Polijas vēstniece Monika Mihališina: Mēs sargājam ne tikai Polijas, bet arī ES un NATO robežas

Situācija uz Polijas un Baltkrievijas robežas mainās ne tikai pa dienām, bet pa stundām. Kā to vērtējat kopumā?

Sāksim ar cilvēkiem, kuri jau mēģinājuši tikt iekšā Polijā no Baltkrievijas puses. Tie ir aptuveni 30 000. To migrantu skaits, kuri palikuši Polijā, visu laiku mainās. Tikai oktobrī vien Polijā ir mēģinājuši iekļūt 15 700 nelegālo imigrantu. “Pateicoties” šai imigrācijai, 183 apdzīvotās vietās, kas atrodas pierobežā, ieviests īpašais stāvoklis.

Polijas parlaments nolēma, ka uz robežas tiks būvēts īpašs dzeloņdrāšu žogs ar visjaunāko aprīkojumu, ar videokamerām un sensoriem. Polijas robežas sargā vairāki tūkstoši Polijas armijas virsnieku, robežsargi un policija. Mēs stiprināsim šos spēkus. Īpaši tas attiecas uz tām vietām, kuras ir visvairāk pakļautas nelegālas robežas šķērsošanas riskam.

Eiropas Komisijas (EK) prezidente Urzula fon der Leiena novērtēja migrantu ekspansiju par hibrīduzbrukumu, bet jāatceras, ka mēs sargājam ne tikai Polijas, bet arī ES un NATO robežas. Tieši tāpat to dara arī Latvija un Lietuva. Tāpēc ir vajadzīgs līdzfinansējums, kā arī morāls atbalsts no visas ES. Baltkrievijas prezidenta Lukašenko tieši vadītie dienesti rīkojas ciniski un brutāli, lai destabilizētu Polijas un Baltkrievijas robežu. Tā ir darbība, kas tika plānota pirms daudziem mēnešiem kā atriebība par atbalstu Baltkrievijas opozīcijai. Tas ir mēģinājums izdarīt spiedienu uz Poliju un Eiropas Savienību, lai tās izstātos no Baltkrievijas režīmam grūtajām sankcijām. Mūsu pierobežā ir traģiska situācija, kurā vainojams Lukašenko režīms - valsts, kas arvien vairāk iegūst mafijas formu. Cilvēki, kas dodas uz robežu, maksā lielu naudu. Viņiem ciniski tika radīta ilūzija par ātru pievienošanos Eiropas Savienībai. Mēs cenšamies palīdzēt visiem nelegālajiem migrantiem, kas šķērsojuši Polijas robežu.

Mēs humāni izturamies pret tiem migrantiem, kuriem ir nepieciešama tūlītēja palīdzība. Polijas Stratēģisko rezervju valdības aģentūra ir nosūtījusi uz Baltkrieviju jau trīs humānās palīdzības konvojus ar pirmās nepieciešamības lietām, ar pārtiku, lai palīdzētu migrantiem smagajos apstākļos, taču šīs kravas netika pieņemtas. Tomēr Polija atkal un atkal centīsies tās nosūtīt uz Baltkrieviju.

Ļoti “humāni” no Baltkrievijas puses. Situācija kļuva daudz dramatiskāka un bīstamāka pirmdien, kad pie robežas sapulcējās tūkstošiem migrantu, kuri ir gatavi iebrukt Polijā, sagraujot jebkuras robežas.

Situācija uz Baltkrievijas un Polijas robežas ir saspringta. Mums ir darīšana ar kārtējo Lukašenko režīma īstenotā hibrīdkara elementu. Mēs jau vairākas dienas novērojam situāciju Kužņnicā un esam gatavi jebkuram scenārijam. Polijas robežas tiešā tuvumā atrodas aptuveni trīs līdz četri tūkstoši cilvēku. Šis ir līdz šim lielākais mēģinājums ar varu iekļūt Polijā. Visā Baltkrievijā atrodas ap 10 000 cilvēku, kuri gatavi šķērsot Polijas robežu. Vairākas migrantu grupas Baltkrievijas dienesti aizved līdz robežlīnijai. Migranti veic mēģinājumus ar spēku parkāpt robežu. Gadās, ka Baltkrievijas dienestu darbinieki personīgi piedalās barjeru un vadu griešanā.

Mūsu rīcībā ir arvien vairāk faktu un dokumentu, kas apliecina Baltkrievijas dienestu iesaisti situācijā uz robežas. Par starptautisko robežu drošību atbildīgās Baltkrievijas valsts struktūras ir iesaistītas starptautiskās cilvēku tirdzniecības praksē.

Saskaroties ar tik nopietniem draudiem uz Polijas un Eiropas Savienības austrumu robežas, visas valsts iestādes ir vērstas uz vienu, vissvarīgāko uzdevumu - drošības nodrošināšanu un Polijas un poļu aizsardzību pret ārējiem draudiem. Valsts aizsardzības ministrijā notika valdības krīzes vadības komandas ārkārtas sanāksme, kurā piedalījās visi Polijas dienesti saistībā ar Baltkrievijas Lukašenko režīma izraisīto krīzi uz Polijas un Baltkrievijas robežas. Valsts prezidents Andžejs Duda organizēja tikšanos Nacionālās drošības biroja mītnē.

Polijas valdība ir apņēmīga - mēs aizstāvam un aizstāvēsim savas valsts un visas Eiropas Savienības drošību. Mēs ievērojam savas starptautiskās saistības. Esam ļoti pateicīgi Latvijas valsts pārstāvjiem par visiem solidaritātes žestiem un vārdiem.

Bet Urzula fon der Leiena taču paziņoja, ka par spīti vairāku dalībvalstu prasībām Brisele nepiešķirs līdzekļus žogu būvniecībai uz bloka ārējām robežām nelegālās imigrācijas plūsmu apturēšanai.

Eiropas Savienībā nav vienota viedokļa šajā jautājumā. EK saka vienu, parlaments - kaut ko citu. Tādēļ mēs nodrošinām naudas līdzekļus no mūsu budžeta. Bet ja būs pozitīvs ES lēmums, tad mēs, protams, pieņemsim šos līdzekļus, jo uzskatām, ka mēs aizsargājam ne tikai Polijas pilsoņus, bet arī ES pilsoņus, jo mūsu austrumu robeža ir ES austrumu robeža.

Tas taču ir ES aizsardzības jautājums! Mūsu dienesti informē, ka Baltkrievijā joprojām tiek organizēti pārvadājumi no arābu valstīm. Baltkrievijas režīms organizē vairāku kanālu atvēršanu migrantu pārvadāšanai un plāno pieņemt vairāk lidojumu no Tuvajiem Austrumiem. Migrācijas ceļš sniedz milzīgu ietekmi tām institūcijām un dienestiem, kas pastāvīgi ir iesaistīti tā organizēšanā. Turklāt tās pašas struktūras ir atbildīgas par Polijai un Baltkrievijas opozīcijai naidīgu darbību vadīšanu Baltkrievijā. Migrācijas ceļa izveide uz Eiropas Savienību būs pastāvīga finansējuma forma Baltkrievijas režīmam, kas joprojām ir naidīgs pret Poliju un visu Eiropas Savienību.

Kurš no ES vadītājiem ir pievērsies šai problēmai? Manuprāt, neviens.

Lai kaut ko nopietnu paveiktu, tiešsaistē tikās triju valstu - Polijas, Latvijas un Lietuvas - premjerministri. Mēs arī pastāvīgi sazināmies gan ar Eiropas Komisiju, gan ar Ziemeļatlantijas alianses galveno mītni. Vakar par šo tēmu sarunājās arī Polijas un Latvijas, kā arī Igaunijas prezidenti. Mēs pastāvīgi sazināmies ar “Frontex”. Tas atbalsta mūsu aktivitātes analītikas, satelītattēlu un robežu uzraudzības jomā. Taču reālās robežas aizsardzības darbības uzņemas mūsu attiecīgo valsts dienestu darbinieki.

Eiropas Parlaments nesen nosodīja “mēģinājumus graut Eiropas Savienības tiesību aktu prioritāti”, aicinādams ES Padomi un Eiropas Komisiju steidzami aizsargāt Polijas un ES iedzīvotājus. Nosodījuma rezolūcijā ar 502 balsīm par, 153 pret un 16 atturoties EP deputāti uzsvēra, ka Polijas Konstitucionālajam tribunālam nav ne juridiska spēka, ne neatkarības un tas nav pietiekami kvalificēts, lai interpretētu Polijas konstitūciju. Kas tie par murgiem?

ES dalībvalstis ir suverēnas, tātad tām ir tiesības pretoties darbībām, ar kurām tiek pārkāpts likums un kas neatbilst tiesiskuma principam. Tā taču ir Eiropas Savienības līgumu pārkāpšana. Mēs arī bijām izbrīnījušies par tādu EP reakciju un uztvērām to kā politisku spiedienu, jo tādai parlamenta rezolūcijai nav vispār nekādas ietekmes, tikai politiskā.

Polijai - tāpat kā ikvienai ES valstij - ir tiesības vērsties savā konstitucionālajā tiesā ar jautājumu: vai kāds konkrēts likums atbilst valsts konstitūcijai vai arī ne? Mēs kā demokrātiska, normāla valsts pieņēmām, ka Polijas konstitūcijas prerogatīvas, kuras mēs neatdevām Eiropas Savienībai, ir augstākas par citiem likumiem. Tādu pašu ceļu gāja visas tā dēvētās vecās demokrātijas valstis - Vācija, Francija, Itālija, Spānija. Polijas konstitucionālā tiesa principā neatšķiras no pārējo dalībvalstu konstitucionālajām tiesām. Atšķirīga standarta piemērošana šeit ir ļoti liela problēma, par ko runāja arī Polijas premjerministrs debašu laikā EP. Jāsaprot, ka ir divas demokrātiskas institūcijas: Eiropas Parlaments un katras konkrētas nacionālās dalībvalsts parlaments. Un nevar tā būt, ka EP atņem visas pilnvaras dalībvalstu parlamentiem un pārņem visas prerogatīvas, kas piederējušas šo dalībvalstu parlamentiem.

Satraucošas tendences, kas saistītas ar lielāko dalībvalstu pieaugošo ietekmi uz ES lēmumu pieņemšanas procesu un ārpuslīgumu, pakāpenisku iestāžu kompetenču paplašināšanu uz dalībvalstu prerogatīvu rēķina, apdraud Eiropas integrācijas demokrātisko raksturu.

Tāpēc mēs par to visu laiku domājam: vai tā ir dalībvalstu savienība vai federāla valstu savienība? Mūsu redzējumā ES joprojām ir ekonomisko un ģeopolitisko interešu kopiena. Tā ir arī vērtību kopiena. Taču tā vienmēr ir nacionālu valstu kopiena. Tā ir dzimtenes Eiropa, nevis centralizēta federāla valsts.

Vēl jau bija runa par tiesu reformu.

Daudzi poļi uzskatīja, ka tiesu sistēma Polijā bija novecojusi un neefektīva, tiesas procesi aizņēma ļoti ilgu laiku, spriedumi nereti bija apšaubāmi. Tāpēc valdošā koalīcija nolēma īstenot reformu. Divdesmit piecu gadu laikā kopš neatkarības atgūšanas tiesu sistēmai bija nepieciešamas pārmaiņas. Piemēram, Vācijā pēc komunisma sabrukuma 90. gados tieslietu sistēmā tika veikta lustrācija, un visi tieslietu sistēmas darbinieki, kuri bija saistīti ar komunisma varu, tika atstādināti. Pie mums tas nenotika. Pie mums vēl nesen Augstākajā tiesā bija tiesneši, kuri tiesāja “Solidarność” kustības aktīvistus. Bet Rietumi nevēlas saprast, ka Polijas sabiedrībai ir tiesības atbrīvoties no šīm atliekām no komunistiskās pagātnes.

Vērts piebilst, ka daudzi no risinājumiem, kas implementēti poļu tieslietu reformā, tiek izmantoti arī citās valstīs, bet attiecībā uz tām neviens iebildumus neizsaka. Tie ir tie dubultie standarti, kurus mēs neakceptēsim.

