Čuguna vannas, medus podi un monētas... Jā, arī līķi

Atradumi lielajās talkās, protams, nav svarīgākā piesaiste gadskārtējam pavasara tīrības pasākumam: galvenais ir darīt Latviju tīru un zaļu. Šajā procesā var piedalīties ikviens. Kaut vai paceļot no zemes vienu nomestu pudeli un izmetot to konteinerā. Par Lielo talku, kas notiek šodien, 24. aprīlī, stāsta tās ilggadējā organizatore Vita Jaunzeme.
24.04.2021. Elita Veidemane
 
©Foto no personiskā arhīva/ Rojs Maizītis

Kā sākās Lielā talka?

Lielā talka sākās 2008. gadā, kad Igaunija kļuva par iniciatori šādam pasākumam: igauņi aicināja Baltijas valstis piedalīties vienā megatalkā ar mērķi - uztaisīt Ginesa rekordu. Toreiz šo jautājumu lobēja Anna Žīgure un Ilze Aizsilniece. Mani talkas organizatoru komandā uzaicināja tad, kad visa komanda un domubiedri bija jau savākušies kopā. Līdz talkai bija palicis mēnesis, un es sapratu, ka milzu pasākumu sarīkot tika īsā laikā ir nereāli... Ierosināju talku organizēt rudenī - par godu Latvijas Republikas deviņdesmitgadei. Sanāca ļoti labi. Toreiz svarīgākais uzdevums bija noorganizēt atkritumu izvešanu: Latvijā bija vairāk nekā 500 pašvaldību, vajadzēja ar visām sazvanīties, vienoties par atkritumu poligonu izmantošanu utt. Rezultātā Ginesa rekords gan nesanāca, taču, pēc talkas sanākot kopā, mēs nolēmām, ka talkosim katru gadu līdz brīdim, kad Latvija kļūs par zaļāko valsi pasaulē. Notika Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un Sanktpēterburgas pārstāvju tikšanās, un mēs nolēmām: talkas kustība jāturpina. Igaunija uzņēmās vadību. Šobrīd igauņi ārkārtīgi sekmīgi vada starptautisko talkas kustību, kurā piedalās 180 valstis.

Kāds ir jūsu uzdevums Latvijā?

Administrēt pasākumu, ģenerēt idejas, piesaistīt partnerus un budžetu, organizēt izglītojošās kampaņas, uzrunāt pašvaldības... Mēs koncentrējamies uz ideju - kultivēt mīlestību uz dabu, uz Latviju. Man pret dabu ir ārkārtīgi liela cieņa, un es saprotu, ka cilvēka veselība nevar būt atrauta no dabas veselības. Līdz ar to - talka nav tikai atkritumu vākšana, tā ir attieksmes maiņa pret dabu. Tas nav tikai tā: nāc un piedalies talkā, savāc savus vai svešus atkritumus! Stāsts ir par to, kā mēs iemīlēsim dabu un kā mēs sapratīsim, ka esam viens liels, kopīgs organisms. Faktiski uz šā brīža fona es teiktu, ka talka ir kā vakcīna pret mēslošanas vīrusu. Šo attieksmi mēs sekmīgi kultivējam, un tagad, kad pasaulē vēl tikai vāc atkritumus, mēs jau stādām kokus. Šis ir 14. talkas gads, un esmu laimīga, ka latviešiem ir dziļāka izpratne par dabu - iespējams, dziļāka nekā daudzām citām tautām. Mums katrai ābelei ir sava dvēsele, mēs to saprotam un zinām, un tas nozīmē, ka neesam tālu aizgājuši no dabas, kaut arī industriālā attīstība nāk mums virsū... Dziļi sirdī mums mīt izpratne, ka daba ir kaut kas unikāls. Daudzi, protams, ir aizgājuši prom no dabas, jo patērētājsabiedrības audzināšana pasaulē notiek nepārtraukti. Mums nav jāatgriežas pie pastalām, bet mums jāsaprot, ka jāsamazina patēriņš un kaut kas jādod dabai atpakaļ.

Bet daļa sabiedrības taču domā tā: es neizmetu mežā vecus krēslus un dzelzs gultas, tāpēc man nav jāpiedalās talkā - es nemēsloju, esmu tīrīgs!

Nedomāju, ka tā būtu sliktākā sabiedrības daļa. Man personīgi nepatīk vienaldzīgie cilvēki, bet ja ir tādi, kuri konceptuāli iedegas - es neiešu talkā, tas ir mans princips! - tad es viņus cienu. Un ja viņi vēl arī nemēslo, tad pavisam labi. Savukārt tie, kuri talko (ar šo saprotot: dara to, kas dod labumu visai cilvēku kopienai un planētai kā tādai), vienmēr ir altruistiskāki, garīgāki un uz nākotni vērsti. Savulaik Latviju gāja aizstāvēt lielākoties romantiķi un ideālisti. Tāpat arī tie, kuri talko, - viņi ir mazliet ideālisti. Ja mums nebūtu ideālistu un romantiķu, es nezinu, vai mums būtu neatkarīga Latvija.

Bet kāpēc jūs, tieši jūs, tīrāt Latviju? Kāda ir motivācija to darīt?

Kad es paceļu no zemes kādu pudeli vai papīru, es nejūtos ne apkaunota, ne pazemota. Tad, kad es to daru, es nedomāju par cilvēku, kurš piemēslojis vidi, es to daru tāpēc, ka daba ir bezgalīgi skaista un dzīva. Ja es redzēšu nobadinātu dzīvnieku, es viņu pabarošu. Tāpat ar mežu - ja tas būs piesārņots, es to iztīrīšu. Cilvēki romantiķi vienmēr iztēlosies savu mērķi: kādai ir jābūt dabai. Cilvēki, kuri talko, nedomā par atkritumiem, viņi redz to, kā būs pēc tam, kad viss būs satīrīts. Man planēta Zeme ir kā milzīgs brīnums, kuru cilvēks nav novērtējis un nav izpratis. Tas ir unikāls veidojums un skaistums. Zeme ir mūsu visu kopējās mājas.

Atklāti sakot, man gribas rīkoties vardarbīgi, ja redzu, ka tiek piesārņota daba...

Cilvēki, kuri piesārņo dabu, manuprāt, cieš no atpalicības un deģenerācijas. Gandēt dabu, lai no tās pēc tam ēstu, dzertu un to elpotu? Daudzos cilvēkos ir iemontējies pašiznīcināšanās gēns... Ir cilvēki, kuri slepkavo un zog, bet tas nenozīmē, ka visa cilvēce ir slikta. Ir slimi cilvēki. Bet ir veseli cilvēki bez patoloģijām, kuri aprēķina un izdomā, sak, man ir izdevīgi, piemēram, nenopirkt atkritumu konteineru, lai aizvestu uz poligonu būvatkritumus, tāpēc es tos izbēršu mežā. Nē, viņi nav netīrīgi sušķi, viņu pagalmā un mājā viss ir kārtībā, tur ir ideāla tīrība. Bet viņiem ir nospļauties par to, kas notiek aiz viņu īpašuma žoga. Talkas mērķauditorija, visticamāk, ir šie perfekti kārtīgie cilvēki, kuriem diemžēl ir īss prātiņš: kā lai viņus pārliecina, ka viņi zāģē zaru, uz kura sēž?

Vērojot, kā daudzviet pasaulē notiek dabas piesārņošana, paliek bail: cilvēki top aizvien neadekvātāki attiecībās ar dabu.

Kad 2008. gadā sākām talkas, daba Latvijā bija daudz piesārņotāka, bet tas jau ir aizmirsts. Mēs ejam pareizā virzienā. Kas attiecas uz pasauli... Visu nosaka ekonomiskais stāvoklis. Cilvēku skaits aug, un visi grib dzīvot aizvien labāk: katram gribas māju, mašīnu, arvien jaunu apģērbu un telefonu... Visu diktē industrijas, un mēs esam patērētājsabiedrība. Cilvēks iztērēsies, piemēram, eiroremontā, bet ietaupīs uz būvgružu izvešanu. Tāpat „ietaupīs” kuģi, kas Pasaules okeānā izmet savus mēslus. Tas viss nav indivīda, tas ir industriju un valdību līmenī. Nezinu, ar ko tas beigsies, bet jāteic, ka ir labums arī no pandēmijas: tā cilvēkus uzlika uz bremzēm: patēriņš samazinājās.

Kāda ir cilvēku skaita dinamika, proti, kā mainās cilvēku skaits talkās?

  1. gadā bija ap 50 000 dalībnieku, un man tas šķita ekskluzīvi liels skaitlis. Dinamika bija ļoti aktīva, cilvēku skaits auga nākamos četrus gadus - līdz pat 200 000 talcinieku, jo cilvēki bija pārņemti ar ideju par skaistu un tīru Latviju. Un tad sākās cilvēku izbraukšana no Latvijas, un tas ietekmēja arī talcinieku skaitu. Pērn pandēmija ietekmēja talcinieku skaitu. Kā būs šogad - nezinu, jo ir aizliegumi, un cilvēki ir piesardzīgi. Bet talka notiek svaigā gaisā, ir jāiet un jākustas, jo mēs vienkārši iznīksim, mājās sēžot pie datoriem! Jāatceras, ka mūsu imunitāte ir tiešā veidā atkarīga no dabas veselības: jo tīrāks, gaiss, jo tīrāka daba, jo tīrāks ūdens un dabas veltes.

Vai pa šiem gadiem talkās ir atrasts kas neparasts?

Pirmajās talkās tika atrastas unikālas antikvāras vērtības, jo tad uz augšu nāca padomju laiku slāņi: monētas, gleznas, daudz kas cits... Bija medus podi, bija arī līķi - cilvēks pazudis gadus desmit, un talcinieki pēkšņi viņu atrod, ierušinātu zemē... Kādā nelielā dīķī talcinieki atrada kādas 30 čuguna vannas. Dīķis piederēja pašvaldībai, talcinieki atrada šīs vannas, izcēlās strīds par to, kam tad īsti piederēs smagās čuguna vannas - pašvaldībai vai talciniekiem? Mani kā talkas vadītāju aicināja izlemt, un es mēģināju pieņemt Zālamana lēmumu...

Kas jāpiemin 24. aprīļa talkas sakarā?

„Maxima” veikalos solo talkotāji bez jebkādiem pieteikumiem varēs saņemt savu vienu maisu, kaut ko simboliski nopērkot. Jāielūkojas talkas mājaslapā (www.talkas.lv), lai atrastu oficiāli apstiprinātos punktus, no kuriem tiks aizvesti atkritumi. Mūsu sauklis šogad ir: „Katrs atsevišķi, bet visi kopā.” Vienuviet ir atļauts pulcēties desmit cilvēkiem. Bet cik tālu atradīsies nākamie desmit? Tāpēc pulcēsimies, ievērojot drošību! Un svarīgi, lai katrs cilvēks, pat ja viņš nepiedalās talkā, paceltu no zemes kaut vai vienu pudeli un izmestu konteinerā. Tā būtu viņa mazā dāvana Latvijai, planētai un mūsu visu veselībai.