Indulis Zālīte: Lielākā daļa “čekas maisu” materiālu tika izmantoti pavirši

“Čekas kartīšu publiskošana ir vecā komunistu principa atdzīvināšana, kas ietver sevī kolektīvo atbildību. Mums ir viens saraksts, no kura gandrīz neko nevaram līdz galam noskaidrot. Čekas sarakstā ir cienījami kultūras darbinieki, kuri ir daudz darījuši Latvijas labā ar savu talantu un autoritāti, stājoties priekšā Maskavas diktatoriskajai mašīnai. Un viņi ir vienā sarakstā ar nodevējiem Leonīdu Fominu un Marģeru Vītoliņu,” 30 gadus pēc “čekas maisu” iznešanas no VDK ēkas teic Indulis Zālīte, bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs. Šodien intervija ar Induli Zālīti.
11.10.2021. Elita Veidemane
 
©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Ir pagājuši 30 gadi kopš “čekas maisu” iznešanas svaigā gaisā. Atceraties, kā tas notika?

Tā bija Augstākās Padomes īpaši izveidota darba grupa, kas 1991. gada augustā ieradās Valsts drošības komitejā un pieprasīja apzīmogot seifus, kuros atradās kartotēka. Arhīvu daļas priekšnieks Leons Gailišs izveidoja aprakstu - cik kartīšu ir seifos. Maisus ar kartītēm aizveda uz Jēkaba ielu, uz tagadējo komisiju māju. Runa ir tikai par aģentūras materiāliem. Kartīšu bija ap 10 000, kas bija izveidotas četrarpus tūkstošiem aģentu: katram aģentam bija vismaz divas kartītes.

Bija vervēšanas kandidātu kartītes kandidātu vervēšanai īpašā periodā, noformēto aģentu kartītes, bija arī to aģentu kartītes, kuru lietas glabājās, bet kuri jau bija izslēgti no aģentūras. Tāpat bija sevišķi vērtīgu aģentu kartītes, kuras - atbilstoši čekas priekšrakstiem - nedrīkstēja iznīcināt. Lielākoties tie bija aģenti, kas piedalījās pagrīdes un nacionālās pretošanās grupu likvidēšanā. 1990. gadā daļa dokumentu tika iznīcināta, jo nāca tāda pavēle no centra.

Tas ir - no Maskavas?

Jā. Bet nebija īstas skaidrības par dažu kartīšu kategoriju statusu - atstāt vai iznīcināt, piemēram, par kartītēm ar uzrakstu “postojannogo hraņeņija” (pastāvīgai glabāšanai), kurām tobrīd nekādas operatīvas vērtības nebija... Un centrā nevienam īsti arī nebija daļas gar kaut kādu Latviju. Un sevišķi vērtīgo aģentu kartītes palika neiznīcinātas. Sapratām, ka tā ir personu kategorija, kas jāpārbauda uzreiz. Pret vairākiem aģentiem kaujiniekiem un sevišķi vērtīgajiem aģentiem tika ierosinātas pārbaudes lietas un krimināllietas. Līdz tiesai gan nenodzīvoja neviens. Visi bija lielā vecumā. Piemēram, Marģers Vītoliņš. Viņš nomira izmeklēšanas laikā.

Leģendārais Marģers Vītoliņš, kurš nodeva vairākas mežabrāļu grupas...

Varēja tikai apbrīnot viņa drosmi un nekaunību: iet mežā pie partizāniem un uzdoties par nezin ko. Un mežabrāļi viņam ticēja. Ģeniāls manipulators! Vēl viens stāsts bija par Leonīdu Fominu: viņš dienēja latviešu leģionā, dezertēja, aizgāja partizānos, tika notverts un savervēts. No tādiem kā viņš veidoja viltus partizānu grupas un iesūtīja atpakaļ mežā. Visi taču zināja, ka Fomins ir leģionārs, bet to, ka viņš ir padomju drošības orgānu savervēts, to neviens nezināja... Jau atjaunotās Latvijas laikā pēc divām pratināšaanām Fomins izdarīja pašnāvību.

Nodevējam - nodevēja liktenis. Ir jau daudz stāstu. Tā, piemēram, Lidija Doroņina - Lasmane uzzināja par cilvēku, kurš bija viņu nodevis.

Jā, Lidija uzzināja, ka viņu nodevis ģimenes draugs. Viņa aizgāja pie tā cilvēka, izrunājās, piedeva viņam... Varēja, protams, izvirzīt pretenzijas pret viņu - tāpat kā pret citiem, kuri bija nodevuši pretošanās grupu. Mēs darījām visu, lai, balstoties uz Latvijā palikušo dokumentu klāsta, atklātu cilvēkus, kuri ir veikuši sodāmas darbības.

Bet kura dokumentu daļa tad īsti tika aizsūtīts uz Maskavu?

Astoņdesmito gadu beigās un 1990. gadā lielu daļu dokumentu iznīcināja tepat uz vietas, ņemot vērā centra direktīvas. Birokrātija, kas eksistēja Valsts drošības komitejā, tika ieviesta 1959. gadā, kopējot cara laika drošības dienesta birokrātiju. Uz Maskavu 80. gadu beigās aizveda aģentu darba un personu lietas. Bija precedents: vienā no Kaukāza republikām vietējie aktīvisti bija uzbrukuši drošības komitejas struktūrvienībai un ieguvuši savā īpašumā dokumentus - aģenti līdz ar to kļuva zināmi... Un tā - Latvijā palika tikai kartotēkas.

Drošības komiteja nebija nekāda citplanētiešu iestāde, to veidoja tie paši padomju cilvēki, no kuriem tika prasītas atskaites, birokrātija dzīvoja savu, operatīvie darbinieki - savu dzīvi. Un 80. gados dažās struktūrvienībās, tādās vaļīgākās kā, piemēram, ideoloģiskās pretizlūkošanas nodaļa, aģentūrā tika noformēti arī tā dēvētie operatīvie kontakti.

Kas tie tādi?

Tie ir cilvēki, kurus, kā mēdz teikt, paķēra uz muļķi. Tā, piemēram, VDK darbinieks varēja uzdoties par Izglītības ministrijas darbinieku - ar visu dienesta apliecību. Vai, teiksim, par emigrācijas pārstāvi, kurš piedalījies dziesmu svētkos. Atnāk tāds uz Vides aizsardzības kluba vai LNNK sanāksmi, piedalās tajā, uzsāk individuālas sarunas, un cilvēks viņam izstāsta visu kā pie bikts. Vakarā ziņojums gatavs!

Runājot par skaitļiem. Bija aptuveni 4500 aģentu. Drošības komitejā - ap 1000 darbinieku, no kuriem līdz 450 bija operatīvie darbinieki. Katram operatīvajam darbiniekam pilna slodze skaitījās 12 līdz 18 aģenti. Vidēji - 15. Tātad vismaz 6000 aģentu. Bet 80. gadu vidū sākās straujš aģentu skaita kritums.

Kāpēc?

Perestroika, tika reorganizēts iedoloģiskās pretizlūkošanas darbs, spēkā stājās aizliegums cilvēkus vajāt viņu reliģiskās, politiskās, idejiskās pārliecības dēļ. Masveidā tika izslēgta aģentūra, kas darbojās rakstnieku, dzejnieku, mākslinieku vidē. Tas bija personu loks, kas motivē un iespaido sabiedrību. Tam vairs netika izdalīti resursi. Bet katrs papīrs bija jānoraksta, un kartītes palika pašas pēdējās. Un tā mēs atradām kādas 400 kartītes - ietītas papīrā, apsietas ar striķi. Virsū bija rakstīts „Iznīcināt bez salīdzināšanas”. Nepaspēja nokurināt... Un tomēr skaita ziņā pietrūka vēl stipri daudz kartīšu.

Vismaz tūkstotis.

Jā. 1990. gadā notika VDK darbinieku masveida aiziešana no komitejas. Daļa aizgāja „veselības stāvokļa dēļ”, daļa atrada citus ieganstus. Centrā sāka uztraukties: kurš tad strādās?! Situācija vairs nebija kā ideālā grāmatvedībā, daļa kartīšu kaut kur aizklīda, daļa savukārt parādījās. Daļa operatīvo darbinieku, kuriem nebija pieņemama jaunā kārtība, uzprasījās pāriet dienestā uz citām struktūrvienībām, daudzi pārcēlās uz Krieviju - visticamāk, ar visu savu aģentūru. Proti, kartītes viņi paņēma līdzi (acīmredzot tās ir iztrūkstošās), aģenti palika šeit, ar tiem tika uzturēti kontakti.

1992. gadā tika nodibināts Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, kura uzdevums bija dokumentēt tā laika liecības. Un tad centram, kā mēdz teikt, uzmeta uz galvas čekas maisus...

Jā, tā notika. Kartītes, 52 reģistrācijas žurnāli par periodu no 1953. gada marta līdz 1987. gada janvārim, operatīvo lietu reģistrācijas kartotēkas... Lai atklātu aģentus, bija pārbaudes lietas, centāmies tās veikt saprātīgos termiņos, jo nav jēgas cilvēku pārbaudīt gadu, ja Saeimas vēlēšanas ir, piemēram, pēc diviem mēnešiem.

Bija arī elektronisks dokuments - visiem zināmā “Delta”. Tajā ir aptuveni 7500 aģentu ziņojumu konspektu. “Delta” aptver kādus 20 gadus. Izanalizējot ziņojumu un aģentu skaitu, top skaidrs, ka no datu bāzes tika dzēsti ziņojumi par tādiem faktiem, par kuriem bija aizliegts vākt informāciju. Piemēram, “Deltā” nav ziņojumu par LTF priekšsēdētāju Daini Īvānu - jo bija stājies spēkā aizliegums vajāt cilvēkus viņu politiskās un idejiskās pārliecības dēļ.

Vai šodienas drošības dienestiem ir saglabājušies “vecās čekas” darba paņēmieni? Kaut ko taču viņi ir mācījušies?

Manuprāt, nav palicis gandrīz nekas, izņemot darba tehnikas, kas ir universālas. Ir gadu desmitos veidojušās rutīnas darbības, ar kurām pārbauda cilvēkus. Piemēram, vai cilvēks var strādāt ar valsts noslēpumu saturošiem dokumentiem. Visā pasaulē šīs procedūras ir aptuveni vienādas. Ir arī praktiskā psiholoģija, ko izmanto operatīvajā darbā.

Bet padomju laika pieredze īsti neder, jo respekts pret toreizējiem drošības orgāniem un to administratīvās iespējas bija nesalīdzināmi nozīmīgāki lielumi, salīdzinot ar šodienu. Pamēģiniet aiziet uz kādu restorānu un pateikt: zināt, mēs te gribētu zem galda apmales noklausīšanās mikrofonu iestellēt...

Protams, stellētāju pasūtīs trīs stūra mājas tālāk.

Jā, laiki mainās... Ja 60. gados kādam parādīja drošības komitejas apliecību, sakot, mēs gribam ar tevi parunāties, tad droši vien pamperi bija jāmaina... Savukārt 80. gados baiļu atmosfēra jau bija klīdināta. Un tomēr doma “mūs noklausās” saglabājās instinktu līmenī. Tā bija pašdisciplinējoša situācija - nerunāt lieku.

Un VDK nekad arī netēloja kaut kādus sabiedrības sargeņģeļus, tās darbinieki nerādījās publiski. Tikai 80. gadu beigās daži vadītāji iznāca TV kameru priekšā. Atceros, avīzē “Neatkarīgā Cīņa” kāds VDK nodaļas priekšnieks intervijā stāstīja, ka drošības komiteja ir humāna un moderna organizācija, kas kalpo sabiedrībai. Nez kurš tad tam noticēja?

Čekas maisus atvēra 2018. gadā. Šobrīd jau noteikti ir radušies kādi secinājumi. Vai bija vērts tos atvērt publiskai apskatei?

Pirms maisu atvēršanas situācija sabiedrībā bija sarežģīta, notika mēģinājumi manipulēt ar sabiedrībai nozīmīgām vērtībām. Faktiski nebija neviena laba risinājuma. Kļūda bija tā, ka netika sākta lustrācija - tāda, kas nav deklaratīva. Lai lustrācija notiktu, pirmām kārtām vajadzēja likumu, kas paredzētu informācijas aizsardzību uz vairākiem gadiem. Šaubos, ka politiķi būtu bijuši gatavi tādu pieņemt. Runājot par kartotēku un “Deltu” - tas viss ir tik fragmentāri, ka mēs pat nezinām, kas un pēc kādiem atlases principiem ir izķemmēts ārā.

Bilde ir tik nepilnīga, ka to var arī pārprast.

Tieši tā. Ļoti daudzi cilvēki pie manis ir nākuši ar jautājumiem. Piemēram, tādiem: maisu saturs tagad ir pieejams, mans tēvs ir tur iekšā, bet es skaidri zinu, ka viņš nav nekāds nodevējs un ziņotājs; ko man tagad viņa mazbērniem stāstīt? Mēģinu noskaidrot, meklēju kontaktus, darbavietas...

Vai zinātniekiem bija ieguvums no atvērtajiem maisiem?

No pieejamajiem dokumentiem kaut kādas tendences varēja apjaust. Ziņotāju kartotēkā nacionālais sastāvs bija līdzsvarots - aptuveni puse latviešu, puse krievvalodīgo. Ziņojumi parasti bija tādi: latvietis par latvieti, krievs par krievu, luterānis par luterāni... Ziņotājam bija jāsaprot vide, par kuras pārstāvi viņš ziņo.

Daudzi uzskatīja, ka maisi nav jāatver, bet publiski jāsadedzina. Jo - kāds no tiem labums? Tikai naida izvirdumi pret tiem, kuri tajos atrodas.

Atnāktu nākamais parlaments un pieprasītu tiesāt tos, kuri iznīcinājuši sabiedrībai uzticētos dokumentus... Šie čekas dokumenti patiesībā ir manipulācija ar sabiedrībai nozīmīgām vērtībām. Tie, kuri vēlējās, lai čekas maisi tiek publiski atvērti, teica: mēs atklāsim čekas noziegumus. Bet cik varēja tos atklāt, tik arī atklāja. No aģentūras sevišķi vērtīgajiem kadriem neviens līdz tiesai nenodzīvoja, desmit cilvēkiem par represijām pret iedzīvotājiem tika izvirzītas apsūdzības, dažiem piesprieda cietumsodu, čekas vietvaldis Noviks beidza dzīvi cietumā. Vairs nebija ko ķert.

Kāds katoļu priesteris man reiz teica, ka kristīgās ētikas pamatā ir atziņa, ka cilvēks var mainīties. Viņš kļūdās, atzīst kļūdu un mainās. Čekas kartīšu publiskošana ir vecā komunistu principa atdzīvināšana, kas ietver sevī kolektīvo atbildību. Mēs esam dabūjuši vienu sarakstu, no kura gandrīz neko nevaram līdz galam noskaidrot. Čekas sarakstā ir cienījami kultūras darbinieki, kuri ir daudz darījuši Latvijas labā ar savu talantu un autoritāti, stājoties priekšā Maskavas diktatoriskajai mašīnai. Un viņi ir vienā sarakstā ar manis jau pieminētajiem nodevējiem Leonīdu Fominu un Marģeru Vītoliņu.

Un vēl. Interesenti pieprasa publiskās grēksūdzes. Nezinu, kuru tautu kultūrā tādas vēl tiek praktizētas. Padomju laikā bija tādas sabiedriskās tiesas, kas radīja nevis taisnīgu nosodījumu pret “tiesājamām personām”, bet gan riebumu pret procesu un antisovjetisku noskaņojumu. Tāpēc šīs tiesas tika likvidētas.

Latvijas Okupācijas muzeja vēsturniece Inese Dreimane 2018. gadā izteicās, ka VDK ziņotāju kartotēkas “izbēršana internetā” nav zinātnisks izpētes darbs, bet gan haltūra un čekas maisu atvēršanas komisijai vajadzēja izdarīt daudz vairāk.

Jā, izpētes darbu varēja veikt daudz efektīvāk, vēl arī ņemot vērā, ka komisijas darbam tika atvēlēts gandrīz miljons eiro. Bet tagad šis rezultāts ir tāds, kāds tas ir. Ja LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas savu darbu sāk ar deklarēšanu, ka šie maisi ir jāpublisko, tad - kam vairs ir vajadzīga komisija? Protams, bija daži interesanti pētījumi, bet lielākā daļa materiālu tika izmantoti pavirši.

Dzirdēts, ka “Jaunā Vienotība” esot vēlējusies veikt auditu, lai saprastu, kur un kāpēc aizgājis finansējums. Tomēr šim auditam, kas patiesībā bija Nacionālās apvienības projekts, esot pretojusies pati Nacionālā apvienība. Miljons nav maza nauda, īpaši pētniecības nozarei.

Nevaru to komentēt, tas jāvaicā šīm abām partijām.

***

Čekas maisu hronoloģija

1991. gada 24. augustā LR Augstākā Padome pieņēma lēmumu par LPSR VDK likvidāciju.

1991. gada 28. augustā aģentūras kartotēkas un operatīvās meklēšanas kartotēkas pārņēma LR Augstākās Padomes deputātu komisija, atstājot tās VDK telpās Brīvības ielā 61.

Aģentūras alfabētiskā kartotēka atradās divos ar VDK un AP zīmogiem aizzīmogotos maisos, bet statistiskā kartotēka - divos aizzīmogotos diplomātkoferos. Operatīvās meklēšanas kartotēka atradās vairākos kartotēku skapīšos, un dažas kartītes no šīs kartotēkas 27. novembrī izbira uz VDK trepēm, skapīšus iznesot no VDK telpām.

Kartotēkas līdz LR Augstākās Padomes un PSRS VDK saskaņota lēmuma pieņemšanai atstāja VDK telpās Nr. 219 un 331, kuras arī tika aizzīmogotas un nodotas LR iekšlietu ministrijas apsardzei.

Attiecībā par VDK īpašumu un arhīva dokumentu un citu informācijas nesēju pārņemšanu LR īpašumā 29. augustā tika sastādīts divpusējs protokols, kas paredzēja, ka operatīvo arhīvu un kartotēku, kā arī citu bijušās LPS VDK informācijas nesēju nodošana Latvijas Republikai notiek saskaņā ar īpašu vienošanos starp PSRS VDK un Latvijas Republiku. Taču, tā kā Latvijas pusei nav bijusi pieņemama Krievijas prasība aģentūras materiālus iznīcināt vai noglabāt uz 75 gadiem bez piekļūšanas un izmantošanas iespējām, nekāda vienošanās starp LR AP un PSRS VDK netika panākta.

1991. gada 27. novembrī LR AP komisija kartotēkas bez saskaņošanas ar PSRS VDK un Augstākās Padomes prezidiju pārveda uz Augstākās Padomes telpām Jēkaba ielā 16. Īpaša seifu istaba, kurā novietoja dokumentus, tika aizzīmogota un aizslēgta ar vairākām atslēgām, kuras tika nodotas glabāšanā vairākiem LR AP deputātiem. Istabu ar dokumentiem visu diennakti apsargāja AP Drošības dienests.

1993. gada 16. martā LR Augstākā Padome pieņēma lēmumu, saskaņā ar kuru bijušās LPSR VDK dokumenti tiek nodoti AP Totalitārisma režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijai.

1993. gada 23. maijā, pamatojoties uz AP 16. marta lēmumu, VDK īpašumu pārņemšanas komisijas loceklis K. Rancāns AP Totalitārisma režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijai nodeva VDK elektroniskos informācijas nesējus un 53 aģentūras personīgo un darba lietu reģistrācijas žurnālus, kā arī citu VDK dokumentāciju, kas līdz tam glabājās VDK ēkā Brīvības ielā 61.

1993. gada 28. maijā AP Drošības dienests, kura atbildībā atradās VDK dokumentu (seifa istabas) apsargāšana, AP Totalitārisma režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijai nodeva VDK aģentūras kartotēkas un operatīvo kartotēku. Komisija savukārt tajā pašā dienā minētos dokumentus nodeva uzglabāšanai un izmantošanai Totalitārisma seku dokumentēšanas centram.

1994. gada 2. jūnijā stājās spēkā likums “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu.”