Mārcis Bendiks: nākamo Covid "lokdaunu" īstenot neizdosies

Līdz Saeimas vēlēšanām ir palicis mazāk par gadu, un partijām jāsāk pozicionēties. Kā pozicionēties pašreizējās valdošās koalīcijas partijām?

[Premjera Krišjāņa] Kariņa problēma ir tāda, ka viņš ir nevis kolhoza priekšsēdētājs, kurš padomju laikos varēja aiziet uz Komunistiskās partijas komiteju pasūdzēties, bet viņš ir kaut kas tāds kā klasiskajā gleznā redzamie Volgas strūdzinieki. Tur redzami skrandaiņi - viens velk to liellaivu, cits nevelk. Kariņa neizlēmība varētu būt personas īpašība. Viņš domā ilgāk, nekā politikā to var atļauties. Politikā un militāros jautājumos bieži vien jāpieņem strauji lēmumi, kuri balstīti nevis uz situācijas analīzi, bet uz profesionālo pieredzi un intuīciju. Analīze jātaisa pirms kara, nevis tad, kad ir jākaro.

Pašreizējās valdības neveiksmes tikai uz “antivakceriem” taču novelt nevarēs?

Bet vainīgie tiešām tiks meklēti. [Veselības ministram Danielam] Pavļutam nav citas iespējas kā bļaut - tos visus, kuri izgājuši ielās nepareizās krāsas maskās, vajag sēdināt cietumā. Skolas vajag vērt ciet, lai tie bērni kļūtu stulbāki, kas “sorosītiem” patīk. Viņam jākliedz - jūs neizdarījāt to, jūs neizdarījāt šito, un tādēļ tā pandēmija ir tik traka. Pavļutam nav citas iespējas.

Bet Kariņš ir un paliek tāds valdības vadītājs, kuram patīk padomāt. Pagājušā gada 16. martā Kariņš teica - tagad Lieldienās pasēdēsim mājas, lai Jāņos visi varētu būt atkal kopā.

Tajā brīdī tauta deva Kariņam bonusiņu, viņam piekrītot - nu labi, pasēdēsim mājās, ja jau reiz tā vajag. Atminieties, kāda tolaik izskatījās Rīga. Tukša, bez cilvēkiem. Ielās neviena, it kā pilsētai neitronu bumba uzmesta. Toreiz sabiedrība noticēja. Tad notika tas, kam bija jānotiek.

Tas bija toreiz, bet tagad?

Epidēmija kļuva par sezonālu slimību, ar kuru mēs turpmāk sadzīvosim. Tā, sākoties vasarai, pazūd un rudenī atgriežas. Tā tas būs vēl gadiem. Atgādināsim publikai, ka tā pote, ko mums dod un ko arī es esmu dabūjis, paredzēta tam vīrusam, kas plosījās 2020. gadā. Paldies dievam, ka sagadīšanās pēc šī pote nostrādā arī pret to vīrusu, kurš plosās šogad. Līdzīgi kā ar padomju laikā nopirktu jaunu automobili “Moskvič” - priecājāmies, ja tam derēja no vecā “Moskvič” kaut vai logu tīrītāji, jo neko taču nopirkt nevarēja. Covid vīruss nav tik labi izpētīts kā gripas vīruss. Ja pareizi esmu sapratis, tad ikgadējā vakcīna gripai jau ir puslīdz gatava. Dienvidu puslodē ziema ir tad, kad mums ir vasara. Virusologi paskatās, kā Argentīnā vai Austrālijā cilvēki slimo, piefrizē aktīvās vielas, un vakcīna gatava. Es nezinu, vai tāpat var rīkoties ar koronavīrusa vakcīnām. Visi mums stāsta, ka zinātne ir viszinoša arī par šo Covid vīrusu. Tās visas ir muļķības. Zinātne par šo vīrusu šobrīd tikai top. Šobrīd ir tikai hipotēzes. Zinātne būs pēc desmit gadiem, kad šos datus izanalizēs. Līdz ar to mums jābūt gataviem dzīvot šajā neziņas fonā, līdzīgi tam, kā bombardēšanas laikā no gaisa. Sākoties uzlidojumam, salienam pagrabos un, kad tā beidzas, izlienam ārā. Kā Bēthovena 6. simfonijā - pēc negaisa visi priecīgi pastorāli apkārt lēkā. Tā, kā bija, vairs nebūs. Turpmāk darba kārtībā būs totālā vakcinēšana vienu vai divas reizes gadā. Varbūt būs kādas ilgtspējīgākas vakcīnas.

Taču jebkurā gadījumā mūsu kredīts [premjeram Krišjānim] Kariņam ir beidzies. Kredīta vairs nav. Viņš tagad var stāstīt, ko grib. Jaunieši ballēsies, pensionāri staigās pa gadatirgiem un brauks pie mazbērniem, neraugoties uz “lokdaunu”, pēc kura brēc tā saucamie zinātnieki.

“Lokdauns” jau ir klāt.

“Lokdaunu” atkal var ieviest, taču tas neīstenosies. Ceru, ka Kariņš kā pagļēvs, neapņēmīgs demokrāts saprot vienu teorētisku lietu: ja tiek ieviesti ierobežojumi, kurus neviens neievēro un neviens nekontrolē - tā ir bezjēdzība. Tas ir ceļš uz pilsonisko nepakļāvību. Tās jau būs vēl lielākas ziepes nekā jebkura pandēmija, ja sabiedrības kopums lems, ka mums šāda varas pārvaldība neder. Tad šī švakā, šļurīgā parlamentārā demokrātija var tikt aizstāta ar sistēmu, kurā demokrātijas nav vispār. Ļoti kļūdains ir izteiciens, ka demokrātija ir vairākuma vara. Šis izteikums maitā domāšanu. Vairākums savu varu var nodrošināt ar daudz primitīvākām un lētākām metodēm. Demokrātija patiesībā ir kopēja lietu apspriešana un mazākuma tiesību ievērošana, vairākumam pieņemot lēmumus. Bet vairākuma varu var nodrošināt daudz primitīvāk, un piemēri nav tālu jāmeklē.

Jau esošo ierobežojumu ievērošana notiek gariem zobiem. Uzticība valdībai ir nograuta pilnībā.

Tam, protams, būs sekas.

Mēs te iesmejam par Valsts prezidenta reitingu, kas ir uz mīnus 40. Tas ir pasaules rekords, bet arī valdībai jau tas reitings nav diez ko labāks. Valsts pārvaldei jau tā nav uzticamības, un tā to turpina nepārtraukti apņēmīgi un talantīgi graut. Viņi pat nav profesionāļi savas reputācijas graušanā. Viņiem tas vienkārši labi sanāk. Apdāvināti puiši un meitenes. Piemēram, brīdī, kad sākās potēšanas process, man pēc potēšanās iedeva zaļu kartona gabalu ar numuru, kādu var uztaisīt ikviens, kuram nav slinkums. Bija skaidrs, ka tas nav dokuments. Parādījās koncepcija par Eiropas zaļo sertifikātu. Tapa skaidrs, ka tas būs grūti viltojams, atbilstoši Eiropas likumiem reģistrēts dokuments, līdzīgi kā autovadītāja apliecība vai starptautiskā apdrošināšanas karte. Vienlaicīgi tika strikti pateikts - cilvēku šķirošanas nebūs. Tie, kuri, esot valdībā, to toreiz teica, ir vai nu muļķi, vai meļi, vai, kas pie mums valdībās nereti gadās, abi kopā. Spriediet taču loģiski - kāpēc cilvēkam ir pase? Tādēļ, lai viņu varētu atšķirt no tā cilvēka, kuram nav pases. Ar to brīdi, kad cilvēkiem tiek izsniegti dokumenti, viņi jau ir sašķiroti. Kolīdz tika izsniegti Covid sertifikāti, bija skaidrs, ka cilvēki tiek un tiks šķiroti. Līdz šim mums nav bijušas tādas propagandas, ka tie, kuriem nav auto vadīšanas tiesības, ir meļi, krievu aģenti vai nepatrioti. Taču ir propaganda, ka tie, kuri ir bez sertifikātiem, ir baigie kropļi un visādi citādi pretīgi cilvēki. Ar šādu un līdzīgu cilvēku dalīšanu ir sākušās vislielākās nelietības pasaules vēsturē. Vispirms cilvēkus sadala un tad daļu no sadalītajiem padara par sliktākiem nekā pārējie un pēc tam par necilvēkiem. Tā rodas Srebreņicas.

Un Osvencimas.

Jā.

***

(Nākamajos Neatkarīgās numuros Mārča Bendika viedoklis par t.s. Dobeles krimināllietu, prognozes par gaidāmo Saeimas vēlēšanu kampaņu u.c. aktuālām tēmām)

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā