"Konservatīvajiem" iekļūt Saeimā cerību ir tikpat daudz cik sliekai kāju

Jā, tuvojas Saeimas vēlēšanas! Šo tuvošanos var sajust galvenokārt no politikāņu aktivitātēm, kas nereti kļūst smieklīgas. Iespējams, nevis kļūst, bet vienmēr tādas ir bijušas. Šoreiz visvairāk sajūsmināja Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija).
©Oksana Džadana/ F64

Kā bomža apakšbikses

Paldies Latvijas Radio, kas pacentās „aiznest” līdz klausītājiem tieslietu ministra Bordāna atklāsmes.

Ievērojot Bordāna neveiklās latviešu valodas īpatnības, citēju viņa tekstu: „Līdz karam cilvēkiem, kas pretdarbojās Latvijas valstij, viņi tik viegli manipulē... Nu, piemēram, tāds, tā saucamais medijs, NRA... ar trīs burtiem, ja... Faktiski jau viņi strādā tādā pašā, manā uztverē, mans subjektīvais vērtējums, viņi strādā tādā pašā režīmā kā Krievijas, kā propagandas kanāli, jo viņi uzbrūk tieši tiem pašiem cilvēkiem, kuri ir neērti Krievijai.”

Pirmajā mirklī gribējās pateikt: zināt ko, ministriņa kungs, ja nav ko teikt, tad ievērojiet mutes disciplīnu un vismaz nemelojiet. Bet nē, neteikšu. Labāk pasavēršos, kuri cilvēki (laikam taču domātas amatpersonas), kam esam „uzbrukuši”, ir tik „neērti Krievijai”.

Ne reizi vien esam pieminējuši iekšlietu ministri Mariju Golubevu („Attīstībai/Par”) - lielākoties par viņas realizēto robežbūves gausumu un neizdarību, kas kopumā izskatās pēc grūžamvelkamā pasākuma, sak, nu labi, kaut kā uzcelsim to žogu, tikai lieciet mani mierā. Kas gan šajā kontekstā ir tik „neērts” Krievijai? Drīzāk jau ērts: fašistiskajai kaimiņvalstij ir daudz ērtāk, ja Latvijas robeža ir caura kā bomža apakšbikses.

Nu labi. Neveiksmīgs piemērs. Varbūt veiksmīgāks būs Daniels Pavļuts („Attīstībai/Par”), mūsu veselības ministrs. Varbūt Krievijai tiek sagādātas neērtības caur to, ka Veselības ministrija šim gadam pasūtījusi vairāk nekā 4,7 miljonus pretkovida vakcīnu? Nez cik mums te, Latvijā, iedzīvotāju? Cik miljonus eiro tas viss izmaksās? Un galvenais - kam tas viss vajadzīgs? Varbūt veselības Pavļuts ar dažādiem šantāžas paņēmieniem piesolīs vēl 4. un 5. vakcinēšanos?

Samazgas uz kremļa dzirnavām

Bet varbūt „Krievijai neērti” ir tas, ka Veselības ministrijas izveidotais un daudzsološais Vakcinācijas birojs iztērēja vells viņu zina cik miljonus valsts budžeta naudas? Un varbūt atcerēsimies, cik simti tūkstošu tika izpļekarēti dažādām „reklāmas kampaņām” ar nosaukumu „Es vakcinēšos, jo man gribas nopērties pirtī kopā ar vecvecmāmiņu”? Izskatās gan, ka neērti ir mums pašiem, tiem, kuri spiesti apmaksāt valdošās elites izpriecas.

Laikam kļūdos un „Krievijai neērta” patiesībā varētu būt interfrontiste Taņuša Ždanoka, Latvijas Krievu savienības priekšsēde, par kuru nereti esam rakstījuši? Viņa ar pēdējiem spēkiem cīnās par to, lai Latvijā uzvarētu patiesi „demokrātiskas vērtības”, piemēram, lai saglabātos skolas ar krievu mācībvalodu. Ak, nē... Kaut kas tur neštimmē: drīzāk jau Taņušas cīņa „par demokrātiju” - kopā ar buzajeviem, gapoņenkiem, koreniem, plineriem un mitrofanoviem - ir samazgu liešana uz Kremļa netīrajām dzirnavām. Kur nu vēl ērtāku pozīciju atrast!

Bet tad varbūt „Krievijai neērts” varētu būt tā dēvētais Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs „Re:Baltica”, par kuru kolēģis Imants Vīksne rakstījis ne reizi vien.

Taču izrādās, ka arī šis centrs piespēlē Kremlim: internetā joprojām ir atrodamas šā centra publikācijas par „slikto” bataljonu „Azov”. Bet Imants Vīksne raksta: „Šī elitārā vienība ir tik nozīmīga Ukrainas aizsardzības sastāvdaļa, ka jau kopš pirmā iebrukuma Ukrainā 2014. gadā Krievija to cenšas ne vien fiziski iznīcināt, bet arī starptautiski diskreditēt, lai tādējādi caur vienu armijas vienību visiem Ukrainas bruņotajiem spēkiem uzliktu nacisma zīmogu un mazinātu starptautiskās sabiedrības simpātijas un atbalstu Ukrainai.” Tas nozīmē tikai to, ka minētais „žurnālistiskas centrs” arī nav nekāds „Krievijai neērtais”.

Kas tālāk? Ir jau vēl Saeimas deputāts Mārtiņš Bondars („Atīstībai/Par”), kurš, šķiet, ir izteikti „Krievijai neērts”: tieši viņš izbīdīja Saeimā likumu par 40 miljonu eiro uzdāvināšanu kādam afēristu pulciņam. Paga, bet tad jau viņš ir neērts tieši Latvijai, savukārt Krievijai - pavisam ērts. Atkal nekā...

Tik ērts Krievijai

Bet visus ar savu „neērtību” pārsit tieši Jānis Bordāns. 2019. gada 25. janvārī viņš, būdams tieslietu ministrs, nosūtīja gaudu vēstuli vairāku valstu vēstniecībām, vēršot uzmanību uz to, ka Latvijā tiesiskie instrumenti varētu tikt izmantoti negodīgi - ar mērķi ietekmēt politisko situāciju valstī. Acīmredzot tas bija saistībā ar partijas biedru Juri Jurašu, kura nodošanu kriminālvajāšanai Bordāns uzskatīja par politisko izrēķināšanos. Tikai nav saprotams, kādā veidā ārvalstu vēstniecības būtu varējušas līdzēt nabaga Bordānam draudziņa Juraša glābšanā... Ja nu vienīgi Krievijas vēstniecība nāktu talkā ar kādu bezjēdzīgu padomu, to viņi tiešām var. Tad jau atkal Bordāns būtu „Krievijai ērts”, nevis neērts.

Labi. „Krievijai neērts” varētu būt cits gadījums ar Bordānu. Savulaik viņš neatbalstīja 40 miljonu eiro uzdāvināšanu afēristiem, bet pēc kāda brauciena uz ASV biedrs Bordāns tomēr pārmeta pufaiku uz otru pusi un sāka karsti aģitēt par ebreju kompensācijām. Parādījās pat video uzruna, kurā viņš pamatoja, kāpēc mums visiem jāatver maciņi un jāatdod 40 miljoni nezin kam. Izrādās, tāpēc, ka „nacisti ir atņēmuši upuriem īpašumus”. Nebija neviena, kurš pastāstītu biedram Bordānam, ka nacisti nevienam neko vairs nevarēja atņemt, jo īpašumus 1940. gadā jau bija atņēmuši krievu okupanti, bet tiem, kuri te kaut ko taisās „atgūt”, nav nekāda sakara ar patiesajiem upuriem.

Nu, arī šis gadījums kaut kā nav „Krievijai neērts”, jo aplaupīta tika tieši Latvija.

Bordāns izdomāja nākamo „neērto” soli: viņš piedāvāja papildināt Krimināllikumu ar jaunu pantu par „Nepatiesu ziņu un izdomājumu izplatīšanu”. Proti, par rupju sabiedriskās kārtības traucēšanu, kas izpaužas apzināti nepatiesu ziņu vai izdomājumu publiskā izplatīšanā, traucējot cilvēku mieru, iestāžu vai uzņēmumu, vai organizāciju darbu, sodītu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.

Par jebkuru nepatīkamu ziņu varētu tikt uzsākts kriminālprocess. Tikai nav skaidrs, kurš un kā noteiks, kas ir un kas nav „apzināti nepatiesas ziņas”? Varbūt tiks veidots tribunāls vai „troikas”? To visu apjaušot, padomju laiku cenzūras un „glavļita” meistari nervozi metās pīpēt Tieslietu ministrijas vārtrūmē... Kaut ko līdzīgu ir ieviesusi arī Krievija. Laikam taču ņēma piemēru no Bordāna idejām. Joprojām tik ērts Krievijai šis cilvēks.

Bordāns kliedz jūtu karstumos

Ilgi meklējot, tomēr atradu īsto „neērtību”! No Tieslietu ministrijas ratu pēcpuses salīdzinoši nesen izkrita Civilās savienības likums, ar kuru ļoti „konservatīvās” partijas vadonis un viņa pakalpiņi iestājas par viendzimuma laulībām. Jo, izrādās, šis likums tapis, lai risinātu situāciju, kurā valsts nerūpējas par visām ģimenēm, tostarp viendzimuma pāru veidotām. Jā, taisnība, Putina Krievija šādus likumus neatbalstītu.

Ja ielūkojamies JKP „vērtībās”, ko šī politkopa laipni izlikusi apgūšanai, ar pārsteigumu konstatējam, ka tās ir apcirtušās par 180 grādiem pavisam uz citu pusi.

Lasām: „Konservatīvisma ideoloģijā ģimene tiek uzskatīta par galveno sabiedrības pamatu. Mūsu izpratnē laulība var būt tikai savienība starp vīrieti un sievieti, kā tas laika gaitā sabiedrībā vienmēr ir bijis un kā tas šobrīd ir nostiprināts arī mūsu Satversmē.

Mēs kā konservatīvie tik tiešām nesaprotam, kā par laulību iespējams saukt kādas savādākas savienības. Tā kā vīrieša un sievietes savienību ir iespējams reģistrēt laulībā, uzskatām, ka tāpēc nav vajadzīgs īpašs partnerattiecību institūts. Tāpat neuzskatām, ka, turpinot attiecināt laulības jēdzienu uz savienību starp vīrieti un sievieti, kaut kādā mērā tiktu aizskartas seksuālo minoritāšu cilvēktiesības, jo jau šobrīd visi sadzīviskie jautājumi viendzimuma pāriem ir atrisināti citu likumu ietvaros.”

Lai līdz galam pierādītu savu „neērtību”, Jānis Bordāns jūtu karstumos pat iekliedzās, ka esot jānojauc Pārdaugavas okupācijas piemineklis. Kā to izdarīt, pagaidām nav skaidrs, bet, ja politiķiem kaut kas nav klārs, tad jāsauc tauta uz referendumu. Protams, ka ir jānojauc! Bet tad, kad to apgalvo cilvēks, kuram nekad pirms tam nav nācis prātā „jaukt pieminekli”, jāsāk runāt ar lielā krievu režisora Staņislavska vārdiem: „Neticu!”

Tieši tad ir jāatceras, ka jūtu karstumi parasti rodas tad, kad pie apvāršņa rēgojas Saeimas vēlēšanas, bet cerību iekļūt parlamentā ir tikpat daudz, cik sliekai kāju.

Taču, lai mēs beidzot saprastu, kuri ir tie īstie „Krievijai neērtie”, uzdosim šo jautājumu Jānim Bordānam gluži oficiāli. Pēc tam atbildi publicēsim „tā saucamajā medijā, NRA... ar trīs burtiem, ja”.