Taivans: Baznīcas problēma ir tā, ka tā stājas dialogā ar ideoloģijām, ar kurām nevajadzētu runāt

Pazīstamais režisors Alvis Hermanis intervijā “Latvijas radio” norādīja, ka Rietumu, tai skaitā Latvijas, medijos dominē agresīvi nomelnojoša attieksme pret katoļu baznīcu. Kāpēc tas tā notiek, un kāpēc kristīgā tradīcija ir tik svarīga mūsu ikdienas dzīvē, saruna ar LU profesoru, orientālistu, dažādu reliģiju pētnieku Leonu Taivanu.
01.05.2021. BLBens Latkovskis
 
©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Lūk, ko saka Hermanis: “Grozi, kā gribi, bet mēs dzīvojam civilizācijā, ko ir radījusi katoļu baznīca. Un mēs vēl joprojām turpinām tajā dzīvot pēc inerces, kas jau iet uz beigām, bet sākums ir tur. Maniem studentiem Kultūras akadēmijā pilnīgi noteikti par Baznīcu un reliģiju stāsta tikai kaut kādas muļķības un riebeklības, es esmu par to pilnīgi pārliecināts. Tas konteksts, no kā mūsu Eiropas kultūra un civilizācija ir cēlusies, ir mūsdienās sagrozīts un aplams.” Vai arī LU studentiem par Baznīcu un reliģiju stāsta kaut kādas muļķības un riebeklības?

Ko es varu teikt? Principā nestāsta neko. Tas būtu precīzāk. Līdz ar to ir izveidojies tāds vēsturisks pārrāvums cilvēku apziņā. Cilvēki nezina, kas ir kas. Padomju laikā tas bija ideoloģisks jautājums, un visas šīs lappuses vajadzēja izplēst ārā. Bija tāda neliela reliģijas renesanse, kādus piecus gadus pēc neatkarības atgūšanas, kad Baznīca tika reabilitēta. Atjaunojās teoloģiskā izglītošana, bet jau pēc pieciem gadiem tā lieta sāka aiziet kaut kādā dīvainā virzienā. Ja mums kādreiz tika mācīts zinātniskais ateisms, tad tagad Zinātniskā ateisma fakultāte ir Teoloģijas fakultāte, jo zinātniskais ateisms tiek pasniegt tur. Tāda ir tā evolūcija.

Tas zināmā mērā sasaucas ar Hermaņa teikto, ka par Baznīcu stāsta muļķības un riebeklības.

Tā varētu būt. Rietumu Baznīcas galvenā problēma ir tā, ka tā stājās dialogā ar tādām ideoloģijām, ar kurām varbūt nemaz nevajadzētu runāt. Kā Baznīca būtu definējama? Man ar reliģiju salīdzināšanu sanāk daudz strādāt un stāstīt studentiem. Kas ir reliģija no sekulārā viedokļa? Mums ir priekšstats, ka tā ir rituālu pakalpojumu sistēma. Tā tas nav. Reliģija ir pasaules uzskats. Tā ir noteikta filozofija. Tā var ietvert kaut kādus pārdabiskus jēdzienus, bet var arī neietvert. Piemēram, budismā nav nekādu pārdabisku jēdzienu, bet tā arī ir reliģija. Tātad reliģija ir uzskatu sistēma. Katolicisms ietver transcendentālu, pārlaicīgu dimensiju un mēģina ielūkoties tur, kur cilvēks ar savām fiziskajām acīm un dabiskajām spējām nevar to izdarīt. Katolicisms tomēr ir mēģinājis to darīt. Tam ir ļoti svarīga loma cilvēces attīstībā. Īpaši Eiropas un tā dēvētās Rietumu civilizācijas attīstībā. Kā šis mehānisms darbojas, tas jau ir atsevišķs jautājums.

Otra svarīga lieta ir tā, ka Baznīca saglabā zināmu paaudžu pieredzi. Ieskatu par ģimeni, dzīvību un nāvi, ētiskām attiecībām cilvēku starpā utt. Ikviena reliģija akumulē šo kultūras pieredzi un izvelk kaut kādu ekstraktu, kas ar laiku sakralizējas un kā reliģiski autoritatīvs teksts tiek pasniegts cilvēkiem. Kad reliģija tiek izskalota, kad tā pazūd, tad, kā savulaik atzīmēja Klods Levī-Stross savos pētījumos, pazūd arī attiecīgā sabiedrība. Viņu uzsūc cita, lielāka un tajā brīdī spēcīgāka vai arī cilvēki degradējas līdz mežonīgam stāvoklim. Reliģija ir ļoti svarīgs civilizējošs elements.

Kas notiek Eiropā? Eiropā notiek šīs reliģijas nomiršana. Reliģijas ir gadu simtu un gadu tūkstošu laikā mainījušās, un kaut kādu grūti saprotamu iemeslu dēļ tās mirst apmēram divi tūkstoši gadu vecumā. Eiropā tas notiek, un kristietības vietā ienāk islāms, kas ir par 700 gadiem jaunāka reliģija.

Precizēsim, ko jūs domājāt, sakot, ka Baznīca uzsāka dialogu ar tādiem spēkiem, ar kuriem vispār nevajadzētu runāt?

Ar to es biju domājis tādas lietas, kā, piemēram, feminisms. Paskaidrošu. Kristietībā ir sava loģika. Feminismam Baznīcā nebūtu vietas. Pareizticīgās Baznīcas pozīcija ir - mēs par šo jautājumu nediskutējam. Sveiki! Nekādas sarunas par to. Nē, un viss. Feminismam vietas šeit nav. Katoļu baznīca sāk runāt, taisnoties un sākas tālākie jautājumi - geju laulības un viss, kas seko pēc tam. Labi, man nekas nav pretī pret gejiem, bet, ja Svētos rakstos ir teikts, ka šādām attiecībām nav Debesu svētības, tad ko tālāk? Sāksim Bībeli revidēt? Metīsim to ārā? Vai tomēr pie tās turamies, jo tur ir kāda jēga, un to meklēsim? Rietumos protestantu baznīcas atļauj geju laulības, sievietes mācītājas, sievietes bīskapus. Cik esmu šo jautājumu papētījis, tad tas ir viens liels bēdu stāsts. Es neesmu atradis nevienu populāru garīgu personību, sprediķotāju starp sievietēm. Kāpēc? Tāpēc, ka kristietības struktūra ir uzbūvēta pēc citiem principiem. Kristietība pieder pie tā tipa reliģijām, kur sievietēm nav vietas.

No šīs vietas nedaudz sīkāk. Šobrīd Rietumu pasaulē sievietes un vīrieši ir ieguvuši gandrīz pilnīgu paritāti un daudzās jomās, piemēram, augstākās izglītības iegūšanā, apsteigušas vīriešus un tur pat dominē. Līdz ar to rodas jautājums, kāpēc Baznīcā būtu jāsaglabā šī no dzīves atrautā dzimumu diskriminācija?

Mūsu priekšstatos garīdzniecība ir amats un sievietes var pildīt visus amatus - būt par ugunsdzēsēju, kareivi, sportisti - bokseri, ģenerāli utt. Šeit runa nav par to. Reliģijas pasaule ir citādāk būvēta. Kas ir dievkalpojums jeb liturģija klasiskajā izpratnē? Tas ir, ja tā var teikt, teātris. Es pārtulkoju. Zinātniski runājot, tā būtu reliģiskā mīta aktualizācija. Vienkāršā valodā - teātris, kurā Jēzus Kristus lomu spēlē mācītājs jeb priesteris. Palīgmācītāji spēlē eņģeļu lomu un pārstāv tautu. Tagad iedomājamies, ka Jēzus Kristus lomu spēlē sieviete. Tā tas nevar būt. Tā ir profanācija, jo liturģiskajā darbībā ir jāizdzīvo šis reliģiskais stāsts. Kad tiek ieviestas šādas izmaiņas, tad tas stāsts kļūst absurds. Šim stāstam jeb reliģiskajam mītam ir milzīga nozīme, jo tas atstāj ārkārtīgu iespaidu uz visu tālāko kultūru. Kas ir kristīgās kultūras pamatā? Kristietība ir pārmantota no jūdaisma, kas savukārt cēlies no senās ēģiptiešu mitoloģijas. Milzīgu nozīmi uz kultūru atstāj mīts par to, kā radies cilvēks.

Senās Ēģiptes mitoloģijā cilvēks ir radies no Dieva-radītāja asarām, padievi, tas ir, zemāka ranga dievi - no Dieva-radītāja sviedriem. Cilvēks nomirstot aiziet dieva Ozīrisa valstībā un viņa vārdam tiek pievienots vārds - ozīrists. Tātad pēc nāves viņš tiek dievišķots. Šī tradīcija pāriet uz kristietību, un Vecās Derības tekstā Dievs rada cilvēku pēc sava vaiga un līdzības. Viņš tātad ir Dievam līdzīgs. Ne jau ar saviem miesiskajiem dotumiem, bet ar intelektu, garīgajām īpašībām, brīvo gribu. No šejienes caur reliģiskajiem tekstiem veidojas priekšstats, kurš vēlāk attīstās par kristiešu brīvību, vēlāk apgaismību un sekulāro versiju, kas sākās tur - Senajā Ēģiptē.

Salīdzinājumam, islāms pārņem citu tradīciju. Mezapotāmijas tradīciju. Kā cilvēks ir radies Mezapotāmijas tradīcijā? Šajā tradīcijā dieviem ir apnicis strādāt. Dievu padomē viņi pieaicina dievu izgudrotāju Enki un saka viņam: uztaisi mums vergus. Enki no jūras dibena smiltīm uztaisa divas bezdzimuma būtnes, bet tās būtnes nekustas, neko nespēj darīt, jo viņām nepieciešamas dievišķās asinis, lai viņas sāktu kustēties. Dievi tagad domā, kuru nogalināt, lai ielietu tām radībām asinis. Semītiskajā tradīcijā cilvēka dzīvība ir asinīs. Tāpēc arī nevar lietot gaļu ar asinīm. Dvēseli nedrīkst ēst. Dievi domā, kur mēs dabūsim tās asinis. Kādam no dieviem ir jāmirst, bet neviens mirt negrib. Domā, domā līdz beigās izdomā, ka ir tas riebīgais haosa dievs Kingu, kas kaut kur tur klejo. Tad dievam Anu tiek uzdots nogalināt Kingu. Viņš nogalina Kingu, un tās ļaunā haosa dieva asinis tiek ielietas tajās būtnēs, un viņas kļūst par cilvēkiem. Tāpēc cilvēks šajā Mezapotāmijas tradīcijā pēc būtības ir ļauns, riebīgs un haotisks, jo viņā ir šīs Kingu asinis. Viņš nav kā Senās Ēģiptes tradīcijā Dievam līdzīgs. No šiem mītiski reliģiskajiem priekšrakstiem veidojušās arī kultūru variācijas un divi galvenie reliģiskie atzari - islāms un kristietība. Islāma centrālā doktrīna nosaka, ka cilvēkā nekā Dievam līdzīga nav. Viņš rodas no cilvēka sēklas, kas kā Korānā vairākas vietās norādīts ir tāda riebīga substance. No tā arī rodas starpība starp šim abām reliģijām.

Tad, kad mēs mēģinām iejaukties visā šajā mitoloģiskajā konstrukcijā, tad mēs tur kaut ko ļoti būtisku izjaucam, un rezultātā brūk arī visa tā būve, kas gadu simtos uzbūvēta. Tāpēc taisīt reformas tradicionālās lietās nav nekādas vajadzības.