Ko Eiropas Savienībai darīt ar Viktoru Orbānu?

Atgādināšu, ka Orbāns pirms plānotā ES valstu samita piedraudēja bloķēt ES aicinājumu uzsākt iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu, kā arī bloķēt ES 12. ekonomisko sankciju paketi pret Krieviju un ilgtermiņa palīdzības piešķiršanu Ukrainai 50 miljardu eiro apmērā. ES, cenšoties panākt kompromisu, no savas puses atbloķēja daļu Ungārijai iesaldēto “Atveseļošanās programmas” un citu fondu līdzekļu 10,2 miljardu eiro apmērā.

Orbāns paziņoja, ka tas esot par maz. Vajagot atbloķēt visu iesaldēto - apmēram 32 miljardus eiro. Par šiem 10,2 miljardiem viņš pēc Vācijas kanclera Olafa Šolca ierosinājuma bija gatavs iziet padzert kafiju brīdī, kad notiek balsojums par iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Ukrainu un Moldovu un kandidāta statusa piešķiršanu Gruzijai (Sakartvelo).

Tiesa, pēc “kafijas padzeršanas” Orbāns atgriezās sēžu zālē un nobloķēja 50 miljardu eiro palīdzības paketi Ukrainai. Šis veto gan nenozīmē, ka Ukraina šo naudu nedabūs. Tas, visticamāk (ja nenotiks kādi negaidīti pavērsieni), nozīmē, ka tiks sarežģīta šīs naudas piešķiršanas procedūra un šīs palīdzības apjoms netiks automātiski pagarināts katru finanšu gadu.

Līdz ar to var teikt, ka šoreiz atkal izdevies panākt vēlamo risinājumu - vilks paēdis un kaza dzīva. Taču vienlaikus šī Orbāna tielēšanās norāda uz bīstamām tendencēm ES lēmumu pieņemšanas mehānismā. Pat vēl vairāk, tas rada skepses pieaugumu par vienotas Eiropas pašvērtību. Varbūt šai Eiropas kopībai - ES - nemaz nav jēgas? Tāpat nevar aizmirst, ka Ungārija nebija vienīgā, kurai bija iebildumi pret visiem šiem jautājumiem. Arī Austrija un Slovākija atsevišķos punktos ieņēma, kā mēdz teikt, “neviennozīmīgu” pozīciju. Tiesa, ne tik nelokāmu.

Ņemot vērā to, ka Ungārijas vispārējam, teiksim tā - antiliberālajam politiskajam kursam ir samērā liels atbalstītāju skaits arī Latvijā, šajos jautājumos ir ārkārtīgi svarīgi nodalīt idejas un principus no kādām šaurām, iespējams, tīri savtīgām interesēm. Dažkārt Orbāna aizstāvībai izskan apgalvojumi, ka ne jau viņš pirmais uzsācis šo “šantāžas” politiku. Eiropas Komisija bijusi pirmā, kura ar naudu sodīja Ungāriju un Poliju par politiku, kura EK ieskatā neatbilst ES tiesiskuma principiem.

Nav šī raksta mērķis izvērtēt, kāda kuram bijusi un ir taisnība šajā “likuma varas” konfliktā. Pat ja 100% taisnība būtu bijusi Ungārijai un Polijai, pat tad “atspēlēties” uz karojošu, no neprovocētas agresijas cietušu valsti, kura turklāt ne mazākajā mērā nav vainīga pie ES fondu iesaldēšanas, ir negodīgi, necienīgi un netaisnīgi. Teikšu vēl vairāk. Tas ir pretīgi. Un Orbāna rīcība nekādas citas emocijas neizraisa. Līdz ar to runas, ka ES ir dabūjusi pretī to, ko pati pelnījusi, ir, mazākais, nekorektas. Tās ir seklas un maziskas.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka, manuprāt, šo Orbāna rīcību nemotivēja kādi idejiski principi vai augstāka pārliecība. Nav, protams, nekādu tiešu, neapgāžamu pierādījumu, bet es pievienojos tiem apskatniekiem, kuri uzskata, ka Orbāns šādi rīkojas primitīvu, savtīgu interešu dēļ. Nav runa pat par kādām Ungārijas nacionālajām interesēm un tai izdevīgiem gāzes vai citiem darījumiem ar Putina Krieviju. Runa ir par visparastāko uzpirkšanu pēc tās pašas shēmas, kā Putins nopirka olimpisko spēļu un Pasaules kausa futbolā rīkošanas tiesības. Atkārtoju, pierādījumu šīm korupcijas shēmām ne man, ne kādam citam nav. Tās ir tikai aizdomas, kuras izriet no publiskā telpā esošās informācijas.

Šīs aizdomas, kuras virmo gaisā, skaļi var izteikt parasti cilvēki, bet ne augstas valstu amatpersonas. Līdz ar to situācija, kad aizdomas ir, bet skaļi tās izpaust nedrīkst, rada to dīvaino neveiklības sajūtu, kad neviens nezina, ko darīt. Šajā ziņā, kā tas nereti notiek, izceļas mūsu brāļi lietuvieši, kuri nesirgst ar “ko nu mēs tur izlēksim” sindromu.

Eiroparlamenta deputāte Rasa Juknevičiene no Briseles tribīnes aicina meklēt legālas, likumīgas iespējas atņemt Ungārijai balsstiesības, jo “kā labā strādā Orbāns? Putina labā?”, deputāte retoriski jautā. Viņa tiešā tekstā norāda, ka Orbāna rīcība grauj ES kā institūciju. Visi to redz, bet neko nedara. Instrumentu, kā to novērst, ES nav vai tie ir pārāk vāji. “Ja mēs turpināsim ļaut Putinam graut ne tikai Ukrainu, bet arī ES, tad nonāksim eksistenciāla pārbaudījuma priekšā,” brīdina Juknevičiene.

Šeit, protams, jāņem vērā, ka, spiežot uz Ungāriju un meklējot tiesiskus tās ietekmēšanas mehānismus, var viegli “pārliekt nūju” un to vienkārši salauzt. Galu galā šādi mehānismi kādreiz var tikt izmantoti arī pret jebkuru ES dalībvalsti. Arī pret mums. Tāpēc vieglu un ātri pieņemamu risinājumu nav. Varbūt ar tādiem arī nebūtu jāsteidzas, lai gan Eiroparlamentā vēl pirms Orbāna izlēciena jau ir uzsāktas debates par ES pārvaldes modeļa reformu, kurā cita starpā būtiski tiek samazināts to jautājumu apjoms, kuru pieņemšanai nepieciešama visu ES dalībvalstu vienprātība. Cits jautājums, cik ilgi šīs debates ilgs, kad un pie kāda rezultāta novedīs. Turklāt ņemot vērā drīzās Eiroparlamenta vēlēšanas 2024. gada jūnijā.

No otras puses, ES arvien vairāk kļūst amorfa, rīcībnespējīga institūcija, kurai kritiskās situācijās grūti pieņemt izlēmīgus lēmumus, neapdraudot tās viengabalainību un pat vispārējo eksistenci. Lai arī Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES pamazām aiziet vēsturē un nākamā “eksita” draudi it kā zaudē aktualitāti, tie var jebkurā brīdī atjaunoties, tiklīdz kādam sāks likties, ka no dalības ES nav nekāda labuma vai nav īpašas jēgas.

Tā kā kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā politiskie procesi pasaulē ir uzsākuši grūti prognozējamu kustību, “eksistenciālam pārbaudījumam”, par kuru brīdina lietuviešu deputāte, ES var tikt pakļauta jebkurā brīdī. Ar to diemžēl jārēķinās. Tādā laikmetā dzīvojam, kad šķita - lielākais apdraudējums ir liellopu radītās zarnu gāzes un to ietekme uz planētas klimatu, bet izrādījās - “ja tikai tādas būtu mūsu problēmas”.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā