Krievijas karš Ukrainā nebeigsies ar kompromisu  

„Būtu laiks mūsu mācību iestādēm sākt stāstīt skolēniem un studentiem reālo Latvijas – un ne tikai Latvijas – vēsturi, lai cilvēki, īpaši jaunā paaudze, zinātu, ka nekāda sarkanarmija Latviju neatbrīvoja, neviens to nav aicinājis atbrīvot un nekādu karu Padomju Savienība NAV uzvarējusi, pateicoties „savai varonībai”,” teic Starpatautiskā Nobela informācijas centra Ukrainas ofisa moderators Andris Ruģēns.
©Neatkarīgā

Šodien turpinām interviju ar viņu. Pirmā daļa šeit.

Krievu tauta diemžēl notic savam fīreram Putinam, kurš pēc bojāejas tai sola paradīzi…

Jā un nē. Sākotnēji neapšaubāmi lielākā cilvēku daļa Krievijā noticēja, ka iebrukums Ukrainā ir „specoperācija”, lai atbrīvotu „ukraiņu brāļus” no briesmīgajiem nacistiem. Neaizmirsīsim, ka gadu desmitiem - es pat teiktu, simtiem - krievu tautai tika stāstīts, ka viņa ir „atbrīvotāja”, ka viņa nekad nevienam nav uzbrukusi vai kādu iekarojusi, ka viņai bija „partizāni”, bet citiem - „bandīti”, viņai - „tautas atriebēji”, citiem - „slepkavas”...

Tas, ka Krievijas impērija bija vienkārši koloniāla, atpalikusi valstiņa, kuras atšķirība no angļu un franču koloniālām impērijām 19. un 20. gadu simtenī bija apstāklī, ka Krievijā metropole vienmēr ir bijusi zemākā attīstības līmenī, salīdzinot ar nomalēm - šī elementārā fakta apzināšanās izsauktu krievu tautā šoku tieši tāpat kā patiesās vēstures apzināšanās.

No šejienes apzināta propaganda un meli par 2. pasaules karu un ne tikai par to vien. Bija maršala Tolbuhina parakstītā pavēle sākt iebrukumu Vācijā 1941. gada 12. jūlijā - Hitlers vienkārši apsteidza Staļinu, no šejienes viltus varoņu kults - piemēram, Zoja Kosmodemjanska, kuru krievu zemnieki prasīja notiesāt par māju dedzināšanu, un daudzi citi, par kuriem vēsturnieki pēc kāda laika varēs aizstāvēt disertācijas...

Andris Ruģēns / Privāts arhīvs

Faktiski nav jābrīnās par krievu ticību Kremļa propagandai.

Un nebrīnīsimies, ka krievi negrib ticēt Krievijas armijas zvērībām Ukrainā - neviens cilvēks, būdams pie vesela saprāta, nevarētu akceptēt bērnu un sieviešu izvarošanu un slepkavošanu, karagūstekņu kastrāciju, spīdzināšanu, acu izduršanu un citus „varoņdarbus”, kurus veic „otrā varenākā pasaules armija”. Lai gan - Otrā pasaules kara laikā un pēc kara sarkanarmija un NKVD rīkojās analogi. Lai atceramies „varoni” Kononovu, kuram par dzīvu cilvēku sadedzināšanu Putins izsniedza Krievijas pasi...

Kur nu vēl ap diviem miljoniem krievu izvaroto vācu sieviešu 2. pasaules kara laikā, zvērības pret karagūstekņiem un nacionālajiem partizāniem, laupīšanas - „varoņdarbi”, par kuru pieminēšanu Krievijā draud kriminālatbildība.

Uz visa šī fona masu slepkavības Bučā, Irpeņā, Sumos, „Azov” karavīru spīdzināšana un slepkavošana vienkāršajam krievu cilvēkam ir „ukraiņu nacistu” izdomājums, pašu ukraiņu zvērības - jo tā ir vienkāršāk, nav jāpārdzīvo par to, ka dēls kļuvis par sadistu vai slepkavu, ka arī nav jāuzņemas morāla atbildība par notiekošo karu... Vēl vairāk - par to pat nav jādomā!

Toties paša „fīrera” gladiatori labi apzinās, ka cīņa notiek ne jau pret ukraiņu „nacismu”. Atļaušos nocitēt vienu no viņiem - Anatoliju Dremovu. „Ukrainā nav nacistu. Bet ir nodevēji. Krievu pasaules nodevēji. Krievvalodīgās pilsētas, kurām vajadzēja sagaidīt mūs ar atplestām rokām, nolēma mums pretoties ar ieročiem. Kā jūs domājat, kāpēc mūsu raķetes visbiežāk trāpa pa krievvalodīgo pilsētu dzīvojamiem rajoniem? Tā ir atriebība par nodevību. Mēs drīzāk nolīdzināsim visu līdz ar zemi nekā dosim nodevējiem tiesības uz dzīvību. Jums bija izvēle. Tagad jau par vēlu. Mēs paņemam savu ar Dieva palīdzību. Ar mums Dievs!” (Ienāca prātā uzraksts uz vērmahta karavīru jostām - “Gott mit uns”...)

Šajā citātā ir Putina murgainās afēras esence. Un šis citāts parāda, ka uz zemeslodes, viņaprāt, nav vietas vai nu cilvēkiem ar normālu domāšanu, kura balstīta humānisma un morāles kategorijās, vai cilvēkiem, kuru vieta jebkurā valstī - izņemot Putina Krieviju - būtu Tvaika ielas palātā kopā ar Jūliju Cēzaru, Napoleonu un vēl dažiem „pasaules valdniekiem” (lai man piedod mūžībā aizgājušais Pasaules Valdnieks, kurš savulaik staigāja par Rīgas ielām un bija bezspārnu eņģelis - salīdzinājumā ar Putina komandu). Tātad - mēs vai viņi. Kompromisa nav, un es vēlreiz gribētu to atgādināt dažiem franču un vācu politiķiem!

Izklausās diezgan biedējoši. Ko prognozējat? Kāds būs šī kara rezultāts?

Ir kari, kuri beidzas ar kompromisu. Ko tādu varētu cerēt, piemēram, Armēnijas - Azerbaidžānas konfliktā Kalnu Karabahā. Šeit - pēc definīcijas - kompromiss nav iespējams. Dažu Rietumu politiķu mēģinājumi pierunāt Zelenski slēgt separātu mieru ar Krieviju ir absurds - tas panāktu tikai to, ka tauta nogāztu savu prezidentu un karš turpinātos vēl nežēlīgāks nekā līdz šim. Pat ja Zelenskim izdotos pārliecināt Ukrainas tautu samierināties, tas novestu pie atkārtotas Krievijas invāzijas pēc dažiem gadiem. Un ne tikai Ukrainā vien.

Šobrīd Putina „brīnumieroči” ir apmāta cilvēka slimas fantāzijas auglis, un mēs varam ieraudzīt valsti, ko vada Tvaika ielas pacients, kura rīcībā ir modernās tehnoloģijas. Tātad paliek variants: vai nu Krievija iekaro Ukrainu, tur gadiem ilgi turpinās partizānu karš un Eiropu pārpludina bēgļu straumes, vai arī Ukraina atkaro savas teritorijas, un tas nozīmē Krievijas sakāvi de facto.

Bet Krievijas sakāve vēl nenozīmēs kara beigas. Jo Krievijas resursi cīņā pret Ukrainu ir nesalīdzināmi lielāki. Tikmēr, kamēr Krievijā pie varas būs ar murgainām okultajām un rasu idejām slima cilvēku grupa, kamēr krievu tauta ticēs savai izredzētībai, „trešās Romas” (kā tur lai neatceras paralēli ar „trešo reihu”!) misijai, ko izplatīja Maskavas pareizticīgo baznīca, tikmēr karš turpināsies. Vai tas pāraugs kodolkarā ar NATO, kā to draud daži Krievijas domes un TV plānprātiņi? Domāju, nē. Tad NATO pazaudētu ap simt miljoniem iedzīvotāju no apmēram 1,2 miljardiem kopējā NATO un to sabiedroto iedzīvotāju kopskaita, bet Krievijas un krievu tautas vairs nebūtu.

Tas, protams, nav mierinājums, un domāju, ka Rietumi arī to nevēlas.

Esmu pārliecināts, to nevēlas arī tie „īpašā krievu gēna” nesēji Kremlī, kuri nav gatavi paši iet uzbrukumā Donbasa frontē, kur nu vēl sadegt kodoltriecienā, sēžot bunkurā…

Tad kāds būs rezultāts? Gribētos ticēt, ka ne tikai Nariškins (Krievijas ārējās izlūkošanas dienesta direktors) saprata, kādā bezdibenī gāžas valsts un tauta, sākot „specoperāciju”, un visa informācija, kas ir manā rīcībā, liecina, ka Kremļa komanda nebūt nav tik vienota, kā to ekrānā dzied krievu „lakstīgala” Solovjovs. Un neveiksmīgais mēģinājums aizraidīt uz senslāvu medību laukiem dižo „Svaroga pravieti” Duginu nebūt nebija Ukrainas specdienesta darbs...

Tā ka bruņosimies ar pacietību, palīdzēsim Ukrainai atbrīvot tās teritoriju no pērtiķiem, kas, saslimuši ar lielummāniju, spēlējas ar kodolgranātu. Palīdzēsim krieviem saprast, ka viņus kārtējo reizi grib apmuļķot daži „apgaismotie” ar diagnozi. Bet, ja atklāti - tas nebūs tūlīt un viegli.

Kā turpmākie notikumi Ukrainā un Krievijā, jūsuprāt, varētu ietekmēt Latviju?

Daudzi bija un ir nobijušies, ka Latvijas valsts un tautas (gribu uzsvērt - tautas, jo neuzskatu par piederīgiem Latvijas tautai tos, kuri aizstāv Putina noziedzīgo režīmu) aktīvā pozīcija, palīdzot Ukrainai, varētu izraisīt Krievijas intervenci Latvijā. Šīs bažas vēl vairāk pastiprināja bēdīgi slaveno „Jekelna karātavu” jeb „atbrīvotāju staba” nojaukšana Uzvaras laukumā.

Kā mani informē kolēģi, kuri ir aktīvi sociālajos tīklos - feisbukā, tviterī, - tur parādoties arī šo pseidopieminekli atbalstoši raksti.

Tā kā es pats nekad neesmu bijis sociālajos tīklos un pagaidām neplānoju to darīt (ja tur redzat Andri Ruģēnu, tas neesmu es - Latvijā, cik zinu, ir vismaz vēl trīs mani vārdabrāļi), gribētu sacīt vienu - būtu laiks mūsu mācību iestādēm sākt stāstīt skolēniem un studentiem reālo Latvijas - un ne tikai Latvijas - vēsturi, lai cilvēki, īpaši jaunā paaudze, zinātu, ka nekāda sarkanarmija Latviju neatbrīvoja, neviens to nav aicinājis atbrīvot un nekādu karu Padomju Savienība NAV uzvarējusi, pateicoties „savai varonībai”!

Ja ne ASV un Lielbritānijas militārā palīdzība, Hitlera pieļautās kļūdas un ideoloģija, kuru kopē šodienas Kremļa fīrers, kā arī sabiedroto aviācijas sagrautā Vācija, jau 1942. gadā paši krievi atnestu vāciešiem Staļinu, sašņorētu un ar vaļenku mutē...

Mēs varētu par šiem jautājumiem ilgi runāt, lai izbeigtu savas tautas noniecināšanu un vēsturisko diletantismu, kā tas bija attiecībā uz leģionāru pieminekli Beļģijā.

Bet, atgriežoties pie bailēm no Krievijas invāzijas, gribu teikt vienu - Krievijas agresija pret jebkuru Baltijas valsti būtu agresija pret NATO, tātad - trešais pasaules karš. Negribu būt Delfu orākuls un minēt, cik ilgs laiks paietu līdz Krievijas bezierunu kapitulācijai karā ar konvencionālajiem ieročiem, bet domāju, līdz pusgadam. Par kodolieroču izmantošanu jau iepriekš minēju - nebūtu vienkārši KAM kapitulēt, jo nebūtu Krievijas. Lai ko mēs domātu par tiem, kuri pieņem lēmumus Maskavā, bet nevajadzētu tomēr viņus uzskatīt par pilnīgi jukušiem pašnāvniekiem... Tā ka šīm bailēm pamata, manuprāt, nav.

Jā, mums ir ekonomiskas grūtības, jo ir Krievijas agresija pret Ukrainu un augošs saspīlējums ar Putina režīmu, bet šo grūtību dēļ nav jābaidās no tiem, kuri kā zaķi bēga no latviešu strēlniekiem Krievijas pilsoņkarā un no leģionāriem 2. pasaules karā... Es novēlu savai tautai pacelt galvu un paraudzīties patiesībai acīs - šodienas Krievijas karalis - Putins - ir kails.