Tautai tīkama iniciatīva - antikonstitucionāla

Lai arī cik tīkama daudziem iedzīvotājiem šķistu ideja par liegumu atlaistajiem Saeimas deputātiem kandidēt arī ārkārtas vēlēšanās, šāda vēlme ir antikonstitucionāla. Uzklausot šādu konstitucionālo tiesību ekspertu viedokli, atbildīgā Saeimas komisija noraidīja vairāk nekā desmit tūkstošu pilsoņu parakstīto iniciatīvu.
17.09.2020. Jānis Lasmanis
 
©Kaspars Krafts/F64

2017. gadā interneta platformā “Manabalss” tika reģistrēta iniciatīva, kas aicināja pieņemt atlaistajiem Saeimas deputātiem piedalīties ārkārtas vēlēšanās liedzošu likumu.

Iniciatīvu nu parakstījuši vairāk nekā desmit tūkstoši Latvijas pilsoņu, kuriem šķiet, ka nav pareizi, ja atlaistie deputāti uzreiz var atgriezties parlamentā, un nepieciešams noteikt aizliegumu.

“Šādas izmaiņas liktu iedzīvotājiem rūpīgāk izvēlēties kandidātus, par kuriem balsot. Iespējams, paši deputātu kandidāti būtu motivēti strādāt efektīvāk. Pārmaiņas ļautu citiem, iespējams, spējīgākiem iedzīvotājiem iesaistīties politikā un kandidēt vēlēšanās. Piemēram, 2011. gadā Saeimas deputātiem tika izmaksātas atlaišanas kompensācijas 266 tūkstošu apmērā, savukārt ārkārtas Saeimas vēlēšanas valstij izmaksāja 2,36 miljonus latu, proti, kopējās izmaksas pārsniedza 2,7 miljonus latu jeb vairāk nekā 3,8 miljonus. Ņemot vērā, ka 11. Saeimā tika ievēlēti 67% no atlaistajiem deputātiem, tad secināms, ka 2011. gada referendums par Saeimas atlaišanu nesasniedza mērķi ‒ attiecīgi nodokļu maksātāju nauda izlietota nelietderīgi,” pauž iniciatīva, kuru trīs gadu laikā atbalstījuši 10,63 tūkstoši pilsoņu.

Atbildīgā Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija izvērtēt šo iniciatīvu bija lūgusi Valsts prezidenta padomnieku Jāni Plepu, kurš iniciatīvu komisijas sēdē trešdien atzina par konfliktējošu ar valsts pamatlikumu - Satversmi un cilvēka pamattiesībām.

“Runājot par aizliegumu kandidēt nākamajās vēlēšanās deputātam, kurš bijis atlaists parlamenta atlaišanas procedūrā, tas ir cilvēku pamattiesību jautājums, tas ir ierobežojums tiesībām kandidēt un piedalīties valsts darbībā,”

komisijas deputātiem teica konstitucionālo tiesību eksperts.

J. Pleps bija arī pētījis, vai praksē līdzīga iniciatīvas rosinātajai ir kādā citā pasaules valstī, un vienīgais piemērs, kuru viņš bija spējis atrast, nav uzskatāms par atdarināt cienīgu. Proti, Francijas parlaments 18. gadsimtā pats sevi atlaida, nosakot, ka neviens no tā dalībniekiem nevar kandidēt jaunajās vēlēšanās. Rezultātā pie varas nonāca Robespjērs, kas izvērta revolucionāro teroru un valsts praktiski pārstāja pastāvēt.

Tiesa, J. Pleps uzskata, ka šādu ierobežojumu noteiktos apstākļos varētu ieviest individuālos gadījumos, kad nepārprotami konstatējama konkrēta deputāta vaina, kuras dēļ tas atlaižams no parlamenta.

J. Plepa viedokli atbalstīja arī Saeimas Juridiskā biroja pārstāvis Edvīns Danovskis, kurš uzsvēra, ka iniciatīvā pausto ieceri “nav iespējams iestrādāt normatīvajos aktos, jo tā nonāk pretrunā ar Satversmi”.

Savukārt Nacionālo apvienību pārstāvošais Raivis Dzintars, vēršoties pret iniciatīvu, atgādināja mūsu pašu piedzīvotu gadījumu no nesenas pagātnes.

“Saeimas atlaišanas gadījums, ko mēs atceramies. 10. Saeima, tolaik šis pamatojums atlaišanai bija ļoti konkrēts ‒ Saeimas deputātu vairākuma balsojums par Aināra Šlesera neizdošanu kratīšanai. Prezidenta motivācija bija tieši šī balsojuma dēļ atlaist parlamentu, un tos deputātus nevarētu ievēlēt atkārtoti, sodīti tiktu gan tie, kas neizdeva, gan tie, kas aicināja izdot Šleseru kratīšanai. Lēmumā nav saskatāms leģitīmais mērķis un loģika,” norādīja deputāts.

Tādēļ komisijas locekļu vairākums noraidīja tautas iniciatīvas tālāku virzību. Vienīgi “Saskaņu” pārstāvošais Vitālijs Orlovs pauda pārliecību, ka, viņaprāt, Saeimai vajadzētu izskatīt ikvienu nepieciešamo parakstu skaitu savākušo iniciatīvu un censties atrast tajā ko noderīgu.