Par vaļsirdību, naidu un vajāšanas kultūru

Pagājušā nedēļa aizritēja, ja tā var teikt, Elīnas Didrihsones zīmē. Viņa kļuva par pēdējā laika redzamāko jaunās, tā dēvētās izslēgšanas kultūras upuri. Protams, nekur nepazuda kovids, vakcinācija, ierobežojumi, 500 eiro katram bērnam un citas lietas, kuras jau mēnešiem nodarbina sabiedrības prātus, taču Didrihsones gadījums sabiedrībai bija kā jauns, neparasts ēdiens apnicīgi vienveidīgajā sabiedriskas apspriešanas ēdienkartē.
24.02.2021. Bens Latkovskis
 
©Ekrānšāviņš

Kas tad īsti notika? 23 gadus veca sieviete - Didrihsone, kura “Instagramā” nodarbojas ar dažādu preču reklamēšanu, atbildot uz kāda sava sekotāja jautājumu par viņas attieksmi pret viendzimuma attiecību tēmu, vaļsirdīgi atbildēja, ka viņai šādas attiecības nešķiet pieņemamas. “Esmu kategoriski pret - tā Dievs nav mūs radījis. Sievietei ir jābūt ar vīrieti un vīrietim - ar sievieti,” atzina Didrihsone. Šī vaļsirdīgā (no mūsdienu “pareizās” uzvedības aspekta) atzīšanās nekavējoties izsauca tādu naida izvirdumu, it kā viņa būtu kādu milzu svētumu neķītri apgānījusi.

Dziedātājs Kašers publiskoja videoierakstu, kurā pārfrāzēja viņas pašas vārdus: “Esmu kategoriski pret tādiem cilvēkiem kā tu, Didrihsone. Es uzskatu, ka dievs sākotnēji radīja cilvēku, nevis tādu monstru [kā tu],” un turpinājumā jau gāja tālāk un aicināja rīkoties: “Mīļie mani sekotāji, es aicinu jūs boikotēt, atsekot Didrihsonei, neiepirkties viņas veikalos.[...] Reāli kauns par tevi. Tiešam reāli kauns. !" Kašers mudināja arī citus LGBT+ kopienas pārstāvjus runāt par konkrēto gadījumu un neklusēt par Didrihsones izteikumiem. "Reāli apnīk. Cik var! Esam skaļi un esam pamanāmi!"

Kašera uzrīdošais “fas!” tika saklausīts, un tālāk jau citi bez mazākās aiztures turpināja apcerēt (lasi: izsmiet) Didrihsones izskatu, viņas vīra vīrišķību un daudz ko citu. Respektīvi, upura linčošana notika tikpat ierasti kā pirms divsimt gadiem ASV dienvidos linčoja nogrēkojušos melnādaino. Tikai tagad to sauc nevis par cilvēka sociālo linčošanu, bet gan par izslēgšanas kultūru (pēc angļu cancel culture), lai gan daudz precīzāk to būtu nosaukt par vajāšanas kultūru.

Šī kultūra nav tik nevainīga, kā tēlotā naivumā jautāja Elīna Kolāte: “[Vai] Cancel kultūra ir nedraudzēties ar tiem, kas besī?” vai viņas dzīvesbiedrs Andris Tihomirovs: “[Vai] nav tā, ka tie, kas izgudroja terminu "cancel kultūra", vienkārši nezināja vārdu "boikots"?”.

Nē, vajāšanas kultūra nenozīmē ar kādu nedraudzēties vai pat kādu boikotēt. Tā nozīmē vispirms kārtīgi nospārdīt nežēlastībā kritušo upuri, pēc tam viņam pateikt, ka pats biji vainīgs, un pabrīdināt pārējos - tā būs ar visiem, kas uzdrošināsies nedziedāt tajā meldiņā, kādu mēs noteiksim. Publiska nospārdīšana ir obligāts šīs “kultūras” priekšnoteikums. Ja daudzi klusiņām, bez skaļiem un asi nosodošiem, publiskiem izteikumiem atsekotos no Didrihsones, tad tā nebūtu nekāda “cancel cultura”. Par šādu “kultūru” tā kļūst tikai pēc upura publiskas pazemošanas akta. Kā precīzi norādīja tviterlietotājs BenedictIngibjorgsen (Mārcis Bendiks): “Labs piemērs ir Kristāla nakts, tas nav vienkārši veikalu boikots, tā ir skatlogu dauzīšana, lai nodemonstrētu savu attieksmi.”

Jāatzīmē, ka šajās vajāšanās ir izstrādājies vesels rituāls. Pret izvēlēto upuri tiek lavīnveidīgi uzkurināts naids, pierakstot viņam lietas, kuras viņš nekad nav teicis vai paudis. Tiek pasludināts, ka tieši upuris ir naida avots un izplatītājs un tādēļ it kā viņš arī tiekot sists. Kur Didrihsones teiktajā ir naids? Viņai, tāpat kā lielai sabiedrības daļai, homoseksuālas attiecības ir vienkārši nepieņemamas, lai cik tas būtu moderni vai nemoderni. Vai tad viņa aicina par šādām attiecībām kādu vajāt vai kādā citā veidā diskriminēt? “Es nekad neesmu bijusi pret cilvēkiem, kuri dzīvo šādu dzīvi. Es nekad neesmu teikusi, ka tu esi neriktīgs vai tagad tevi ir jāizdzēš ārā no šīs zemes vai kā citādāk,” viņa skaidroja jau pēc tam, kad pret viņu vērsās vajātāju naida cunami. Taču šie skaidrojumi nevienam vairs nebija vajadzīgi. Vilnis bija uzdzīts, upuris nospārdīts, un vajātāji varēja līksmot. Mēs uzvarējām!

Tāpat kā pirms divsimt un vairāk gadiem par upuri parasti izvēlas personu, kura ir būtiski vājāka un jau iepriekš zināms, ka tā nespēs līdzvērtīgi pretoties. Vajātāji neuzbrūk spēcīgam pretiniekam, no kura var dabūt pretī pa zobiem. Piemēram, Ēriks Stendzenieks ne reizi vien ir uzsvēris, ka viņam ir fiziski pretīgi skatīties filmas, kurās tiek demonstrēti homoseksuāli mīlas akti ar stāvošiem “krāniem”. Taču par šiem “homofobiskajiem” izteikumiem viņu nesauc par ļaunu cilvēku, kurš izplata naidu. Tradicionāli vajātāju pūlis, kurš spēcīgs jūtas tikai barā, baidās uzbrukt par sevi spēcīgākām personībām.

Didrihsone ar savu “skaistuma uzlabošanu” šo vajātāju acīs nekāda dižā autoritāte nav, tāpēc viņu sist drīkst. Par to nekas nebūs. Pat vēl vairāk, savējo aprindās ar šiem spērieniem var nopelnīt kādus atzinības punktiņus. Jāuzsver, ka šī spārdīšana notiek no morālā pārākuma pozīcijām, un paši linčotāji sevi redz kā svētīta darba darītājus. Tādus kā gaismas nesējus, kā Fernando Kortesu starp acteku barbariem - tumsas spēku pielūdzējiem.

Par laimi, Latvijā vajāšanas (sociālās linčošanas) kultūra saņem samērā spēcīgu pretsparu. Kafijas tirgošanas uzņēmums “Es mīlu kafiju” pasteidzās paziņot par sadarbības pārtraukšanu ar Didrihsoni. Lūk, “Es mīlu kafiju” ieraksts: Mēs uzņēmumā "Es mīlu kafiju" kafijas mīļotājus nešķirojam pareizajos un nepareizajos. Mums vienlīdz dārgi un mīļi visi klienti. Tāpēc nevaram turpināt sadarbību ar Elīnu Didrihsoni.

Ēriks Stendzenieks: Ikviens vārds šajā tvītā ir paradokss. Meitene atbildēja uz jautājumu, viņa pati nenāca ar šo vēstījumu. Jūs šķirojat cilvēkus pēc tā, kā viņi atbild uz jautājumu. Lūk, tas jau ir naids darbībā, nevis kaut kāds viens teikums intervijā.

Malā nepalika arī politiķi.

Jānis Iesalnieks: Neatceros, ka būtu dzēris viņu kafiju, bet tagad to noteikti nedarīšu. Uzņēmums, kas piedalās jaunas meitenes publiskā atspārdīšanā, nav pelnījis ne centa mūsu naudas. Ģimenes pamatu var veidot tikai sieviete un vīrietis. Lūdzu. Varat kancelēt mani, bet beidziet barā uzbrukt jaunai meitenei, "liberāļi".

Gundega Skruze-Janava: Neesmu redzējusi, ka Jūs tikpat sirsnīgi un pašaizliedzīgi lūgtu neuzbrukt Selmai, Jaroslavam, "Madara" uzņēmumam, viendzimuma ģimenēs augošajiem bērniem.

Šī pēdējā domu apmaiņa starp jaunu politiķi un jaunu ārsti ir ļoti zīmīga un līdzīgās diskusijās raksturīga. Tiek sajaukti mērogi un “uzbrukumu” objekta statusi. Tātad precizēsim dotos. Didrihsone ir “Instagram” influencere. Nekad viņa nav manīta aktīvi iesaistāmies sociālo problēmu apspriešanā un viedokļu ietekmēšanā, ja vien par tādiem neuzskata ārējā izskata uzlabošanu. Kāds viņai uzdeva sociāli uzlādētu jautājumu, uz ko Didrihsone arī atbildēja to, ko domā. Selma Levrence ir profesionāla ideoloģiskās frontes cīnītāja, kuras sociālajos kontos tikpat kā nav citu ierakstu kā vien revolucionāri saukļi un aicinājumi. Viņa dažādās ideoloģiskās diskusijās iesaistās pati. Viņa ir šo diskusiju aktīva dalībniece un labi apzinās šis cīņas iespējamās sekas. Didrihsone šajā cīņā iesaistījās pasīvi, faktiski pret pašas gribu. Tā ir būtiska atšķirība starp šīm abām personām. Tāpēc likt starp viņām vienādības zīmi nedrīkst.

Pārmetumi par to, ka kāds nevēršas pret uzbrukumiem “viendzimuma ģimenēs augošajiem bērniem” ir no vēl zemiskākas kategorijas. Te jau darbojas klaji meli. Vai šo pārmetumu izteicēja var minēt kaut vienu gadījumu, kad kāds būtu uzbrucis šiem bērniem? Tieši bērniem, nevis iespējai homoseksuāliem pāriem audzināt bērnus. Šādi meli un fokusa pārbīdes diemžēl ir ārkārtīgi raksturīgi šāda tipa diskusijās.

Tas nozīmē, ka ir pārkāpts loģiskais, racionālais slieksnis, un rīcības argumentācija pārvietojas uz tīri emocionāliem, iracionāliem vēlmju/tieksmju pamatiem. Uz hunveibinisma pamatiem, kad jauni, eksaltēti cilvēki cilvēces nākotnes vārdā dara dažādas riebeklības, bet paši ir pārliecināti, ka darbojas vispārējās laimības labad. Šo svēto pārliecību ne ar kādiem argumentiem iedragāt nevar. Tāpēc ir muļķīgi censties kādu “Selmu vai Jaroslavu” pārliecināt, ka jums, iespējams, tomēr nav taisnība. Tā ir viņu pārliecība, tā ir viņu identitāte, kas, visticamāk, saglabāsies uz visu mūžu. Jautājums ir par tiem, kuri nav tik ļoti šīs ticības apsēsti.

Esmu pat gatavs pieņemt, ka esmu atpalicis, nemoderns, bet kāpēc ļaut šiem hunveibiniem šo manu pārliecību (lai arī vecmodīgu) vēl pa dubļiem izvazāt? Kāpēc man būtu klusu ciešot jāpieņem tas, ka visu laiku man tiek bāzts degunā - tu ar savu atpalikušo pasaules uzskatu pastāvi pie ratiem. Ja atļausies skaļi ko iebilst, tad sociālajos tīklos mēs tevi tā nomasēsim, ka nekad vairs negribēsi ar savu viedokli publiski uzstāties. Kāpēc man šī infantilā (jo savā būtībā nāk no skolas laikiem) vajāšanas kultūra jāpieņem? Šī klajā ņirgāšanās no visādu cehu un tamlīdzīgu citus apņirgt cienītāju puses? Vai tiešām šī vajāšanas, citu apņirgšanas kultūra ir tas progress, uz kuru cilvēcei tiekties? Ceru, ka tieši cilvēces intelektuālā elite atradīs sevī spēkus vienoti pretoties šim pasauli pārņēmušajam hunveibinismam.

*****

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.