pārkāpumi? Ko uzņēmēji dara nepareizi un vai viņi to dara tāpēc, ka situācija grūta, vai tomēr ļaunprātības dēļ?

Es gribētu teikt ‒ gan, gan. Ir uzņēmēji, kas varbūt to dara uz izdzīvošanas rēķina, kas to dara apstākļu spiesti. Viņi arī godīgi komunicē ar darbiniekiem un skaidro situāciju. Šobrīd nevaram izmaksāt vai šobrīd mums kavējās kaut kādi ienākošie maksājumi. Darīsim to pie pirmās iespējas. Tādā brīdī inspekcijai atnākt un uzlikt to sodu, ja viņam jau tāpat nav naudas, ko izmaksāt algās? Tas īsti nav lietderīgi. Tad mēs skatāmies, vai uzņēmumiem ir plāns, kā viņi šos pārkāpumus grasās novērst un aizkavētās summas izmaksāt. Bet mums bija arī virkne uzņēmumu, kas vēl pirms marta, pirms ārkārtas situācijas izziņošanas saviem cilvēkiem nemaksāja algas - janvārī, februārī. Un, kad iestājās kovids, viņi nāca pie mums un stāstīja, ka algas nav maksājuši kovida dēļ. Skaidrs, ka te jau ir runa par ļaunprātību. Uz otras puses rēķina viņš mēģina sev uztaisīt kaut kādu uzkrājumu.

Protams, situācijas ir dažādas, bet algu aizkavēšanās, algu neizmaksa, atlaišanas pabalstu neizmaksa, cilvēku atbrīvošana, neizmaksājot visas viņam pienākošās summas, tai skaitā par uzkrātiem atvaļinājumiem ‒ šie visu laiku ir bijuši izplatītākie pārkāpumi, par ko saņemam sūdzības.

Arī kovida laikā tas nav mainījies. Ir jautājumi, par ko mums zvana, konsultējas. Pozitīvi, ka tagad arī darba devēji meklē pie mums padomu un pareizos tiesiskos risinājumus. Ir pieaugusi darba devēju vēlme noskaidrot situāciju, pirms viņi pieļauj kaut kādas kļūdas.

Bet darba vides jautājumi droši vien šobrīd aiziet otrā plānā?

Diemžēl krīzes to iezīmē. Gan 2009. gads, gan arī šis periods noteikti parāda, ka tajā brīdī, kad iestājas ekonomiskā krīze, grūti apstākļi, cilvēkiem primārais kļūst šis finansiālais aspekts. Un personīgā drošība, darba apstākļi aiziet tālākā plāksnē. Cilvēks ir gatavs paciest visu ko, kamēr finansiāli vēl ir pasargāts.

Nodarbinātības valsts aģentūra ziņo, ka bezdarbs valstī pagaidām nepalielinās. Taču, kovida ietekmei pieaugot, bezdarbs kādā brīdī nenovēršami kāps. Darba fiziski kļūs mazāk, un vai tā nebūs augsne jauniem darba normu pārkāpumiem?

Mēs to jau redzējām pirmajā vilnī, kad strauji kritās ekonomikas rādītāji un daudzi uzņēmumi un nozares bija spiesti pārtraukt savu darbību. Tajā brīdī bezdarbs uzlēca augšā. Bija ļoti daudz cilvēku, kuriem darba devējs vienkārši pazuda vai pateica ‒ bizness beidzies, visi brīvi. Tur bija arī pārkāpumi, kuros netika ievērotas visas likumā noteiktās procedūras. Es gribētu teikt, ka pa vasaru cilvēkiem bija iespēja pierast pie attālinātā darba formām, pārskatīt savu biznesu, mēģināt atrast formātus, kādā veidā to bīdīt. Varbūt tāpēc pašlaik nav tik strauja bezdarba pīķa.

Bet tikpat labi tas ir līdz nākamajai valdības sēdei. Aiztaisīs, piemēram, ciet izklaidi, ēdināšanu.

Ļoti iespējams. Ja valdība pateiks, ka neviens uzņēmums nedrīkst atvērt savas durvis klientiem, tas atkal trāpīs biznesa organizācijām, tam, kādas ir darba attiecības. Uzņēmumiem var nākties mazināt savus darbaspēka resursus. Tas tā var būt. Es gribētu cerēt, ja līdz tādiem lēmumiem aizies, tad valdībai piedāvājumā, līdzīgi kā tas bija pavasarī, būs arī mehānisms, lai atbalstītu godprātīgos nodokļu maksātājus. Dīkstāves pabalsti vai kādi citi atbalsta mehānismi ar sociālo aizsardzību tiem, kas ir gan maksājuši nodokļus valstij, gan savu biznesu darbinājuši godīgi. Es gribētu cerēt, ka vienlaikus tiks piedāvāti arī šie drošības spilveni.

Kā jūsu paša iestāde gatavojas darba apjoma pieaugumam?

Es nevarētu teikt, ka mēs bijām pilnībā gatavi pirmajam vilnim. Neviens nezināja, kāds tas būs un ko tas nozīmēs. Pirmajā vilnī mums pieauga konsultāciju skaits trīs reizes. Pieauga iesniegumu skaits no darbiniekiem par visādām netaisnībām, atbrīvošanām, darba devēju sankcijām. Mums bija daudz vairāk jāstrādā ar šiem jautājumiem. Konsultāciju nosegšanai pieslēdzām pat inspektorus no reģioniem.

Apkalpojamo klientu apjoms vienā dienā burtiski uzsprāga. Mums nācās pārkārtot savu organizāciju, un mēs to izdarījām.

Tagad pa vasaru, kad tas pīķis noplaka, mēs esam audzējuši sava konsultatīvā centra kapacitāti. Bet taisnība ir tā, ka Valsts darba inspekcijas, Nodarbinātības valsts aģentūras un citu sociālās nozares iestāžu darba apjomi šādās krīzēs pieaug.

Tad šīs iestādes vajadzētu stiprināt.

Vajadzētu. Ir valstis, kur tas tika darīts.

Un Latvija?

Nu Latvijā mēs ļoti ceram, ka budžetā iesniegtie piedāvājumi, kas attiecas arī uz Darba inspekcijas finanšu stiprināšanu, tiks atbalstīti. Lai mēs spētu inspektoriem nodrošināt adekvātāku atalgojumu nekā šobrīd un novērstu kadru mainību. Tai slodzei, kas inspektoram ir jāiztur, atalgojums nav atbilstošs. Tur jābūt ļoti lielam entuziastam, lai šajā brīdī strādātu ar nodarbinātības jomas klientiem. Cilvēki pie mums nāk ar savu kreņķi, ar savu sāpi. Nenāk jau tie, kas dzīvo laimīgi. Nāk tie, kuriem ir problēmas. Vai tas ir darba ņēmējs, vai darba devējs, kuram bizness neiet. Mēs izjūtam viņu negācijas, šo emocionālo spriedzi, un mums jāspēj ar to tikt galā.