Kas notiek Nacionālajā teātrī? Šķēlistu apvērsums? "Shēmotāji" pārņem varu?

Šogad īsi pirms jaunās sezonas atklāšanas Nacionālo teātri satricinājis skandāls. Daļa teātra mākslinieciskās vadības kategoriski nepieņem Kultūras ministrijas iecelto jauno teātra direktoru Māri Vītolu un no teātra iet prom. Runa ir par līdzšinējo māksliniecisko vadītāju, režisoru Elmāru Seņkovu un viņa komandu - galveno mākslinieku (scenogrāfu), arī režisoru Reini Suhanovu, muzikālās daļas vadītāju, komponistu Edgaru Mākenu un kustību mākslinieci (horeogrāfi) Elīnu Gediņu.

Kas teātrī notiek? Vispirms dažas konspirāciju teorijas, kuras es kā principiāls konspiroloģiskā pasaules redzējuma noliedzējs neuzskatu par primārām, bet ainas pilnībai tomēr ieskicēšu.

Visa pamatā esot biznesa intereses. Tā kā tiek plānota vismaz 50 miljonu vērtas teātra piebūves celtniecība pašreizējo tenisa kortu teritorijā, tad teātra direktora amatā ir ielikts cilvēks, kurš lieliski zina spēles noteikumus. Kādreiz bijis uzticams kanonizētā “oligarha” Andra Šķēles cilvēks, dažos avotos pat dēvēts par Šķēles “kasieri”. Svarīgi, ka pēc Šķēles krišanas no saviem politiskajiem augstumiem nav savu patronu nodevis kā viens otrs, bet bijis uzticīgs līdz galam. Tātad arī tagad nepievils.

Var rasties jautājums - kur tur konspirācija? Vai tad tā nav? Vai tad Vītols nav labi zināms kā uzticams Šķēles cilvēks? Vai tad netiek plānota daudzmiljonu piebūve tenisa kortu vietā? Ir, ir un vēlreiz ir. Taču kāda gan tenisa kortiem un piebūvēm saistība ar teātra māksliniecisko vadību? Kas scenogrāfam Suhanovam vai mūziķim Mākenam ir pret šīs piebūves celtniecību? Kāda viņiem daļa, kas no šīs piebūves celtniecības griezīs kuponus?

Ja Vītola galvenais uzdevums būtu nodrošināt “vajadzīgo” cilvēku piekļuvi piebūves projekta naudai, tad viņam būtu teātra mākslinieciskajam aspektam jāpievērš pēc iespējas mazāka uzmanība. Lai Seņkovs tur uz skatuves ar savu komandu taisa teātri kādu vien grib, es klusiņām rosīšos savā dobītē - tenisa kortos un ap tur ieraktajiem miljoniem.

Protams, var jau būt, ka arī Seņkovs un viņa komanda kaut kādā brīdī iesaistījusies šajā projektā un visas runas par māksliniecisko neatkarību, brīvību utt. ir tikai dūmu aizsegs. Var jau būt, bet par šādu Seņkova komandas ieinteresētību nekur nav manīti pat mājieni. Nav ne mazāko šaubu, ja Seņkova komanda būtu saistīta ar piebūves miljoniem, tad gan jau šī informācija būtu kaut kur nopludināta.

Līdz ar to teātra piebūves teorija labi skan, izklausās pārliecinoša, bet līdz galam neiztur loģisko cēloņsakarību izvērtējumu. Vienlaikus tā neizslēdz kādu Vītola iecelšanas saistību ar šo piebūves projektu, bet mēs runājam tikai par notiekošā māksliniecisko aspektu.

Cita konspirāciju teorija skaidro, ka pēckovida laikmetā teātra skatītāju skaits vairs neesot atgriezies pirmspandēmijas līmenī. Un neatgriezīšoties. Teātrus gaidot grūti laiki. Jau tagad daudzi teātri Rietumos esot pustukši, un neesot pamata cerēt uz kādu šī žanra popularitātes uzplūdu. Drīzāk otrādi. Skatītāju palikšot aizvien mazāk, tāpēc konkurence saasināšoties.

Tad nu, lai nograutu konkurentu - Nacionālo teātri - citu teātru pārstāvji/lobisti Kultūras ministrijas personāla atlases komisijā speciāli atbalstījuši Vītola kandidatūru. Lai ieriebtu. Zinot Vītolu, viņi jau paredzējuši turpmāko notikumu attīstības scenāriju. Citiem vārdiem, notikusi apzināta ļaunprātība pret vienu konkrētu, lielu Rīgas teātri.

Šai versijai, protams, ir tiesības eksistēt, bet es to pat nevēlos apspriest. Tā jau ir zemākā līmeņa konspirāciju “loģika”: pasaulē viss, kas man nepatīk, ir kādu mistisku, vārdos nenosauktu ļauno spēku inspirēts. Aiz jebkā nepatīkamā stāv “sliktie”. Bez jebkādas konkrētības.

Kāds, manuprāt, ir ticamākais notiekošā iemesls?

Visi Seņkova komandas locekļi ir vienas paaudzes draugi, domubiedri. Viņu aiziešanu no teātra var saprast. Viņi Seņkova vadībā gribēja izveidot savu teātri pēc sava “ģīmja un līdzības”. Atkārtot to, ko pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados izdarīja Alvis Hermanis ar Jauno Rīgas teātri (JRT). Tas ir tikai pašsaprotami. Būtu dīvaini, ja mākslinieki gribētu veidot savu teātri pēc kādu citu norādījumiem no augšas.

Tā ir vispārpieņemta pasaules prakse, ka labākie teātri ir talantīgu vai pat ģeniālu režisoru izauklēti un līdztekus oficiālajiem nosaukumiem nes šo režisoru vārdu. Bija Ļubimova teātris, Nekrošus teātris, Latvijā tāds ir JRT, kuru Hermanis izveidoja no nulles. Tāpēc pašsaprotami, ka, runājot par JRT, mēs domājam - Hermaņa teātris.

Būtu muļķīgi prasīt no mākslinieka, lai viņš ierobežotu savas ambīcijas. Seņkova un viņa komandas ambīcijas ir tādas, kādām viņa vecumā (38 gadi) jābūt - visaugstākās. Viņš gluži loģiski gribētu, lai Nacionālo teātri asociētu ar Seņkova vārdu. Līdzīgi kā kādreiz, viņa piedzimšanas laikā, šo teātri asociēja ar Alfrēda Jaunušāna vārdu.

Seņkovam izdevās Nacionālajā teātrī sapulcināt domubiedru komandu un pavērās plašas iespējas piepildīt savus radošos sapņus. Diemžēl dzīve, lai cik banāli tas neizklausītos, nav rožu lauks. Ne visus sapņus, īpaši ja tie ir ļoti augsti, izdodas realizēt. Vienmēr atrodas dažādi apstākļi, šķēršļi, kas bremzē virzīšanos uz priekšu.

Ar iepriekšējo Nacionālā teātra direktoru Jāni Vimbu Seņkovam bija panākta vienošanās, ka viņš režisoram dod pilnīgu radošās rīcības brīvību. Uzved ko gribi, kā gribi, ar kādiem aktieriem un citām radošajām personām gribi.

Jaunais teātra direktors Vītols Seņkova noteikumiem konceptuāli piekrita, bet šo radošo brīvību samazināja no absolūtas līdz 95%. Šo konkrēto skaitli nosauca pats Seņkovs, kurš, būdams ambiciozs maksimālists, šādam radošās brīvības ierobežojumam nebija gatavs piekrist. Brīvība vai nu ir, vai nav. Ja man nedod 100%, bet tikai 95%, tad eju prom.

Mākslinieku pašapziņu nedrīkst nenovērtēt. Seņkovs no pašapziņas trūkuma acīmredzami necieš. Taču viena lieta ir pašapziņa, bet pavisam cita vēl kāds ne mazsvarīgs faktors. Varbūt pat vissvarīgākais. Tas ir sapņu lieluma samērīgums ar reālajām iespējām. Gandrīz katrs radošais cilvēks kādā savā attīstības posmā redz sevi kā ģēniju, taču agri vai vēlu dzīves realitāte viņu noliek savā vietā. Tas attiecas gan uz mūziķiem, gan māksliniekiem, rakstniekiem, aktieriem, arī režisoriem. Tiešām slavenu, ģeniālu režisoru nemaz nav tik daudz. Pareizāk sakot, viņu ir ļoti maz uz kopējā režisoru tūkstošu fona.

Realitāte ir skarba. Ģeniāls režisors ir rets izņēmums, nevis katrs otrais. Līdz ar to rodas ārkārtīgi nejauks jautājums, kuru parasti cenšas neuzdot, jo mākslinieki visbiežāk ir pārmēru jūtīgi pret kritiku, pat neiecietīgi. Vai Seņkovs ir pietiekami ģeniāls, lai viņam dotu pilnīgu rīcības brīvību vienā no Latvijas galvenajiem teātriem?

Mūsdienu pasaulē, kuras centrālais vadmotīvs - ka tikai kādu neaizskart un neaizvainot, apspriest kāda ģenialitāti vai pat talantu skaitās ārkārtīgi nesmalkjūtīgi. Šī iemesla dēļ Seņkova mākslinieciskos talantus, viņa radošās veiksmes un neveiksmes neiztirzāsim. Katrs pats var apskatīties Seņkova režisētās izrādes un novērtēt to izcilību.

Tāpat atstāsim katram pašam iespēju izlemt, vai Kultūras ministrijas izveidotās komisijas mērķis bija speciāli “aplauzt” Seņkovam spārnus vai tomēr nodrošināt vienam no valsts galvenajiem teātriem saprātīgu pārvaldi. Lai kāds arī būtu Vītola politiskais fons, viņš pazīstams kā starptautiski zināms mākslas kolekcionārs, kultūras lietpratējs, kurš ieguva visvairāk punktu atklātā konkursā. Tas, protams, neizslēdz atsevišķu komisijas locekļu negatīvu attieksmi personiski pret Seņkovu, bet diez vai komisijai kopumā būtu kāds īpašs naids pret šo konkrēto režisoru.

Seņkovu no Nacionālā teātra projām neviens nedzina. Viņš aizgāja pats, nepiekrītot jaunā teātra direktora turpmākā darba nosacījumiem. Nav šaubu, ka Seņkovs ar savu domubiedru komandu pierādīs, kam galu galā bijusi taisnība - viņiem vai Kultūras ministrijas izveidotās komisijas pārstāvjiem un viņu virzītajam Nacionālā teātra direktoram. Laiks visu noliks savās vietās un parādīs - kas ir kas.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā