Kas pateica sēļiem, ka viņi ir sēļi?

Latvijas Valsts prezidents Egils Levits ar savu Latviešu vēsturisko zemju likumu ļoti grib kļūt par trešo vērā ņemamo cilvēku aiz Latviešu Indriķa un Skruzīšu Mikus, bez kuriem nekādu sēļu pasaulē vispār nebūtu jeb vairs nebūtu.
18.10.2020. Arnis Kluinis
 
SĒĻU JAUNĀ PILS. Kultūras nams Viesītē celts tādā apjomā un stilā, kāds sader ar priekšlikumu noteikt Viesīti par Sēlijas administratīvās teritorijas centr ©Kaspars Krafts/F64

E. Levits “līdzinās pavāram, pēc kura domām ēdiena porciju iespējams palielināt, ja tajā ietilpstošo gaļas gabalu pirms likšanas uz galda sagriež divos vai trijos gabaliņos”. Valsts pasludināšanas dokuments ietvēra sevī triju teritoriju apvienošanu, kam sekoja teritoriju skaita papildināšana līdz četrām Satversmē un līdz piecām - tuvākajā laikā likumu līmenī. No vienas puses, “nav paredzami nekādi šķēršļi E. Levita sagatavotā Latviešu vēsturisko zemju likumprojekta kļūšanai par likumu,” bet, no otras puses, nav redzami gribētāji pārtaisīt Brīvības pieminekli, lai to vainagotu četras vai piecas zvaigznes. Latvija nav ieguvusi sev jaunus apgabalus, kas nebūtu bijuši domāti jau valsts pasludināšanas brīdī. Ar domāšanu diemžēl nepietika. Pirmie valsts pastāvēšanas gadi bija kara gadi. Kā jau iepriekš rakstīts, “Latvijas robežas ir kauju rezultāts”, kas pēc tam precizēts miera sarunās. Turpmākā valsts sastāvdaļu saraksta pagarināšana ir mēģinājums labāk saprast un tādējādi veiksmīgāk apsaimniekot vienu un to pašu izkaroto, sarunāto un līdz šai baltai dienai saglabāto teritoriju. Šā brīža aktualitāte ir palielināt nevis valsts platību, bet iedzīvotāju skaitu kaut vai ar vēsturiski virtuāliem latviešiem, jo dzīvo latviešu trūkst.

Kā latvieši meklē mūžīgu dzīvošanu

Tagadējo latviešu pašapziņas celšanai skolā izmanto formulu, ka “latviešu tauta veidojās 13.-16. gs., saplūstot četrām baltu tautām: kuršiem, zemgaļiem, sēļiem, latgaļiem". Norādei uz baltiem ir divas funkcijas.

Pirmkārt, baltu esamība izskaidro, kāpēc tagadējās Liepājas vietā dzīvojošais kursis mierīgi saplūda vienā tautā ar Daugavpils latgali, bet ne viens, ne otrs nesaplūda ar turpat blakus dzīvojošo vācieti vai krievu. Citiem vārdiem sakot, viena tauta izveidojās tikai no tiem, kuri jau iepriekš bijuši viena tauta. Pat baltu un lībiešu kopīgais vēsturiskais liktenis (ciešanas!) pēc krustnešu ierašanās nekļuva par argumentu, lai lībiešus iesaistītu latviešu taisīšanā, kas notikusi elitārajā baltu klubiņā. No otras puses, nedrīkst arī atstāt bez ievērības nevienu, kas pēc savas izcelšanās bijis šā kluba cienīgs. Jo vairāk cienījamu biedru šajā klubā darbojušies, jo vairāk labu īpašību jābūt tai tautai, ko viņi pa visiem uztaisījuši.

Otrkārt, balti atļauj izstiept latviešu radurakstus nepārskatāmi senā pagātnē un uzskatīt mūsu pirmo, par baltu, iepriekš par ārieti, indoeiropieti un varbūt vēl savādāk nomaskējušos senci ja ne par pirmo cilvēku pasaulē, tad par šim pirmajam cilvēkam ļoti tuvu stāvējušu personu. Šādā veidā cilvēka uztveres spēju ierobežotība saplūdina tautas pastāvēšanas nepārskatāmi ilgo laiku pagātnē ar mūžību kā argumentu, ka tauta arī turpmāk pastāvēs mūžīgi. Ticība šādai pastāvēšanai ir nepieciešamais priekšnoteikums tautas reālajai pastāvēšanai vēl vismaz kādu laiku. Ja tādas ticības kādai tautai vairs nav šodien, tad pašas tautas nebūs rīt. Tauta ir forma, kādā atbilstoši pieauguša cilvēka izpratnes līmenim realizējas viņa pārliecība, ka pasaule bez viņa vispār nevar pastāvēt. Teikt to tieši par sevi cilvēki atļaujas reti, bet savas tautas pieteikšana par pasaules - par jēdzīgās, cilvēces vārda cienīgās pasaules - radītāju un uzturētāju skan no visiem laikiem un visiem stūriem. Izmirušās tautas un izjukušās civilizācijas ar savu izmiršanu un izjukšanu pašas atmasko sevi, ka to pretenzijas uz kaut ko patiesi diženu un mūžīgu ir bijušas seno laiku tumšajiem ļautiņiem raksturīgi un piedodami maldi. Tagad, protams, nekas tāds vairs atkārtoties nevar, jo maldu vietā stājusies un tieši mūsu tautas izredzes apliecina zinātne. Savas mūžīgās pastāvēšanas apliecinājumus tautas tagad gaida, t.i., nopērk no vēsturniekiem. Gadījums ar sēļiem rāda piemēru, kā top prece, ko vēsturnieki pārdod.

Uz papīra rakstīto ar cirvi neizcirtīsi

Sēļu gadījumā vēsturnieki ir izpildījuši publikas pieprasījumu pēc plašas priekšteču saimes, ievietojot šo priekšteču skaitā arī tādu, par kuru ziņu maz - aizdomīgi maz. Neviena tauta tagadējās Latvijas un visas Baltijas teritorijā nebija izstrādājusi savu rakstību, lai pēctečiem par sevi liecinātu pati, nevis paļautos uz to, ko par šejieniešiem pamanīs un atzīmēs hronikas rakstīt spējīgās tautas. Tādā aspektā sēļi ne ar ko neatšķīrās no citām tautām, bet vienā un tajā paša laika intervālā par viņiem sniegto ziņu daudzums nevis pa reizēm, bet pa kārtām mazāks, nekā par kaimiņtautām. Sēļi nav atrodami ne skandināvu, ne senkrievu rakstītajos avotos. Jo īpaši aizdomīgi, ka viņi nav tajā tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojošo tautu uzskaitījumā, kas pazīstams pēc Nestora (Нестор Летопи́сец, Нестор Пече́рский, Нестор Ки́евский, aptuveni 1056-1114) vārda. Pirmās un pēdējās ziņas par sēļiem ar aculiecinieka roku hronikā ir ierakstījis Latviešu Indriķis (Henricus de Lettis, aptuveni 1187-1259). Tā tapusi ap 1226. gadu kā pārskats par bīskapa Alberta (1165-1229, Latvijā no 1200) labajiem darbiem, lai atskaitītos Romas pāvesta sūtnim. Līdz sēļiem Alberts ticis 1208. gadā. Tad krustneši iekarojuši Kokneses valstiņu, kurā līdz ar latgaļiem dzīvojuši arī sēļi. Hronika beidzas, ietverot pāvesta sūtņa ierašanos un to, ka viņš Koknesē sprediķojis tur dzīvojošajiem vāciešiem, krieviem, letiem un sēļiem. Hronikā sēļi pieminēti pavisam piecas reizes.

Par sēļiem kā atsevišķu tautu liek domāt Sēlijas vārda piešķiršana 1218. gadā dibinātai bīskapijai. Precīzāk sakot, tā liecina par atšķirīgu valodu, kuru misionāriem vajadzēja apgūt, lai sludinātu kristīgo ticību attiecīgās valodas lietošanas robežās. Taču jau 1226. gadā šī bīskapija tika likvidēta, iekļaujot to Zemgales bīskapijā. Ja Latvija tiešām grib tikt skaidrībā par sēļiem, tad tai tagad jāpalūdz Vatikāna skaidrojums vai tiesības ielūkoties Vatikāna arhīvā. Varbūt tādējādi atklātos, ko baznīca dažu gadu laikā par sēļiem noskaidroja tādu, kāpēc atsevišķa bīskapija kļuva lieka.

Sēļi ir minēti arī Rīmju jeb Atskaņu hronikā, kas seko Indriķa hronikai pēc sacerēšanas laika ap 1290.-1296. gadu, bet apraksta (pārliek rīmēs un, galvenais, pauž Albertam ne vienmēr labvēlīgu bruņinieku viedokli) tos pašus notikumus, ko Indriķa hronika. Tas nenozīmē, ka bruņinieku hronists ir vadījies tikai pēc Indriķa hronikas, bet signalizē, ka savām acīm šis hronists sēļus vairs nav redzējis.

Pēc Indriķa neviens vairs nerakstīja par sēļiem, bet aizrautīgi dalīja un pārdalīja Sēļu zemes (apzīmējums pelnījis lielo burtu). Viens no Lietuvas vēstures stūrakmeņiem ir viņu pirmā karaļa Mindauga (aptuveni 1200-1263, karalis no 1253) dokuments, ar kuru viņš 1255. gadā uzdāvināja Sēļu zemes Livonija ordenim. Dāvinājuma jēgu iespējams saprast dažādi. Mindaugs varbūt neiebilst pret to, ka ordenis Sēļu zemes iekaros (Molotova-Ribentropa pakts 13. gadsimta stilā), bet varbūt tā ir vienošanās par nodevu vākšanas zonu sadalījumu (nodokļu dubultas neaplikšanas līgums, kā rakstītu tagad). Tajā pašā laikā (tātad 13. gadsimta vidū) uzliesmojusī ķīvēšanās par Sēļu zemju sadalījumu starp ordeni un Rīgas arhibīskapu vilkusies līdz 14. gadsimta beigām. Precīzāk sakot, beidzās nevis ķīvēšanās, bet Sēļu zemju pieminēšana sūdzībās, ko ķildnieki sūtīja uz Romu (Vatikānu). Ķildu rezultāts bija Livonijas pašiznīcināšanās, kas iekļāvās daudz vērienīgākos pārveidojumos, kādus piedzīvoja Eiropa un visa pasaule. 1562. gadā daļu no Livonijas pārņēma Kurzemes un Zemgales hercogiste (tagad parasti saukta par tikai Kurzemes hercogisti), kurā neviens nekādus sēļus vai viņu zemes vairs nepieminēja.

No Sēlijas uz Augšzemi un atpakaļ

Hercogiste novilka savu mūžu līdz 1795. gadam. Tā pēdējie gadu desmiti sakrita ar visā Eiropā manāmiem senatnes pētniecības uzplūdiem, kurus tagadējās Latvijas teritorijā realizēja vācu mācītāju plejāde. Sēļu sakarā kā pirmais pieminams Johans Ludvigs Bergers (Börger, 1730-1791) ar savu 1778. gadā izdoto grāmatiņu, kuras nosaukumu varētu latviskot kā “Pētījums par Vidzemes senatni un tās tautām, jo īpaši par latviešiem”, kur Sēlija pieminēta vismaz Sēlpils veidā. Pirmais par sēļiem kā ceturto latviešu tautu ieminējies Kārlis Fridrihs Vatsons (Carl Friedrich Watson, 1777-1826) 1822. gada publikācijā ar garu, aprakstošu nosaukumu “Kurzemes senā, vācu sastaptā iedalījuma attēlojums atbilstoši 13. gadsimta pieminekļu atradumiem un hronikām”, kuras jēga asimilēta Latvijas Republikas vēstures oficiālajā jeb skolas versijā. Šo pūliņu vainagojums ir Augusts Bīlenšteina (Bielenstein, 1826-1907) ar Krievijas Zinātņu akadēmijas 1892. gada izdevuma autoritāti apveltītais darbs vācu valodā “Latviešu tautas cilšu un valodas robežas tagad un 13. gadsimtā”, kuru par pamatu ņēma Latvijas un Krievijas delegācijas, kad 1920. gada sākumā satikās slēgt mieru starp abām valstīm. Sēļu gadījumā “latviešu tautas cilšu un valodas” robeža bija aktuālāka, velkot robežlīnijas starp Latviju un Lietuvu, kurai pašai savi sēļi, kā arī ar Poliju, kura savu neatkarību ieguva, kopā ar Latviju karojot pret Krieviju. Pēc tam kopīgā fronte pārtapa kopīgā robežā, kuras iezīmēšanā neiztika bez domstarpībām starp abām valstīm.

Nosauktie un vēl citi vācieši kvalificējami par Sēlijas krusttēviem, kuru dotais intelektuālais kapitāls nodrošināja Mikus Skruzīša (arī Skruzīšu Mikus, 1861-1905, tuberkulozes, nevis revolūcijas upuris) 25 lappušu biezās grāmatiņas “Sēļi, Kurzemes augšgala senči” izdošanu 1889. gadā. Šis gads sēļiem jāsvin tieši tāpat, kā viņu vēsturiskās eksistences sākums 1208. gadā. Viņu otrajai vēsturiskai piedzimšanai zināma arī dzimšanas diena, kas, vēl rūpīgāk skatot, izrādās pat divas dienas, ar kurām datētas cenzūras atļaujas. Grāmatas sākumā uzrādīta 17. jūnija atļauja tekstam un grāmatas beigās - 22. jūnija atļauja šī teksta nodrukāšanai Jelgavā. Bez šādas grāmatiņas latvieši tā arī būtu palikuši neuzzinājuši par Sēliju un to, ka daļa no viņiem ir kaut ne tieši sēļi, bet sēlieši.

Atzīmējama arī 1880. gada 24. novembrī nodibinātā Rīgas Politehnikuma studentu korporācija “Selonija” kā starpposms vācu uzietās latviešu senatnes atdošanā latviešiem. Lielākie nopelni par tās parādīšanos pienākas publicistam Nikolajam Robertam Puriņam (vai Puriņu Klāvam, 1858-1935). Kamēr citu augstskolu tagadējā Latvijā nemaz nebija, Politehnikumam nācās kļūst arī par latviešu žurnālistu un tiem līdzīgu profesiju kadru kalvi. M. Skruzītis no 1884. līdz 1890. gadam skaitījās studējis arhitektūru, dabaszinības un ķīmiju, bet šādu zinību un “Selonijā” izkopto sabiedrisko aktivitāšu summā radās pirmais latviešu etnogrāfs, kura spēku pielikšanas punkts bija viņa dzimtais novads. Dzimis viņš toreiz Jaunjelgavas apriņķī ietilpstošajā Neretas pagastā.

MAZA, BET IESPSAIDĪGA. Tas sakāms par Mikus Skruzīša 1889. gadā izdoto grāmatu, kuras saturs izveidoja latviešu priekšstatus par Sēliju un sēļiem

Grāmatas “Sēļi, Kurzemes augšgala senči” nosaukumā variēts tas, kāds tagad par Sēliju pieteiktā apvidus nosaukums tika lietots Kurzemes hercogistē. Toreiz tā skaitījās Augškurzeme jeb Augšzeme (kurisches Oberland), kas izklausās pārsteidzoši, uzmetot aci Latvijas kartei, kur Sēlija jeb Augšzeme aizņem kartes apakšējo malu. Toties nonākšana šajā apvidū prasa airēšanos uz augšu pa Daugavu no Rīgas, par kuru kā atskaites punktu visam Latvijā notiekošajam un vienkārši esošajam, tai skaitā Latvijas loģistikai, nevienam šaubu nav. Norādei uz augšu ir pozitīva emocionālā nozīme, tāpēc Augšzemes apzīmējums joprojām ir apritē. Kārļa Ulmaņa (1877-1942) autoritārais režīma laikā tika sarīkota Augšzemes reklāmas kampaņa, kuras rezultātā, piemēram, Augšzemes vārda

PĀRLIECINOŠI UZZIMĒTS. Sēlijas novada robežas un iekārtojums kartē, kas ievietots M. Skruzīša grāmatā “Sēļi, Kurzemes augšgala senči”

lietošana Latvija presē uzšāvās no 40 reizēm 1936. gadā līdz 102 reizēm 1937. gadā un arī pēc tiešās kampaņa beigām palika salīdzinoši augstā intensitātē. Šā gadu tūkstoša pirmajā gadu desmitā Augšzemes pieminēšana Latvijas presē svārstījās ap jau iepriekš manītajām 40 reizēm gadā. Biežāk, līdz pat 100 reizēm gadā tajā paša laika periodā piesaukta Sēlija. No tā mazumiņa, kas zināms par sēļiem, nav nekā tāda, kas liecinātu, ka viņi kādreiz kādam kaut ko ļaunu nodarījuši, tāpēc pieteikties par viņu garīgajiem mantiniekiem ir psiholoģiski komfortabli.

Ko izdodas un ko neizdodas izveidot ar Sēlijas vārdu

SĒLIJAS KAROGS, kas izgājis apstiprināšanas un iesvētīšanas rituālus

Sēlijas un sēļu jēdzienu iestrādāšana Latvija iedzīvotāju priekšstatos par savu zemi un valsti notika lēni, bet pamatīgi. Pagāja vairāk nekā 15 gadi pēc M. Skruzīša grāmatiņas iznākšanas līdz pirmajai reizei, kad Sēlijas vārds parādījās Latvijas presē. 1904. gada aprīļa numurā izglītības virzienā strādājošais žurnāls “Jaunības Draugs” pievērsās Lietuvas karaļa Mindauga gaitām un tādā sakarībā pieminēja Sēlijas dāvināšanu Livonijas ordenim. 1909. gada 16. decembrī nodibinātā bibliotēkas biedrība “Sēlija” droši vien jāgodā par pirmo organizāciju, kas nesusi šādu vārdu. Kopš 1923. gada zināma Augšzemgales sarkanraibo lopu audzēšanas biedrība “Sēlija”. Kaut ne ar dibināšanas datumu, bet ar publisku atskaiti par 1928. gada finanšu rezultātiem ir izpaudusies Tirdzniecības un rūpniecības akciju sabiedrība “Sēlija”.

Kad Latvijas okupācija un Otrais pasaules karš bija aizslaucījis visus šos nodibinājumus, atbrīvojās vieta kolhozam “Sēlija”. Tas dibināts 1947. gada 6. februārī tagadējā Sēlpils pagasta teritorijā kā pirmais Jēkabpils rajonā un otrais Latvijas PSR, tādējādi izpelnoties pozitīvu publicitāti uz visu savu pastāvēšanas laiku, kas turpinājās kaut mazliet ilgāk, nekā pastāvēja Latvijas PSR. Līdz savai pašlikvidācijai 1992. gadā tas bija pievienojis sev vairākus apkārtējos kolhozus un sasniedzis varbūt ne mazāku platību, kādu sēļiem atvēlējuši aculiecinieki 13. gadsimta pirmajā pusē. Ja sēļi manīti arī plašākos apvidos, tad iespējams citēt M. Skruzīša aizrādījumu, ka “neba viņi aizstiepa Sēlijas robežas līdz savai jaunajai dzīves vietai”.

Kārtējā Atmoda pagājuša gadsimta 80. gadu otrajā pusē deva vietu sēliskumam ārpus kolhoza “Sēlija” kluba. Par Latvijas galveno sēli izvirzījās Rīgā dzimušais Jānis Stradiņš (1933-2019). Tikpat labi var teikt, ka titulu viņš mantojis no tēva, Viesītē dzimušā Paula Stradiņa (1896-1958), kā no Sēlpils pagastā dzimušā Viļa Krūmiņa (1919-2000), kurš 1989. gadā nodibinātajam Sēļu klubam deva pajumti Dabas muzejā, kur pajumti bija guvis viņš pats pēc padzīšanas no darba Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā komitejā un Latvijas PSR valdībā.

Ar J. Stradiņa iniciatīvu 1995. gada tika pasludināts par Sēļu gadu, sāka notikt Sēlijas kongresi, baznīcā iesvētīts un Heraldikas komisijā oficiāli apstiprināts Sēlijas karogs. Pagaidām nav redzams, kurš nācis vai kurš vispār gribētu nākt pagājušā gada 29. novembrī mirušā J. Stradiņa vietā.

Ar nosaukumu “Sēlija” atzīmējamo saimniecisko organizāciju rindu pašlaik turpina lielveikals Jēkabpilī.

Uz sēļu mantojumu pretendējošas pašvaldības pirms gandrīz astoņiem gadiem ir izveidojušas apvienību, kam tomēr nebija tik liela spēka, pārtaptu no sabiedriskas organizācijas par administratīvu vienību administratīvi teritoriālās reforma rezultātā. “Domāju, ka pārredzamā nākotnē mēs pie Sēlijas jautājuma atgriezīsimies,” saka šīs apvienības un Neretas novada domes priekšsēdētājs Arvīds Kviesis. Arī tā var notikt, ja piepildīsies viņa apgalvojums, “ka vietējo ļaužu patriotisms uzturēs dzīvu novada darbīgo garu arī turpmāk”.