Vēl vairāk: Eiropas Savienības Tiesa nolēmusi, ka Polijai jāmaksā Eiropas Komisijai miljons eiro liela soda nauda dienā. Šā lēmuma pamatā ir oficiālās Varšavas nevēlēšanās atsaukt daļu no tieslietu sistēmas reformas.

Par šo lēmumu vēl var diskutēt, pēc tam - apstrīdēt šo lēmumu, pēc tam - Eiropas Savienības Tiesa apstrīdētu mūsu apstrīdēšanu un tā tālāk... Mūsuprāt, pareizāk būtu sēsties pie galda un sarunāties. Polijas valdība ir atverta dialogam, patlaban veido likumu, kurā ņem verā EK ieteikumus.

Bet mēs nevēlamies būt pakļauti kaut kādiem šantāžas mēģinājumiem, jo ES draud mums piespriest soda naudu vai nepiešķirt līdzekļus no Atveseļošanas fonda. Līdz šim mēs esam izmantojuši ES finanšu līdzekļus ļoti efektīvi un godīgi, un mums nekad netika pārmesta nedz korupcija, nedz līdzekļu izšķērdēšana. Un to neviens nevar noliegt. Pateicoties šiem līdzekļiem, mēs ES attīstāmies visstraujāk.

Par ko tad mūs tagad sodīt? Par to, ka mums ir savas tradīcijas un pasaules uztvere, par reformām, kas attiecas uz sfērām, kuras atrodas dalībvalstu prerogatīvās? Tie ir principiāli jautājumi. Bet sodīt pieturēšanos pie principiem ar naudas nepiešķiršanu un vēl vairāk - ar naudas atņemšanu -, tas nozīmētu, ka tādas lietas var notikt ar jebkuru citu valsti.

Pēc tam, kad ES amatpersonas nosodīja tiesu reformas “nepareizības”, Polijā esot notikušas milzīgas demonstrācijas, lai atbalstītu ES lēmumus. Tā tiešām bija?

Vienlaikus ar jūsu minēto demonstrāciju norisinājās arī cita, valdību atbalstoša manifestācija. Polijā - kā jebkurā demokrātiskā valstī - ik pa laikam notiek manifestācijas, kuru laikā cilvēki pauž savu nostāju dažādos jautājumos. Tā notiek patlaban, tā notika arī iepriekšejas valdības laikā, kad bija demonstrācijas, kurās piedalījās kopīgi apmēram 2,5 miljoni cilvēku. Savas nostājas izradīšana ir demokrātiskas un tiesiskas valsts pazīme.

Tagad nereti var lasīt par “Polexit” - par iespējamo Polijas izstāšanos no Eiropas Savienības. It kā jau ticami - EP mēģina pazemot Poliju, bet poļi ir lepna nācija...

“Polexit” - to var nodēvēt par nejēdzīgu “fake news”, kā teica mūsu premjerministrs Mateušs Moraveckis. Šo jēdzienu ļoti bieži izmanto arī politiskā opozīcija tās iekšējā politiskajā spēlē un mākslīgi ģenerē debates par tēmu, kas neeksistē. Pēdējas aptaujas liecina, ka vairāk nekā 80% Polijas iedzīvotāju ir par palikšanu Eiropas Savienībā. Kurš nopietns politiskais spēks varētu iestāties par iziešanu no ES? To varētu izdarīt tikai politiskais pašnāvnieks. Tagad uz mūsu robežas notiek gandrīz karš, bet kaut kādiem spēkiem gribas izplatīt baumas par Polijas izstāšanos no ES.

Polija nekad nav izstājusies no Eiropas, pat tad, kad bijām pakļauti nelabvēlīgiem politiskiem apstākļiem. Vairākas reizes vēsturē nosargājām Eiropu un eiropeiskās vērtības. Arī ar savām asinīm nosargājām, piemēram, 1920. gadā, kad poļu armija apturēja pie Varšavas boļševiku virzību uz Eiropu un tālāk uz pasauli. Mēs pilnīgi noteikti esam eiropieši. Tāpat kā latvieši. Un 20. gadsimtā mēs kopā esam cīnījušies, lai mūsu valstis būtu Eiropas, nevis kaut kāda komunistiska veidojuma sastāvdaļas.

Eiropas Savienība ir pārāk svarīga kopiena, lai to pārnestu pasaku stāstu pasaulē. Tā ir vieta, kur visām ES dalībvalstīm ir abpusēji izdevīgi, bet arī reāli izaicinājumi. Saskaroties ar šiem izaicinājumiem, ir ļoti svarīgi, lai pret visiem kopienas locekļiem izturētos kā pret vienlīdzīgiem partneriem.

Mēs iestājamies par spēcīgas Polijas veidošanu spēcīgā Eiropas Savienībā, taču tajā pašā laikā vēlamies, lai Polijai būtu subjektīva loma.

Drīzāk jau Polija izstāsies no Stambulas konvencijas. Vismaz par to ir runāts nopietnās aprindās.

Par Stambulas konvenciju patlaban spriež Polijas Konstitucionālā tiesa. Bet vērts piebilst, ka Polijas likumi attiecībā uz vardarbību tikpat - ja ne vairāk - sargā vardarbības upurus, salīdzinot ar Stambulas konvencijas noteikumiem. Turklāt Satmbulas konvencijā atrodas strīdīgi apgalvojumi, kas saistīti ar pasaules uztveri...

Polijas Neatkarības diena ir 11. novembrī - tieši tajā pašā datumā, kad latvieši svin Lāčplēša dienu. Sagadīšanās? Iespējams. Bet ir kaut kāda sirds vienotība, vēsturiska draudzība un izpratne starp Latviju un Poliju.

Es par to domāju jau kādus 20 gadus... Varbūt neesmu objektīva vērtētāja, jo Latvijā jūtos mazliet kā mājās. (Smejas.) Mums ir ļoti garas vēsturiskās attiecības - nākamajā gada apritēs 460 gadu kopš mūsu formālo attiecību sākuma. Tad mēs kopīgi atradāmies Polijas - Lietuvas Ržečpospolitas robežās. Mums ir arī skaistas kopīgas vēstures lappuses: ir 1791. gada 3. maija konstitūcija, kas ir pirmā Eiropā un otrā pasaulē - pēc ASV. Pamatojoties uz to, tika pieņemts pilnvaru sadalījums likumdošanas, izpildvaras un tiesu varā, valsts rūpes par zemniekiem, armijas stiprināšana un citi modernie likumdošanas risinājumi. 3. maija konstitūcija veidoja demokrātijas pamatus Eiropā, ko nevarēja akceptēt trīs svešas absolūtisma impērijas - Krievija, Prūsija un Austrija. Tāpēc drīz sekoja Ržečpospolitas sadalīšana. (Patlaban Rīgā, Līvu laukumā, var apskatīt izstādi par 3. maija konstitūcijas vēsturi.)

Bet visdziļāk, manuprāt, latviešus un poļus vieno alkas pēc brīvības. Pat cīņa par brīvību, jo mūsu ģeopolitiskā atrašanās vieta par to liecina. Poļi 1918. gadā pēc 123 nebrīves gadiem beidzot sasniedza savu mērķi: izcīnīja neatkarīgās Polijas atgriešanos Eiropas politiskajā kartē. Tas mūs piepilda ar prieku un lepnumu līdz pat šai dienai.

Pēc Pirmā pasaules kara, pēc visiem dramatiskajiem vēstures notikumiem arī latvieši spēja nodibināt savu valsti. Kad pētīju Latvijas vēsturi, man bija tāds prieks par latviešiem! Tajos nelabvēlīgajos apstākļos latvieši spēja dibināt no jauna savu valsti. Tas ir apbrīnojami! Protams, bija arī smagas lappuses, tostarp mūsu kopīgā cīņa pret boļševismu. Tādēļ abas tautas ļoti labi izjuta, ko nozīme komunisma un totalitarisma žņaugi, bet latvieši tāpat kā poļi bija varonīgi un izturīgi, ar skaidru virzību uz demokrātiju.

Un, manuprāt, arī šobrīd ir līdzīga situācija: mums - Polijai un Latvijai, bet arī citām valstīm, kas atceras totalitāras sistēmas domināciju - ir svarīgs uzdevums, proti, veidot kopīgu nākotni, brīdinot par iespējamiem draudiem. Jo mums ir kopīga vēsturiskā pieredze. To mēs varam izstāstīt citiem - ja vien viņi gribētu klausīties. Tā, piemēram, cik ilgi mēs brīdinājām Eiropu par “Nord stream - 2”? Tagad notiek Krievijas šantāža. Un tas ir tikai sākums. Krievija nekad neko nedara bez iepriekš noliktiem mērķiem, kurus iekaro ar spēku. Un Eiropa to sāk saprast tikai tagad.

Mēs ļoti sen un ļoti labi zinām, ko nozīmē sistēma, kas mēģināja mums atņemt morālās un vēsturiskās vērtības. Tādēļ mēs tik labi zinām, ko nozīme šo vērtību sargāšana.

Tagad gribas teikt: mēs uzvarēsim tik un tā.

Šeit, manuprāt, runa ir nevis tikai par uzvaru, bet par cieņu pret vērtībām, kas ir svarīgas atsevišķām dalībvalstīm. Poļiem, arī daudzām citām ES valstīm tās ir kristīgās vērtības, solidaritāte un brīvība. Bet brīvība, kuru mēs saprotam kā atbildību. Solidaritātes un atbildības vārdā mēs ļoti aktīvi iesaistāmies palīdzībā sakarā ar Covid-19 situāciju. Tikko atsūtījām Latvijai transportu ar respiratoriem, ar citu aprīkojumu un medikamentiem. Transports tiek organizēts saskaņā ar ES civilās aizsardzības mehānismu. Nesen sniedzām palīdzību arī Rietumbalkanu valstīm.

Mēs gribam, lai mūs Eiropā uztver kā līdzvērtīgus partnerus. Taču - kas notika, piemēram, Eiropas Parlamentā, kur nesen runāja mūsu premjerministrs Mateušs Moraveckis? Neviens negribēja ne klausīties, ne diskutēt. Dialoga nebija, kaut arī EP ir paredzēts dialogam starp valstīm.

Ir svarīga arī enerģētiskā drošība. Polija atteicās slēgt Turovas ogļraktuves, jo šāds lēmums - kā teica Polijas premjerministrs - apdraud valsts enerģētisko drošību, bet Polijas energosistēmas stabilitāte nodrošina stabilitāti visā Eiropā. EK par atteikšanos slēgt ogļraktuves, protams, nolēma sodīt Poliju ar pusmiljonu eiro dienā...

Šajās ogļraktuvēs ir nodarbināti 3600 cilvēku. Tas ir lielākais darba devējs reģionā, bet kopumā, ieskaitot darbinieku ģimenes locekļus, cieši saistīti ar nozari ir aptuveni 60 līdz 80 tūkstoši cilvēku. Ogles, kas iegūtas Turovas raktuvēs, nodrošina 7% no mūsu enerģētiskā tirgus. Un tagad ko - kniks! - un vienā dienā aizslēgsim šīs raktuves? Ja mēs to nedarīsim - atkal mums piespriedīs kaut ko maksāt. Beidzot vienam otram vajadzētu sākt saprast, ka šodien daudz svarīgāka ir ES vienotība, sadarbība un mērķu kopība.

Izmantojot iespēju, Latvijas neatkarības 103. gadadienas priekšvakarā vēlos nodot vissirsnīgākos apsveikumus un veiksmes vēlējumus Neatkarīgās lasītājiem un visiem Latvijas iedzīvotājiem. Savukārt Latvijā dzīvojošos poļus vēlos apsveikt Polijas Neatkarības svētkos, kurus mēs svinam 11. novembrī. Īpašus sirsnīgus sveicienus sūtu Polijas kontingenta karavīriem, kas dislocēts NATO spēku EFP sastāvā Ādažos.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā