Zbigņevs Stankevičs: Bērnam ir vajadzīgi abi atskaites punkti – tēvs vīrietis un māte sieviete

Dievs taču ir visvarens. Viņš taču spētu apturēt karu. Bet kāpēc Viņš to nedara?

Jā, Viņš varētu apturēt. Bet Radīšanas grāmatas 2. nodaļā ir tādi vārdi: „Un Dievs kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu.” Tas nozīmē, ka Dievs radīja cilvēku kā brīvu radību un iedeva viņam brīvo gribu, izvēles tiesības un uzticēja viņam zemi. Un - atbildību vienam par otru. Ja Dievs jauktos katrā cilvēka solī, tas būtu līdzīgi tam, kā vecāki dažkārt dara ar savu bērnu: kad bērns kaut ko dara, vecāki viņu apstādina un komandē. Tas ir pret bērna cilvēcisko cieņu.

Tātad - Dievs ir devis cilvēkam brīvību, bet viņam jāuzņemas atbildība par to, ko viņš dara. Pretējā gadījumā cilvēks būtu kā robots. Bet, protams, ļaunuma noslēpumu mēs racionāli nekad nespēsim izskaidrot. Svētajos rakstos tiek runāts par dievbijības noslēpumu, bet ir arī ļaunuma jeb netaisnības noslēpums. Elles dziļumi rada izvirdumus pasaules, starpvalstu un pilsoņu karu laikā, kad no cilvēkiem ārā lien zvērības. Ļaunums manifestējas uz āru - tas, kas atrodas cilvēkā.

Pirms gada mēs ar jums runājām par vēsturnieka Harija Tumana prognozi, ka ir iespējams civilizācijas gals. Vai nav tāda sajūta, ka civilizācijas gals, sākoties karam, ir pienācis daudz tuvāk?

2008. gadā es aizstāvēju savu doktora darbu, kurā pētīju ceļu, ko mūsu civilizācija nogājusi pēdējo piecu gadsimtu laikā. Daudz kas ir attīstījies, ir zinātnes un tehnikas sasniegumi, labklājības līmenis ir audzis, bet mēs pa ceļam esam pazaudējuši kaut ko ļoti būtisku, un tagad ir skaidri saskatāma materiālās un miesiskās dimensijas dominācija. Garīgā dimensija tiek apslāpēta un nobīdīta malā. Tas ir ļoti bīstami, jo tas noved pie cilvēka iekšējās dezintegrācijas.

Savulaik es uzlaboju plaši izplatīto Maslova vajadzību piramīdu. Vēlāk uzzināju, ka Maslovs vienkārši nepaspēja to pabeigt, jo nomira: masās aizgāja pirmā shēma bez vēlākajiem viņa izdarītajiem uzlabojumiem.

Un kādi bija jūsu uzlabojumi?

Cilvēkam ir trīs esamības pamatdimensijas. Viena ir materiālā un miesīgā, otrā - psiholoģiskā, var teikt - dvēseliskā, bet viņam ir arī esamības kodols, kurā cilvēks satiekas ar noslēpumu, proti, ar transcendenci, ar dievišķo sfēru. Katrai no šīm jomām ir savas vajadzības.

Kāpēc mūsdienās ir tik daudz atkarību? Alkohols, narkotikas, sekss, diemžēl arī varaskāre, baudkāre, naudaskāre, alkatība... Kāpēc tas viss vairojas? Tāpēc, ka cilvēks jūtas iekšēji nepiepildīts. Tārpiņš grauž cilvēku, viņš jūt diskomfortu, viņš mēģina tukšumu ar kaut ko aizpildīt.

Bet problēma ir tajā, ka attiecīgā līmeņa vajadzības iespējams aizpildīt tikai ar attiecīgā līmeņa realitāti. Respektīvi, ja cilvēks mēģina aizpildīt savu garīgo tukšumu ar miesīgās jomas līdzekļiem, diemžēl nekas labs nenotiks. Veidosies tikai atkarības. Katrā nākamajā reizē cilvēkam vajadzēs lielāku porciju, lai sasniegtu to pašu baudas līmeni.

Uzstādījumos redzam, ka notiek cilvēka dezintegrācija. Paralēli notiek arī ģimenes dekonstrukcija. Bet ģimene ir tā vieta, kur cilvēks saņem atbalstu dvēseliskajā, psiholoģiskajā līmenī. Tur arī tiek mantotas garīgās vērtības - no paaudzes paaudzē. Ģimenē, kas balstās vīrieša un sievietes attiecībās.

Izskatās, ka mūsu civilizācija ir tāda pakliba...

Jā, tā dodas uz priekšu klibodama. Atnāca kovids, man radās laika resurss, un es sagatavoju savas disertācijas apkopojuma latvisko un polisko tulkojumu. Pēc tam, kad biju aizstāvējis doktora disertāciju un itāliski publicējis mana pētījuma rezultātus, es turpināju pētīt civilizācijas vēstures tēmu.

Biju pārsteigts, kad manās rokās nonāca kāda amerikāņu autora (B.G. Brander, Staring into Chaos. Explorations in the decline of Western civilization) apskats par izciliem intelektuāļiem. Viņi bija neticīgie, agnostiķi, ateisti, anarhisti, ticīgie, vienvārdsakot, visdažādākie sabiedrības pārstāvji. Un daudzi no viņiem jau pirms vairākiem gadsimtiem signalizēja, ka Rietumu civilizācijā vairāki uzstādījumi ir maldīgi. Tas saskanēja ar manu pētījumu.

Viens no domātājiem bija Špenglers (Oswald Arnold Gottfried Spengler, dzimis 1880. gadā, miris 1936. gadā; pazīstamākais darbs - „Rietumeiropas noriets” - E.V.). Viņa tēze bija šāda: civilizācijas ir kā dzīvi organismi - tās piedzimst, tām ir bērnība, jaunība, brieduma gadi, vecums un nāve. Špenglers uzskatīja, ka mūsu civilizācija jau ir vecuma posmā un nāve ir netālu.

Nākamais pētnieks - Arnolds Toinbijs (Arnold Joseph Toynbee, 1889.-1975., vēsturnieks, diplomāts, domātājs, sociologs, vēsturisko ciklu teorijas pārstāvis - E.V.). Viņš ļoti labi pārzināja klasisko kultūru, un tad, kad cilvēks savu izglītību sāk, pamatojoties uz grieķu un romiešu pirmo gadsimtu kultūras bāzes, viņš apgūst kritisko domāšanu, kam ir imunitāte pret mūsdienu ideoloģijām. Tās spēcīgi saindē cilvēkus un izkropļo viņu skatījumu uz pasauli, traucē cilvēkam objektīvi saskatīt lietas.

Toinbijs „zem grauda” paņēma 30 civilizācijas, pamatīgi tās izpētot. Viņa slēdziens bija tāds pats kā Špengleram: mēs esam beigu posmā. Vienīgi - viņš nebija tik pesimistisks, līdzīgi kā nākamais autors - Pitirims Sorokins (1889.-1968., krievu - amerikāņu sociologs, profesors, politiskais aktīvists un antikomunists, 37 grāmatu autors - E.V.).

Sorokins, dzimis dziļā Krievijas provincē, izveidojās par intelektuālu ģēniju. Sākotnēji viņš aizrāvās ar marksisma idejām, vēlāk satikās ar Kerenski (Aleksandrs Kerenskis - krievu politiķis, jurists, brīvmūrnieks; 1917. gadā bija Krievijas pagaidu valdības premjerministrs līdz boļševiku apvērsumam - E.V.) un savas domas mainīja. Sorokins bija opozīcijā Ļeņinam, un tika nolemts Sorokinu likvidēt. Viņam nācās bēgt. Viņš ceļoja, tad „piezemējās” Amerikā, Hārvarda universitātē, nodibināja socioloģijas departamentu, uzsāka pētījumus, piesaistot pasaules izcilākos prātus. Sorokins pētīja civilizācijas, koncentrējās pamatā uz Rietumu civilizāciju.

Viņš no civilizācijas attīstības viedokļa izpētīja vairāk par 100 000 mākslas darbu - gleznojumu un skulptūru, kas mums ir pieejami vairāk nekā 2500 gadu laikā. Viņa slēdziens bija tāds pats: esam beigu fāzē. Savukārt laiks, kad miesīgais un garīgais bija līdzsvarā, viņaprāt, bija no 12. līdz 14. gadsimtam, bet vēlāk jau sākās pikēšana uz miesiskā aspekta domināciju. Un šobrīd ir vērojama izteikta seksualitātes, materiālā un miesiskā aspekta dominācija, bet garīgais aspekts ir noslāpēts un nobīdīts malā.

Bet visi trīs jūsu minētie pētnieki tomēr uzdod jautājumu: kas varētu izglābt civilizāciju?

Špenglers saka: šai civilizācijai ir jāmirst, nāks jauna. Toinbijs un Sorokins izsaka cerību, ka varētu notikt transformācija un ka esošā civilizācija varētu pāriet jaunā fāzē. Es to salīdzinu ar tauriņu... Mēs šobrīd esam tādā kā kūniņas stāvoklī, un jautājums ir par to, vai mēs no tās izlidosim kā tauriņš, atstājot veco čaulu.

Patiesībā tas ir tieši tas, ko saka pāvests Francisks, proti, ka vislielākais šodienas apdraudējums Eiropā ir ideoloģiskā kolonizācija. Respektīvi, tā ir tauriņa čaumala. Vai mēs spēsim nomest ideoloģijas čaumalu, saglabājot tās vērtības, kas iestrādātas gadu tūkstošos? Tās ir: cilvēka cieņa, sievietes līdztiesība ar vīrieti, bērna tiesības, dzīvības neaizskaramība un tā tālāk. Sasniegumu Rietumu civilizācijai ir daudz, bet mums traucē čaumala, neļauj spārniem izplesties.

Diemžēl dažādas ideoloģijas nāk mums virsū, jūs pats to redzat.

Protams. Un paradoksāli, ka manis pieminētie trīs pētnieki, nebūdami ticīgi cilvēki, redz glābjošo impulsu tieši reliģijā. Pētot, no kurienes dažādas civilizācijas smeļas dzīvības sulas, viņi redz, ka no reliģijas nāk principi, kas varētu palīdzēt šai civilizācijai izdzīvot.

Jūs pieminējāt ģimenes dekonstrukciju. Saeima nupat noraidīja Civilās savienības likumu. Šis likums un tā virzība arī ir ideoloģija un ģimenes dekonstrukcija.

Nešaubīgi. Katoliskās baznīcas mācība, kas balstās dievišķajā atklāsmē, ir ļoti skaidra: ģimene ir laulībā - vīrieša un sievietes savienībā - balstīta institūcija. Tas ir Dieva plāns cilvēkam. Visas pārējās kombinācijas - cilvēks, protams, ir brīvs tās izvēlēties - nesauksim tās par ģimeni. Dieva plānā balstītā ģimene ir drošā vide, kurā bērns - zēns kā zēns un meitene kā meitene - var attīstīties un sasniegt savu personības briedumu. Bērnam ir vajadzīgi abi atskaites punkti: tēvs vīrietis un māte sieviete. Un tikai tad bērns attīstās un nobriest, mācās, kā dibināt attiecības un veidot ģimeni. Pretējā gadījumā šis process ir ļoti apgrūtināts.

Šīs domas balstās dabiskajā likumā un dievišķajā autoritātē, un mans pienākums ir visiem to atgādināt.

Ārkārtīgi „progresīvi” noskaņoti īpatņi pateiks: mūs neinteresē jūsu dievišķās autoritātes.

Pods grib strīdēties ar podnieku. Es viņu problēmas saprotu, es pat esmu rosinājis, kā tās atrisināt, bet jādara viss, lai ģimenes institūcija netiek dekonstruēta.

Naidīgā ideoloģija, kas dekonstruē ģimeni, cilvēka morāli un būtību, nāk pa dažādiem ceļiem: nesen Daugavpils Rotko centrā bija izstādīts „mākslas darbs” - vīrieša dzimumloceklis uz krusta. Tad, kad šo „mākslas darbu” novāca, daži sauca, ka tā ir cenzūra.

Pirms dažām dienām mums bija tikšanās pie Valsts prezidenta, un es šai tēmai pieskāros. Prezidents teica, ka tas viedoklis, ko pārstāvu, ir klasiskā mākslas definīcija. Lai kādu darbu varētu nosaukt par mākslu, cilvēkā tam ir jāveicina Labais, Skaistais un Patiesais. Mākslas darbam cilvēks jāceļ uz augšu, nevis jāievaino un iekšēji jāsagrauj.

Māksla ir konkrētā cilvēka iekšējās pasaules izpaušanās uz āru. Tad, kad es redzu tādu produktu, kāds bija izvietots Daugavpils Rotko centrā, - es tomēr esmu ieguvis trīs augstākās izglītības, no kurām divas ir humanitārās, - saprotu, ka tā nav māksla, bet gan šā cilvēka nesakārtotās dvēseles izgarojumi.

Ja šādu veidojumu piekārtu pie valsts karoga, droši vien sekotu kāda reakcija, vai ne? Vai pieliktu pie Muhameda tēla? Mākslinieks neriskēja to darīt... Bet, tā kā mākslinieks zināja, ka kristieši seko norādījumam - mīli savu tuvāko -, viņš bija drošs, ka kristieši neķersies pie vardarbīgiem līdzekļiem.

Arī Dāvida zvaigznei viņš neuzdrošinājās piekārt to savu veidojumu.

Tas viņam arī slikti beigtos. Jāteic, ka izpausmes brīvības robežas ir aizgājušas ļoti tālu. Bet, ja tā nav māksla, mēs, pirmkārt, nevaram runāt arī par cenzūru. Otrkārt, spļaut citu cilvēku dvēselē, spļaut tajā, kas citiem ir svētums un dārgums...

Krimināllikumā tas mums nav ierakstīts, bet tas tikai liecina, ka šim māksliniekam ir atrofējusies svētuma izjūta un apziņa par cieņu pret citiem cilvēkiem. Tas attiecas arī uz tiem, kuri ar putām uz lūpām metās viņu aizstāvēt. Bet vārdu „mākslinieks” es tomēr šajā gadījumā likšu pēdiņās.

Šādu parādību pamatā tomēr ir ideoloģija, kas vicina brīvās izpausmes karogu un sauc par mākslu to, kas nekādā gadījumā nav māksla. Tie ir uzstādījumi, kas ved pie mūsu sabiedrības morālās degradācijas un garīguma aizvien lielākas noslāpēšanas.

Kā vērtējat jauno valdību un Saeimu? Ir kādas cerības, ka jaunā vara veicinās garīguma atdzimšanu?

Cerēsim uz labāko. Esmu gatavs ar viņiem strādāt, viņi ir legāli ievēlēti, Baznīca to respektē, un visi jautājumi, kas rodas Baznīcas un laicīgās varas attiecībās, mums jārisina ar viņiem.

Gan jau daudzi no viņiem 15. augustā skries uz Aglonu, lai ne tikai sēdētu pirmajās rindās, bet arī lai uzrunātu ticīgos, tādējādi cenšoties visus pārliecināt, ka ir svētāki par Romas pāvestu...

Vienmēr jāsāk ar pozitīvo, jācenšas cilvēkos saskatīt to labāko. Pēc četriem gadiem vērtēsim...

Kāda ir cilvēku un Baznīcas attiecību dinamika? Kā ir tagad - cilvēki Baznīcā vēršas pēc garīgās palīdzības vairāk?

Laikā pēc kovidpandēmijas baznīcās vēl nav atjaunojies iepriekšējais apmeklētāju skaits. Daži ir raduši piedalīties dievkalpojumos attālināti, daļa vēl arvien baidās inficēties, jo kovids cilvēkus ir padarījis tramīgus. Turklāt cilvēku skaits valstī arvien samazinās.

Tomēr tad, kad ir apdraudētības stāvoklis, tad cilvēki meklē Dievu, meklē kontaktus ar garīdzniekiem. Tad cilvēki ir atvērtāki garīgajai dimensijai. Esmu runājis ar cilvēkiem, kuri piedalījušies dažādās militārajās misijās, un viņi visi apgalvo: tur neticīgo nav! Kad apkārt sprāgst lādiņi un tu zini, ka ikvienā mirklī tu vari aiziet aizsaulē, tad visi kļūst ticīgi.

Kā uzrunāsiet cilvēkus Ziemsvētkos?

Mēs daudz kam esam izgājuši un tagad ejam cauri - bija kovids, ir karš Ukrainā, ir enerģētikas krīze... Mūsu drošības sajūta ir sašūpota, mēs visi ilgojamies pēc miera un stabilitātes. Mans novēlējums būs tāds. Vecajā derībā, kādus septiņus gadsimtus pirms Kristus, pravietis Jesaja sludināja Kristus atnākšanu, un viens no epitetiem, ko viņš izmantoja, bija „Miera Ķēniņš”. Par to, kurš cilvēkiem atnes mieru.

Priekšnoteikums tam, lai miers varētu ienākt cilvēka sirdī, ir: atvērties Kristum, atvērties vēstījumam, ar ko viņš atnāk. Bet jāatveras arī pārējiem cilvēkiem, tiem, kuri ir man apkārt. Ja mēs esam uz viena viļņa, parādās vienotais vektors, un tad tie viedokļi, kas sākumā ir politiski, ekonomiski un ideoloģiski pilnīgi pretēji, beigās saplūst vienā vektorā.

Atcerieties, skolas laikā bija fizikas eksperiments: uz papīra lapas sabēra dzelzs skaidiņas, tās „skatījās” katra uz savu pusi, bet tad, kad lapai apakšā pielika magnētu, skaidiņas sanāca kopā un sakārtojās vienā virzienā.

Tā, lūk, šis miera ķēniņš - Kristus, kurš pasaulē atnāca neaizsargāta bērna izskatā, un to mēs svinam Ziemsvētkos, viņš ir kā šis magnēts, kas mūsu atšķirīgās nostādnes saliek vienotā vektorā. Vienīgais nosacījums: mums visiem jāpieņem šis garīgais magnēts. Lai Kristus palīdz mūsu personīgos uzstādījumus saskaņot ar magnētiskajām līnijām. Tas attiecas ne tikai uz atsevišķiem indivīdiem, bet arī uz visu valsti.

Novēlu visiem sirdsmieru, bet - caur atvēršanos uz Miera Ķēniņa ienākšanu pasaulē.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā