Baiba Rudevska: Mēs pamazām atdodam savu brīvību

„Šausmīgā steiga, ar kādu bīda likumprojektu, liek domāt par LGBT lobija spiedienu. Nav bijusi diskusija par likuma grozījumiem – ne ar tiesnešiem un advokātiem, ne ar policiju, ne ar mācībspēkiem un krimināltiesību speciālistiem,” teic tiesību zinātņu doktore, juriste Baiba Rudevska. Saeimā tiek bīdīti Krimināllikuma grozījumi, kas pavērs durvis vārda brīvības būtiskai ierobežošanai un liks cilvēkiem aizvērt mutes gluži tāpat kā padomju laikos. Baiba Rudevska komentē šo likumrades procesu Saeimā.
03.06.2021. Elita Veidemane
 
©No personiskā arhīva

Vārdkopa „naida runa” šobrīd ir megapopulāra, un tā kļūs vēl „populārāka”, ja Saeima pieņems likuma grozījumus. Saeimas deputāts Andrejs Judins (JV) rosināja likumā precīzāk definēt naida noziegumus, kas vērsti pret seksuālo orientāciju. Tas tika noraidīts, tāpat arī Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisija noraidīja priekšlikumu pret seksuālo orientāciju vērstu noziegumu noteikt par atbildību pastiprinošu apstākli.

Jāsāk ar to, ka vārda jeb izteiksmes brīvība ir viena no fundamentālākajām cilvēka pamatbrīvībām. Lai gan tā ir ierakstīta Latvijas Republikas Satversmē un starptautiskajos līgumos cilvēktiesību jomā, ir jāsaprot, ka vārda brīvību mums nav piešķīrusi ne valsts, ne starptautiskās organizācijas.

Vārda brīvība jau sākotnēji izriet no cilvēka dabas, jo cilvēks ir saprātīga un sabiedrībā dzīvojoša būtne, kas ar valodas palīdzību pauž savas domas un nodibina sakarus ar līdzcilvēkiem. Valsts šo brīvību var tikai atzīt un aizsargāt.

Protams, vārda brīvība nav neierobežota. Tomēr, ja esam brīva demokrātiska sabiedrība, tad mums vienmēr ir jāpatur prātā: vispārējais princips ir cilvēka rīcības brīvība, bet jebkuram ierobežojumam ir izņēmuma raksturs. Līdz ar to tam ir jābūt skaidri noteiktam likumā, jāseko kādam leģitīmam mērķim un jābūt samērīgam ar šo mērķi. Citiem vārdiem sakot, ierobežojumam ir jābūt ļoti šauram un juridiski pamatotam.

Krimināllikums paredz visbargākos sodus par vissmagākajiem nodarījumiem. Es tagad pateikšu kaut ko tādu, ko neapzinās pat profesionālu juristu vairākums, un proti: Krimināllikumā vissvarīgākais ir nevis tas, ka par noteikta veida rīcību cilvēku soda, bet gan... tas, ka par visu pārējo viņu nesoda! Likums nosaka, ka par tādu un tādu rīcību man draud sods. Piemēram, par slepkavību, zādzību vai kukuļošanu es varu nonākt cietumā uz noteiktu laiku. Bet man ir jābūt drošai, ka, ja es neslepkavošu, nezagšu, nekukuļošu un nedarīšu neko no tā, kas likumā ir minēts - tad nekādi sodi man nedraudēs, un es kā likumpaklausīga pilsone varēšu mierīgi dzīvot un mierīgi gulēt!

Lūk, tas ir tas galvenais! Tā ir viena no iezīmēm, kas atšķir brīvu civilizētu sabiedrību no tirānijas vai haosa.

Tieši šā iemesla dēļ pantiem, kas nosaka kriminālatbildību par konkrētiem nodarījumiem, ir jābūt pēc iespējas skaidrāk noformulētiem. Cilvēkiem jāzina, ka tāda un tāda rīcība - vai tādi un tādi vārdi - izsauks tādas un tādas sekas. Viņi nedrīkst būt neskaidrības stāvoklī par to, kas ir atļauts un kas - aizliegts.

Jūs tagad konkrēti runājat par „naida runu”?

Mēs tagad no visām pusēm dzirdam šo vārdkopu - „naida runa” (kalks no angļu „hate speech”). Mūs grib pie tās pieradināt, it kā tas būtu kaut kas skaidrs un neapšaubāms. Taču īstenībā „naida runa” ir dīvains un ērmots izteiciens. Ja likumā ir teikts, piemēram, „tīša naida kurināšana, kas draud izraisīt vardarbību”, tad tas ir saprotams.

Bet kas ir „naida runa”? Tas ir neskaidrs, izplūdis un subjektīvs jēdziens, kura attiecināšana uz konkrētiem gadījumiem ir atkarīga nevis no objektīviem kritērijiem, bet no „aizskarto” personu un tiesībsargājošo iestāžu subjektīvās uztveres. Tātad kāda cilvēka subjektīvā aizvainotība kalpos par pamatu tam, lai kādu citu cilvēku, kurš izmantojis savu vārda brīvību, sauktu pie kriminālatbildības?

Man ir pazīstami vairāki ārzemju juristi, kuri pēta „naida runas” likumu piemērošanu tajās valstīs, kur šādi likumi eksistē. Lūk, ko viņi saka: „naida runas” jēdzienam ne tikai ir neskaidras robežas, šīs robežas turklāt vēl arī pastāvīgi izplešas. Piemēram, tas pats izteiciens, kas pirms divdesmit gadiem bija vienkāršs joks (varbūt nesmieklīgs un tizls, par kādiem pieklājīgā sabiedrībā mēdz saraukt degunus), pirms desmit gadiem jau draudēja runātājam ar darba zaudēšanu, bet šodien jau draud novest viņu uz apsūdzēto sola. Tātad attīstības vektors ir skaidrs: no brīvības uz nebrīvību. Un tas rada sabiedrībā atturošu ietekmi (angliski to sauc par „chilling effect”). Cilvēki baidās atklāti apspriest sabiedriski svarīgas lietas, lai tikai kādu neaizskartu un nenonāktu uz apsūdzēto sola.

Taisnības labad jāsaka, ka mūsu Krimināllikumā vārdkopa „naida runa” vismaz pagaidām nav atrodama, un arī piedāvātajos grozījumos tās nav. Taču izteiciens „naida runa” tiek daudz lietots likumprojekta iesniedzēju sagatavotajā anotācijā.

Bet kas īsti šobrīd notiek Latvijas Krimināllikumā? Par ko ir diskusijas?

Ir vēlme papildināt Krimināllikuma 48. panta (kas nosaka kriminālatbildību pastiprinošus apstākļus par jebkuru noziedzīgu nodarījumu) pirmās daļas 14. punktu ar vēl vienu atbildību pastiprinošu apstākli - proti, ja noziedzīgs nodarījums ir izdarīts „sociālā naida dēļ”. Tas nozīmē: ja tiesa ir atzinusi apsūdzēto par vainīgu un taisa notiesājošu spriedumu, tad, nosakot sodu, tā var ņemt vērā atbildību pastiprinošos apstākļus un noteikt bargāku sodu. Par to Saeimā patlaban notiek diskusijas.

Kas ir sociālais naids? Tas, ka man, piemēram, kopš apzināta vecuma sasniegšanas nepatīk kāds sabiedrības sociālais slānis?

Labs jautājums! Krimināllikumā sociālais naids kā jēdziens ir jau sastopams: 150. pants saucas „Sociālā naida un nesaticības izraisīšana”. Mēģināju atrast Saeimas anotāciju šim pantam, lai noskaidrotu, ko tad likumdevējs īsti bija domājis ar terminu „sociālais naids un nesaticība”. Diemžēl anotācijā tieši par šo jēdzienu un par 150. pantu neko neatradu... Tātad vai nu nekas nebija izdiskutēts, vai arī visiem viss bija skaidrs.

Bet pēc šīs normas šobrīd tiek ierosinātas krimināllietas un tiek tiesāti reāli, dzīvi cilvēki. Piemēram, cilvēks ieraksta internetā kādu spēcīgāku komentāru, kuram vēl pirms desmit vai piecpadsmit gadiem neviens nebūtu pievērsis uzmanību. Tiek pierādīts, ka ar to radīts „būtisks kaitējums”, un komentāra autors kļūst par kriminālnoziedznieku.

Sākotnējā priekšlikumu redakcijā bija ierosinājums svītrot no Krimināllikuma 150. panta pirmās daļas šo „būtiskā kaitējuma” elementu, kas šo normu padarītu par viennozīmīgu un smagu vārda brīvības ierobežojumu. Kā jau minēju, patlaban Saeimā diskutē it kā vairs tikai par Krimināllikuma 48. panta papildināšanu ar „sociālo naidu” kā atbildību pastiprinošu apstākli gandrīz par jebkuru Krimināllikumā paredzēto noziegumu (ar atsevišķiem izņēmumiem) - vai tā būtu krāpšana, zādzība, miesas bojājumu nodarīšana u.tml. Taču šim „sociālā naida” jēdzienam vispār nav skaidra formulējuma - kas tas ir?! Piemēram, kāds apzags bagātu cilvēku un tiks pierādīts, ka vainīgais ir apskaudis cietušo viņa turības dēļ. Vai tas tiks atzīts par kriminālatbildību pastiprinošu apstākli - naidu pret noteiktu sociālo grupu, tas ir, bagātniekiem?

Eiropas Savienības politikas līmenī gan nerunā par bagātniekiem vai citām līdzīgām sociālajām grupām, bet gan par vienu konkrētu grupu - LGBT personām. Ir taču bijuši neskaitāmi politiski aicinājumi „bargi vērsties pret homofobiju” utt.

„Homofobija” - no juridiskā viedokļa tas ir savāds, ne visai saprotams jēdziens. Vispār jau „homofobija”, „islamofobija” u.tml. ir ideoloģiski iekrāsoti vārdi, kas satur medicīnisku terminu „fobija” - iracionālas, patoloģiskas bailes no kaut kā. Ja lietojam šos vārdus, mēs ar to atzīstam, ka racionālu iebildumu pret homoseksuālo dzīvesveidu vai islāmu nemaz nevar būt un ka šo parādību kritiķi ir vismaz kaut kādā mērā garīgi neveseli. Vārdiem ir milzīgs spēks…

Mūsu apspriežamā likumprojekta gadījumā mēs jau tagad skaidri redzam, kas būs šīs īpaši aizsargājamās sociālās grupas. To var redzēt Saeimai iesniegtajā anotācijā, un tur ir skaidri pateikts, ka šie labojumi ir iecerēti LGBT pasargāšanai. Šie mērķi nemaz netika slēpti.

Patlaban Saeimā notiek diskusija par „sociālo naidu” nu vairs tikai kā par atbildību pastiprinošu apstākli - tas laikam tiek atzīts par kompromisa variantu. Deputāts Judins pagājušās nedēļas Saeimas sēdē, skaidrojot savu pozīciju, nu vairs neminēja LGBT grupu, bet gan norādīja, ka šādi grozījumi pasargāšot sociālo grupu - „bezpajumtniekus” - no sociālā naida. Nu, nebūsim naivi. Es, protams, nevaru iesniegties otra cilvēka galvā, taču ļoti šaubos, ka Judina kungu interesē bezpajumtnieki, kas nemaz nav viņa elektorāts…

Jāpiebilst, ka mēs katrs piederam kādai sociālajai grupai.

Varbūt pat vairākām uzreiz. Viens cilvēks vienlaikus var būt, piemēram, metālists, sātanists un homoseksuāla dzīvesveida piekopējs...

... un vēl augstskolas pasniedzējs, piemēram.

Jā. Viņš pieder vairākām sociālajām grupām. Bet te ir jāsaprot, ka cilvēku dalīšana „aizsargātajās” un „neaizsargātajās” grupās jeb „apspiedējos” un „apspiestajos” ir klasisks marksistu paņēmiens. Šim dalījumam parasti nav nekāda sakara ar realitāti. Piemēram, kad Baigā gada laikā čekisti Stūra mājā mocīja un spīdzināja cilvēkus, tad no viņu viedokļa viss bija skaidrs: spīdzināšanas saplosīts un asiņu peļķē mirstošs vecs latviešu skolotājs bija „apspiedējs” un “varmāka”, bet čekists - bende un nagu maucējs - „apspiestais”.

Apmēram tāpat notiek arī mūsdienās. Pirms dažām dienām Parīzē trakojoši „Antifa” aktīvisti fiziski uzbruka reliģiskai procesijai, kurā piedalījās apmēram 300 katoļu. Vairāki procesijas dalībnieki tika piekauti un ievainoti, viens no viņiem ar nopietnām traumām nogādāts slimnīcā. Mūsu prese par to neko neraksta - un tas ir loģiski, jo Eiropas valdošo aprindu skatījumā īstie varmākas ir nevis kreisie ekstrēmisti, bet mierīgi ejošie katoļi.

Tagad vēl klāt nāk divas sociālās grupas - tā sauktie vakcinētie un nevakcinētie. Kura no tām būs vairāk aizsargājama? Atbildi varat uzminēt paši. Turklāt - sociālās grupas var mainīt kaut vai katru dienu. Vakar cilvēks bija metālists, rīt - Vāgnera mūzikas cienītājs; arī seksuālo uzvedību cilvēks var mainīt. Kāpēc šīs dažādās sociālās grupas būtu kaut kā īpaši jāaizsargā? Būsim godīgi vismaz paši pret sevi: ir pilnīgi skaidrs, par kuru sociālo grupu tā „cepas” likumprojekta iesniedzēji un virzītāji.

Nevarēs kritizēt valdību, parlamentu, ierēdniecību...

Protams. Tās taču arī ir sociālās grupas! Mūsdienu Krievijā, piemēram, likuma normu par „sociālā naida kurināšanu” praksē izmanto, lai sodītu par policijas kritizēšanu. Policisti taču arī ir sociāla grupa! Arī pie mums - kā tiesa gribēs, tā to lietu pagriezīs. Tas būs reāls ierocis, ko jebkurā brīdī varēs pagriezt pret ikvienu. Tas būs lieliski izmantojams arī tad, ja vajadzēs dabūt nost no ceļa kādu politisko konkurentu.

Izskatās, ka Saeimai nav ar ko nodarboties. Ir taču neskaitāmi daudz problēmu, kas jārisina, bet deputāti nodarbojas ar kaut kādām „naida runām” un „sociālajiem naidiem”. Tas taču ir mizerabli.

Tikai mums tā liekas, ka tas ir mizerabli. Jā, sabiedrībai šobrīd šķiet, ka uz citu jautājumu fona tas ir nebūtisks jautājums. Brīdis patiešām ir izdevīgs: cilvēki ir vairāk aizņemti ar kovidlietām, daudzi nezina, kas ar viņiem notiks rīt, vai būs darbs utt., tāpēc Saeimā klusi un nemanāmi var iebalsot daudz ko - it sevišķi, ja tas notiek bez nopietnām diskusijām pat profesionāļu vidū. Tiek veikli izmantoti dažādi notikumi, piemēram, traģiskais gadījums Tukumā, kad gāja bojā jaunais puisis.

Tā jau ilgus gadus ir ierastā LGBT ideologu taktika dažādās valstīs: izmantot šādas lietas, lai acumirklī izbazūnētu, ka tas esot „homofobisks noziegums”, tāpēc valstij esot aktīvāk jārīkojas. Sabiedrība jūt līdzi, izrāda sapratni, paklausīgi piekrīt, ka ir nepieciešami grozījumi likumos un stingrāki sodi. Par vainīgajiem uzreiz tiek pasludināti konservatīvie un kristīgās baznīcas.

Realitātē bieži vien izrādās, ka nekāds „homofobisks noziegums” nav noticis. Taču, kad izmeklēšanas iestādes nāk klajā ar izmeklēšanas rezultātiem, tie vairs nevienu neinteresē, toties cilvēku galvās joprojām skan sākotnēji saceltais troksnis.

Arī mūsu cilvēkiem būtu jāmācās no citu valstu piemēriem, jāprot atpazīt un saprast šo taktiku. Tādēļ ir dīvaina - es pat teiktu, noziedzīgi naiva - dažu deputātu cerība uz kaut kādu kompromisa variantu Krimināllikumā. Jāsaprot: ja tiks pieņemti plānotie likuma grozījumi, LGBT aktīvisti sāks „prāvoties” par katru gadījumu, kad pret viņiem kāds kaut ko būs pateicis vai izdarījis „ne pa spalvai”.

Būs paraugprāvas, kā tas jau labu laiku notiek ārvalstīs. Un mums ir jābūt īpaši modriem, jo „progresīvie” deputāti tik vienkārši neatteiksies no savas ieceres ierobežot vārda brīvību un kriminalizēt „naida runu”.

Cilvēki piemērosies: viņi vairs nerunās to, ko domā.

Tieši tā arī būs. Mēs Latvijā vēl salīdzinoši nesen - pirms neatkarības atgūšanas - bijām tādā situācijā, kad vārda brīvība vispār neeksistēja. Cilvēkus sodīja par vienkāršu viedokļu paušanu. Politiskās anekdotes drīkstēja stāstīt tikai virtuvē, tikai pašiem tuvākajiem cilvēkiem klātesot.

Šo situāciju daži ļoti vēlas atjaunot. Tāpēc jāsaprot viena ļoti svarīga lieta. Ja Krimināllikumā ir paredzēts sods par „naida runu”, tad tas ļaus faktiski sodīt cilvēkus arī bez formālas notiesāšanas. Ja tiek ierosināta krimināllieta, kas galu galā tiek izbeigta vai beidzas ar apsūdzētā attaisnošanu, viņš tik un tā paliks faktiski sodīts: ar laika un veselības zaudēšanu nebeidzamo pratināšanu gaitā, ar finansiāliem zaudējumiem… Tieši uz to LGBT aktīvisti un citi kreisie ideologi arī cer.

Uzsveru vēlreiz: jebkādiem Krimināllikuma pantiem, kuros ir runa par cilvēka sodīšanu par izteikšanos un viedokļa paušanu, ir jābūt ārkārtīgi detalizēti un nopietni izdiskutētiem un pamatotiem. Un, ja ir šaubas, tad labāk tādus nepieņemt.

Kam visa šī jezga ir vajadzīga?

Mums visu laiku tiek skaidrots, ka šāda sociālo grupu aizsardzība pret „naida runu” un „naida noziegumiem” ir ceļš uz saliedētu sabiedrību! Bet kāda gan var būt saliedētība, ja vienai cilvēku daļai vispār neļauj izteikt savu viedokli? Kāda var būt saliedētība, ja viena cilvēku grupa tiek jau sākotnēji nodefinēta par cietējiem, bet otra - par vardarbīgiem apspiedējiem? Cietēji, protams, ir homoseksuāla dzīvesveida piekopēji, bet apspiedēji - visi konservatīvi noskaņotie cilvēki un it īpaši tradicionālo konfesiju garīdznieki.

Kad Satversmes tiesas priekšsēdētāja Osipova komentēja skandalozo 12. novembra Satversmes tiesas spriedumu, viņa minēja kaut kādus „Eiropas standartus”... Jāsaprot, ka te nav runas par juridiskiem standartiem, bet gan par ideoloģiski politiskām nostādnēm. Šo nostādņu pamatā ir upuru grupu definējums pēc marksisma loģikas - tieši tāds, kā es to tikko aprakstīju. Šie „standarti” tiek politiski uzspiesti ES valstīm, tiesības tiek ideoloģizētas.

Kaut kas līdzīgs notika padomju laikā - mēs to jau esam izbaudījuši. Vai tiešām mums to vajag vēlreiz? Kāpēc klusē mūsu juristi? Vai viņi nesaprot, kas notiek? Mums pie vārda brīvības jāturas kā pie vislielākās vērtības. Ja mums neļaus runāt, mēs atkal dzīvosim bailēs. Kad beidzot mūsu politiķi sapratīs, ka cilvēkiem jāļauj būt brīviem? Mēs, protams, nerunājam par ekstrēmiem gadījumiem, kad kāds neprātis patiešām aicina uz vardarbību.

Jebkura normāla sabiedrība pret tādiem gadījumiem izturēsies ar neiecietību. Bet mēs acīmredzot netiekam uzskatīti par normāliem cilvēkiem, tāpēc dažiem parlamentāriešiem ir radusies nepieciešamība mums norādīt, kas ir „naida runa” un citi absurdi konstrukti.

Man ir tikai viens jautājums: ko viņi grib pasargāt, atņemot vārda brīvību? Mums pateiks: par tādiem un tādiem tematiem jūs nedrīkstat runāt, bet, kritizējot konkrētas grupas, jūs tiksiet krimināli sodīti.

Mēs nonāksim pie tā, ka savu brīvību... zaudēsim. Un zaudēsim tāpēc, ka neesam pratuši to novērtēt. 1991. gada barikādēs cilvēki iestājās par to, lai Latvijai būtu Brīvība: brīvība runāt, rakstīt, domāt, brīvība veidot mākslas darbus, brīvība izbraukt no valsts, brīvība attīstīt zinātni...

Ir pagājuši tikai 30 gadi, un mēs vairs neko neatceramies, mēs pamazām atdodam savu Brīvību kaut kādu marginālu grupu rīcībā. Un tas jau ir nožēlojami.