Vai gaišākas nākotnes vārdā jānojauc Edgara Kauliņa piemineklis?

Biedrība aicina VARAM izvērtēt patvaļību

Radziņa biedrība pagarā vēstulē, citējot likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”, pauž, ka “Ogres novada dome, uzstādot Edgara Kauliņa pieminekli publiskajā ārtelpā, tieši un nepārprotami slavina ar PSRS (okupācijas) varu saistītu personu”.

Pētera Radziņa biedrība ir rūpīgi izpētījusi Edgara Kauliņa biogrāfijas datus: 1943. gadā viņš iestājies kompartijā, 1944. gadā kļuvis par Lielvārdes pagasta kompartijas organizācijas priekšsēdētāju, 1948. gadā - par Ogres rajona kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētāju, vairākas reizes bijis Latvijas PSR Augstākās padomes deputāts, apbalvots ar dažādiem padomju varas ordeņiem, saņēmis LPSR Nopelniem bagātā lauksaimniecības darbinieka nosaukumu un Eduarda Veidenbauma prēmiju. Varbūt tā tomēr attiecas uz Pētera Bauģa sarakstīto biogrāfisko romānu “Kad migla krīt”, kur galvenais varonis, protams, ir Edgars Kauliņš?...

Vienvārdsakot, neko labu viņš savā dzīvē nav izdarījis. Ja nu vienīgi tā Veidenbauma prēmija liecina par kaut ko revolucionāri romantisku. Radziņa biedrība turpina: “Ogres novada dome, ceļot pieminekli cilvēkam, kurš ir apzināti un labprātīgi sadarbojies ar noziedzīgu organizāciju (komunistisko partiju) (..) sniedz ziņu Latvijas iedzīvotājiem, ka augstāk minētie likumi un to uzliktie pienākumi nav jāpilda (..). Nevar tā būt, ka tiek celti pieminekļi personām par darbībām, kuras mēs ar likuma spēku nosodām.”

Tāpēc, ņemot vērā Kauliņa biogrāfiju, Radziņa biedrība aicina VARAM izvērtēt Ogres novada domes patvaļību pieminekļa celšanas sakarā, kā arī “noteikt kārtību, kādā pašvaldības savās teritorijās veido vēsturisko personu un notikumiem veltītus pieminekļus”.

Cik “sarkans” bija Kauliņš?

Uzteicama ir Pētera Radziņa biedrības centība, pētot Edgara Kauliņa biogrāfiju no komunistiskās puses. Bet, lai pētniecība būtu efektīva un - nekautrēsimies šī vārda - objektīva, vajadzētu izpētīt arī cilvēcisko pusi, un tas būtu tikai taisnīgi.

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās, kad kolhozs “Lāčplēsis” bija pārveidots par paju sabiedrību, tas tika likvidēts - nu jau līdz galam. Likvidācija sakrita ar Edgara Kauliņa jubileju - viņam paliktu 95 gadi, savukārt kolhozam “Lāčplēsis” varētu svinēt 50 gadus kopš dibināšanas - to Kauliņš izveidoja 1948. gadā. To, ka viņa darbība, veidojot un vadot šo saimniecību, bija apbrīnas vērta, nevarēs noliegt neviens. Priekšsēdētāja Edgara Kauliņa fenomens - neliegsimies! - ir apaudzis arī ar teikām, taču tām ir savs pamats.

Kauliņš nevarēja lepoties ar izglītību, kas iegūta augstās skolās, viņš ilgus gadus strādāja par ugunsdzēsēju Rīgā, bet Otrajā pasaules karā bija sarkanarmijas rindās. 1972. gadā iznāca Pētera Bauģa grāmata “Kad migla krīt” - tajā Kauliņš bija attēlots kā karsts komunists. Stāsta, ka pats Kauliņš bija neapmierināts ar šo darbu, jo - kā savulaik apgalvoja viņa dēls Bruno Kauliņš - tēvs tik sarkans nekad neesot bijis. Bet bijušajam Liepājas laikraksta “Komunists” galvenajam redaktoram Pēterim Bauģim, protams, bija labāk zināms, cik “sarkans” ir Kauliņš.

Kauliņš sev nebūvēja lepnas mājas

Edgars Kauliņš patiešām nebija akls kompartijas sekotājs. Par to liecina kaut vai tas, ka 1949. gada deportācijās neviens lielvārdietis netika izsūtīts, un par to jāsaka paldies tieši Kauliņam. Cilvēku rindas nebija izretinātas, bija kodols, lai 1948. gadā nodibinātais kolhozs spētu attīstīties. Bija grūtības ar tehniku, tāpēc daudz kas bija atkarīgs no tā, cik efektīvs būs rokudarbs. Pie Kauliņa brauca strādāt cilvēki no visas Latvijas, sevišķi - no Latgales. Visi zināja, ka Kauliņš neatraidīs. Arī tos, kuri, atgriezušies no izsūtījuma, nevarēja atgriezties bijušajā mājvietā.

Par Kauliņu mēdza teikt, ka viņš sapratīsies gan ar lopkopi, gan ar karali. Cilvēki stāsta, ka viņš bijis stingrs, taču taisnīgs, turklāt - bez lepnības vai augstprātības. Pirmajos kolhoza gados viņš, kontrolēdams darbus, pats sēdies zirga mugurā un apjājis laukus. Viņš nebūvēja sev lepnas mājas, arī ģērbšanās stils bija atturīgs.

Kauliņš tikās arī ar citiem gana leģendāriem personāžiem: ar Viesturu Gredzenu, kurš ilgi vadīja kolhozu “Tērvete”, un Jāni Rubuli no Saldus kolhoza “Druva”. Vienā kopābūšanā izkristalizējusies doma par alu, kas jābrūvē kolhozos. Tā radās “Lāčplēša” un “Tērvetes” alus. Un cik tad tur tālu līdz Jāņiem? Kolhozs “Lāčplēsis” rīkoja tādas Jāņu lustes, ka tās brauca baudīt ne tikai mākslinieki, bet arī kompartijas vadoņi.

Kolhozam “Lāčplēsis” bija nemainīgi augsti ražošanas rādītāji, un padomju propagandai to tik vien vajadzēja: kāds taču jāliek par piemēru citiem. Lielā mērā tieši šai propagandai “jāpateicas” par Kauliņa padarīšanu par leģendu. Un tomēr pamatā ir bijis pats cilvēks: darbīgs, saimniecisks, tālredzīgs un taisnīgs saimnieks. Nevis komunists vai politiķis.

Astoņas reizes karā

1978. gada neraža līdz galam sadragāja Edgara Kauliņa veselību, un viņš mira 1979. gada 5. janvārī. Uz bērēm atnāca simtiem, tūkstošiem cilvēku... Kolhoza ļaudis nāca atvadīties no Kauliņtēva - kā viņu bija iesaukuši lielvārdieši - iepriekšējā vakarā, jo bēru diena bija visas Latvijas cilvēkiem. Lielās atvadības liecināja par to, ka Edgaru Kauliņu cilvēki no sirds mīlēja un cienīja, un tas bija kas vairāk par vienkāršu goda atdošanu.

Lielvārdes muzejā ir saglabājušās liecības par Edgaru Kauliņu un viņa laiku, nu šā gada aprīlī Lielvārdē tika atklāts piemineklis Kauliņtēvam. Pērn Ogres novada deputāti nobalsoja par Edgara Kauliņa pieminekļa finansēšanu: tas tika iestrādāts pašvaldības budžetā.

Par to stāsta Ogres novada domes priekšsēdētājs Egils Helmanis (NA): “Cilvēki var neatcerēties gaduskaitļus, taču viņi nepievilsies sajūtās. Sabiedriskajā apspriešanā runājām ar lielvārdiešiem, un viņi savu Edgaru Kauliņu uz rokām nēsāja. Kad Kauliņš nomira, mehanizatori no jūras malas atveda baltas smiltis, un cilvēki ar šīm smiltīm aizbēra Kauliņa kapu.

Edgars Kauliņš izdarīja tā, ka no viņa pagasta deportāciju laikā neizsūtīja nevienu cilvēku. Šodien mums grūti iedomāties, kā tas varēja notikt: viens cilvēks nostājas pret sistēmu, un neviens netiek izsūtīts. Viņš pie sevis darbā ņēma bijušos leģionārus, izsūtītos, kuri atgriezās Latvijā, - tos, kuri pirms tam pat nedzīvoja Lielvārdē. Kauliņš zināja, ka šie cilvēki māk strādāt, viņi nav dīkdieņi, viņi prot saimniekot. Tāpēc visi kopā viņi spēja pacelt kolhozu “Lāčplēsis”. Ar savu darbu un attieksmi pret cilvēkiem Kauliņš iemantoja ļaužu mīlestību.”

Bet Pētera Radziņa biedrība uzskata, ka nav jāceļ pieminekļi “kolaborantam Kauliņam”, kurš sadarbojies ar kompartiju. “Šajā gadījumā nav jāskatās uz viņa partijas piederību, bet jāvērtē tas, ko viņš ir darījis,” teic Helmanis, “Edgars Kauliņš šo pieminekli vienkārši ir pelnījis! Viņš jau daudzus gadus ir miris, bet cilvēki joprojām viņu atceras ar cieņu, viņa vārdā ir nosaukta Lielvārdes vidusskola. Un tas līdz šim nevienam netraucēja!”

Bet kas traucē? “Tagad traucē tas, ka tieši es atbalstīju pieminekļa celšanu,” uzskata Helmanis, “tie ziepju burbuļi, kas uzpūsti pret mani, ir tikai ziepju burbuļi, nekas vairāk. Radziņa biedrības vēršanās pret pieminekli ietilpst tajā kņadā, kas ir organizēta pret mani. Bet es vienkārši daru savu darbu, cenšos visu izdarīt kvalitatīvi, un cilvēki to novērtē. Taču kādam laikam ir bail, ka es pretendēju veidot nacionālo politiku. Esmu astoņas reizes bijis karā, un man vienmēr ir skaidrs, kurš kurā pusē atrodas.”

Novēlu dažādām biedrībām, politkopām un citiem veidojumiem ieraudzīt, kurā pusē atrodas cilvēki, kam ir ko teikt, un ka partijiskā piederība ne vienmēr ir izcilības vai - tieši otrādi - apkaunojuma zīmogs, bet gaišākai nākotnei nebūt nav jāsākas ar pagātnes - kaut arī nereti pretrunīgas - noliegšanu.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā