Francijas mācības liek mums stingri turēt ciet migrācijas vārtus

Skaidrs, ka šie nemieri nav ne pirmie, ne pēdējie. Francijā tādi notiek regulāri. To pat var uzskatīt par zināmu nacionālo īpatnību vai tradīciju jau kopš Franču Lielās revolūcijas laikiem. Latvijas politiķi šajā ziņā var justies daudz komfortablāk. Grūti iedomāties, kam būtu jānotiek, lai kaut kas tāds notiktu Rīgā un citās Latvijas pilsētās.

Pašreizējie Francijas nemieri notiek uz izteiktas rasu/etniskās izcelsmes bāzes. Līdz ar to attieksme pret šīm nekārtībām ir stipri ideoloģizēta, kas apgrūtina to izvērtējumu pēc būtības. Ja atmetam ideoloģiskos uzslāņojumus, tad redzam, ka liberālā (vāji ierobežojošā) migrācijas politika kombinācijā ar kreiso sociālo politiku ir radījusi strupceļa situāciju, no kuras ārkārtīgi grūti atrast izeju. Pat tīri teorētiski. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ideoloģiskie ietvari stipri iegrožo politiķu iespējas realizēt kādus jēgpilnus risinājumus.

Labs piemērs šai plaši izplatītajai ideoloģiskajai tuvredzībai ir mūsu pašu kreisā spārna sludinātājas Maijas Krastiņas ieraksts sociālajos tīklos. Viņa pati apgalvo, ka 10 gadus nodzīvojusi Francijā, un pašreiz notiekošos nemierus izskaidro vienkārši: “Francijā notiekošais ir ilgstošas diskriminācijas sekas. Ar katru gadu desmitu paliek tikai sliktāk. Daļa Francijas iedzīvotāju dzīvo šausmīgos apstākļos.”

Šajos trijos teikumos ir izteikts viss mūsdienu kreiso “ticības apliecinājums”. Vienalga, kas notiek, vainīgi ir baltie, iedzimtie un pārsvarā bagātie francūži, jo viņi nav novērsuši “diskrimināciju”. Kā šī “diskriminācija” izpaužas, netiek paskaidrots. Ja kāds apgalvo, ka grautiņu rīkotāju vidū ir liels skaits nelegālo imigrantu, Krastiņa stingri prasa - kur atsauces, kur pierādījumi, uz kuriem balstās šie apgalvojumi.

Pašas apgalvojumiem par “diskrimināciju”; par to, ka ar katru gadu paliek tikai sliktāk, pašsaprotami nekādas atsauces, avotus un pierādījumus nevajag. Tas taču skaidrs tāpat, bez pierādījumiem. Lai gan patiesībā ir tieši otrādi.

Francija tērē milzīgus resursus imigrantu un viņu pēcteču sociālajai adaptācijai. Tiek būvēti mājokļi, veselības un sporta centri, skolas un kultūras iestādes. Ir maz pasaules valstu, kur imigrantiem nāk pretī vēl vairāk nekā Francijā. Taču pie jebkuriem starprasu vai starpetniskajiem konfliktiem vaina vienmēr ir viena - valsts darot (dod) pārāk maz. Ar neiztrūkstošo piebildi: “Ar katru gadu paliek sliktāk.”

Iespējams, ka tiešām tā notiek, taču vaina šim situācijas pasliktinājumam tiek skaidrota nevis ar to, ka neeiropeiskās izcelsmes francūžu kļūst arvien vairāk un arvien lielāka kļūst viņu, teiksim maigi, bravūra, bet gan tāpēc, ka pārāk maz tiekot darīts “diskriminācijas” novēršanai; tāpēc, ka daļa Francijas iedzīvotāju dzīvojot šausmīgos apstākļos.

Kā šai Francijas iedzīvotāju daļai nodrošināt labākus dzīves apstākļus, netiek paskaidrots. Par to konkrēti vairs netiek runāts, jo pilnībā izgāzušās kreiso agrāko laiku iedomas, ka, nodrošinot “apspiestos” ar labākiem mājokļiem, skolām un garantētu materiālo nodrošinājumu, viņi “sapratīs” labākas dzīves priekšrocības un integrēsies franču buržuāziskajā kultūrā. Pēdējā pusgadsimta pieredze liecina, ka nodrošināti dzīves apstākļi vāji stimulē imigrantu bērnus kļūt par pārtikušiem franču buržuā.

Mūsdienās “diskriminācijas” novēršanai vairs necenšas piesaukt kādas materiālas lietas. Tās acīmredzami nedarbojas. Tagad par brīnumnūjiņu tiek izmantoti labskanīgi vārdi - diversitāte, inkluzivitāte (dažādība, iekļaušana). Valda nesatricināma pārliecība, ka ar nemitīgu šo burvju vārdu rituālu atkārtošanu (un miljoniem eiro dalīšanu tiem, kas šos vārdus visās iespējamās vietās un projektos iekļauj) “diskriminācija” mazināsies.

Realitāte ir daudz skarbāka. Ideoloģiskie aizspriedumi neļauj pieskarties problēmas saknei. Cilvēku uzvedības kultūras kodi izrādās ir daudz dziļāki nekā pieņemts uzskatīt. Cilvēki no atšķirīgām kultūrvidēm sajaucas daudz lēnāk nekā agrāk bija pieņemts. Pat vienas tautas ietvaros, kā tas vērojams Vācijā, kur vairāk nekā trīsdesmit gadu pēc apvienošanās saglabājas fundamentālas pasaules redzējuma atšķirības starp Rietumvācijas un Austrumvācijas iedzīvotājiem. Skaidrs, ka atšķirību izlīdzināšanās starp franču un alžīriešu vai senegāliešu izcelsmes francūžiem notiek vēl lēnāk.

Ir jābūt ideoloģiski aprobežotam, lai neredzētu, ka tā dēvētā diversitāte patiesībā nav nekas labs un atbalstāms, lai gan tā joprojām visos sociālajos projektos tiek uzskaitīta kā vēlama un veicināma parādība. Liels migrantu daudzums nekādu kultūras bagātināšanu nerada. Gluži otrādi, liels migrantu īpatsvars sabiedrībā rada daudzas, ar katru gadu arvien grūtāk risināmas sociālās problēmas.

Nav pamata neticēt desmit gadus Francijā nodzīvojušajai Krastiņai un viņas apgalvojumiem, ka kļūstot tikai sliktāk. Droši vien. Tikai, pasakot A, jāsaka arī B. Kāpēc kļūst sliktāk? Ne tikai tāpēc, ka citas sadzīviskās kultūras cilvēku kļūst arvien vairāk, bet galvenokārt tāpēc, ka arvien vājāka kļūst šo iebraucēju vēlme līdzināties jaunās mītnes iedzīvotājiem un kļūt kā viņiem - kā tiem franču buržuā. Kāpēc mainīties mums? Lai mainās viņi. Lai pāriet islāmā un mūsu kultūrā.

Mums, latviešiem, tas viss jau ir izdzīvots un pārdzīvots. Tā vien šķiet, ka skola bijusi skaudrāka par skaudru. Izrādās, nē. Izaugusi jauna ar kreiso idejām apsēsta paaudze, kurai nepietiek ne ar mūsu pašu vēstures mācībām, ne ar mūsdienu Francijas un visas Rietumeiropas mācībām. Tāpēc saprātīgo Latvijas iedzīvotāju uzdevums ir viens: neļaut šiem ar “kreiso idiotiju” sistajiem tikt pie valsts vadības grožiem un plaši pavērt migrācijas vārtus.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā