Tā sauktajai Lemberga prāvai – 13 gadu jubileja

Šodien aprit 13 gadu kopš pirmās tiesas sēdes prāvā, ko tautā iesaukuši par Lemberga lietu, bet oficiāli tas ir kriminālprocess ar diviem numuriem - Nr. 12812001408, Nr. 12812001608.
Aivara Lemberga vārdā nosauktā krimināllieta tiek izmeklēta jau vairāk nekā 22 gadus, bet tiesvedība šajā lietā ilgst jau 13 gadu ©Andrejs Terentjevs/F64

Kā zināms, pirms gada tika pabeigts šīs lietas pirmās instances tiesas process. Pirmās instances tiesas spriedums tika pārsūdzēts, un šā gada februārī notikušas divas tiesas sēdes jau apelācijas instancē. Trīs reizes šogad process atlikts tiesnešu darbnespējas dēļ.

Apelācijas sagatavošana

Trīspadsmitais gads šajā tiesas procesā neapšaubāmi bijis ļoti intensīvs un no procesa dalībniekiem prasījis ļoti daudz spēka.

Pēc saīsinātā sprieduma nolasīšanas 22. februārī četrus mēnešus tika rakstīts motivētais spriedums, kas 22. jūnijā tika izsniegts procesa dalībniekiem. Pilnā sprieduma teksts bija tiešām apjomīgs - uz 1920 lapaspusēm. Šis spriedums bija jāspēj pārsūdzēt 20 dienu laikā, kas arī tika izdarīts - apelācijas sūdzības iesniedza gandrīz visi procesa dalībnieki, tostarp cietušie (izņemot miljonārus Valentīnu Kokali un Vladimiru Krastiņu); attiecīgi prokurors iesniedza apelācijas protestu.

Procesa gaita liecina, ka grūtības ir radījusi apelācijas tiesas sastāva nokomplektēšana tajā pašā Rīgas apgabaltiesā, kurā t.s. Lemberga lieta tika izskatīta pirmajā instancē. Vispirms par tiesnesi tika nozīmēta Sandra Amola, kura attiecīgi arī kļuva par šīs krimināllietas tiesu kolēģijas priekšsēdētāju. Tad S. Amola nozīmēja pilno tiesas sastāvu, iekļaujot tajā tiesneses Signi Kalniņu un Laumu Šteinerti.

Kad šis tiesas sastāvs nolēma, ka lieta apelācijas instancē tiks skatīta nevis rakstveida, bet gan mutvārdu procesā, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Daiga Vilsone ar savu lēmumu manīja tiesas sastāvu, pārceļot L. Šteinerti par rezerves tiesnesi. Viņas vietā krimināllietas tiesas kolēģijas sastāvā tika iekļauts tiesnesis Valdis Vazdiķis, kurš “Lietu sadales plānā” oficiāli bija nozīmēts iztiesāt tikai civillietas.

Nav šaubu, ka nozīmētajiem tiesnešiem pēdējie mēneši nav bijuši viegli, jo jāiepazīstas ne tikai ar astoņām apelācijas sūdzībām, kas sastādītas uz daudziem simtiem lappušu, un prokurora apelācijas protestu, bet iespēju robežās jāiepazīstas arī ar lietas materiāliem.

Par lietas apjomu liecina kaut vai fakts, ka krimināllietas sējumu skaits pieaudzis līdz 328 (uz pirmo instanci bija “tikai” 154 sējumi).

Tiesvedību birums

Tomēr tie nav vienīgie pagājušā tiesvedības gada notikumi, kas cieši saistīti ar t.s. Lemberga prāvu. Aivars Lembergs Satversmes tiesā ir iesniedzis trīs sūdzības, kas saistītas ar šeit aprakstīto tiesas procesu. No tām viens kāzuss faktiski jau ir atrisināts, jo Ministru kabinets, atzīstot A. Lemberga sūdzības pamatotību, zibenīgi ir reaģējis, virzot likuma grozījumus, kas tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās garantēs visiem ieslodzītajiem. Likumprojekts jau sācis virzību Saeimā, un Satversmes tiesa, martā pieņemot lēmumu par šo A. Lemberga sūdzību, varēs ņemt vērā likumdevēju operativitāti netaisnības novēršanā.

Tāpat Aivars Lembergs administratīvajā tiesā ir iesniedzis prasību pret Valsts drošības dienestu (VDD), pieprasot novērst A. Lemberga ietekmi uz šā specdienesta amatpersonām, kā arī izsniegt A. Lembergam izziņu, ka minētā ietekme ir novērsta.

Droši vien vērotājam no malas šāda prasība var likties dīvaina, bet ko darīt cilvēkam, kuru tiesa liek cietumā, bez pierādījumiem apgalvojot, ka minēto ietekmi uz specdienestu amatpersonām var izmantot, lai izvairītos no tiesas piespriestā soda? Kā citādi pret šādiem apgalvojumiem aizstāvēties, ja nav pat zināms, kuras ir tās ietekmētās amatpersonas; ja nav zināms, kāpēc specdienesti varētu pieļaut šo ietekmēto amatpersonu nelikumīgu rīcību?

Tāpat A. Lembergs vairākām valsts institūcijām iesniedzis materiālas prasības kompensēt radītos zaudējumus. Piemēram, iesniegta prasība kompensēt radīto kaitējumu sakarā ar atteikumu cietuma apstākļos nodrošināt nepieciešamo balstvakcīnu (cilvēkam, kurš diendienā dzird valdības pārstāvju uzstājīgos aicinājumus vakcinēties, tas var likties neticami!), kas noveda pie A. Lemberga smagas saslimšanas ar kovidu.

Var prognozēt - ja tiks atteikts kompensēt šos zaudējumus, sekos jauni tiesu darbi pret attiecīgajām valsts institūcijām.

Kā zināms, visa iepriekšējā gada garumā turpinājās arī A. Lemberga cīņa par tiesībām uz pienācīgu veselības aprūpi, kā arī cīņa pret nepamatoti noteikto drošības līdzekli apcietinājumu.

Kad tad īsti sākās t.s. Lemberga lieta?

Līdz ar lietas nonākšanu apelācijas instancē aktualizējies jautājums - kad tad īsti tika sākta t.s. Lemberga lieta?

Apsūdzībai un aizstāvībai par to ir atšķirīgs viedoklis, savukārt apelācijas instances tiesneši varētu vēl nezināt visus notikumus vairāku desmitu gadu garumā, kas saistāmi ar t.s. Lemberga lietu.

Bet noteikt t.s. Lemberga lietas sākuma datumu ir ļoti svarīgi, lai varētu noteikt, vai šajā lietā ir ievēroti kriminālprocesa “saprātīgi termiņi”.

Protams, diezin vai kādam sapratīgam cilvēkam var likties, ka “sapratīgs” ir kriminālprocess, kas tiek turpināts 13 gadus.

Tomēr t.s. Lemberga lietā runa nav pat par 13 gadiem, kuros tiek virzīts kriminālprocess. 13 gadi ir pagājuši tikai no 2009. gada 16. februāra, kad šajā lietā notika pirmā tiesas sēde. Pat iztiesāšanas stadija šajā kriminālprocesā ilgst jau 13,5 gadus, jo tiesai šī lieta tika nodota jau 2008. gada augustā. Iesākumā ar šo lietu par piekritību tika “uzspēlēts futbols” starp Rīgas un Kurzemes apgabaltiesām, līdz lieta nonāca pie Rīgas apgabaltiesas tiesneša Borisa Geimana.

Bet oficiāli kriminālprocess šajā lietā tika uzsākts 2005. gada 3. oktobrī - tātad pirms vairāk nekā 16 gadiem.

Tomēr arī 2005. gada 3. oktobri nevar uzskatīt par t.s. Lemberga lietas sākumu, jo Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā kriminālprocesa sākumu sāk skaitīt no “oficiālas paziņošanas, kuru veic kompetenta valsts institūcija, apgalvojot, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu” (lieta “Lavents pret Latviju”).

Te vietā ir atgādināt arī Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas Daigas Vilsones rakstīto: “Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei, krimināllietās lietas izskatīšanas termiņš tiek rēķināts nevis no brīža, kad lieta nonāk tiesā, bet jau no izmeklēšanas stadijas pirmstiesas kriminālprocesā. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā paustajām atziņām, laika skaitīšana iesākas ar brīdi, kad kompetentas iestādes ir paziņojušas kādai personai par to, ka tā tiek turēta aizdomās par kriminālnozieguma izdarīšanu.”

Attiecīgi atliek tikai noskaidrot, kad “kompetenta institūcija” ir paziņojusi, ka A. Lembergs tiek turēts aizdomās.

Saprātīgi vai neprātīgi?

Tātad. Ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš 1999. gada 20. maijā ierosināja pārbaudes lietu par tiem pašiem iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem pirmās instances tiesa 2021. gada 22. februārī notiesāja A. Lembergu.

Ģenerālprokurors J. Skrastiņš pārbaudes lietu ierosināja pēc tobrīd vēl iesācēja politiķa Aināra Šlesera iesnieguma. Visi, kuri aktīvi sekoja Latvijas politikai jau 1999. gadā, atcerēsies Aināra Šlesera un Aivara Lemberga publiskās milzu cīņas uz politikas skatuves, kā arī Andra Šķēles un Aivara Lemberga milzu cīņas, kuru viens no elementiem bija arī minētais A. Šlesera iesniegums ģenerālprokuroram. Par to tālaika Latvijas medijos sarakstīts ārkārtīgi daudz; Latvijas politika tajos gados lielā mērā griezās ap šo Šķēles - Lemberga konflikta asi.

J. Skrastiņa ierosinātajā pārbaudes lietā tika veiktas procesuālās darbības, tās ietvaros A. Lembergs sniedza rakstiskus paskaidrojumus, tādējādi nepārprotami “kompetenta institūcija” viņam jau 1999. gada vasarā (tātad pirms vairāk nekā 22 gadiem!) bija paziņojusi, ka viņš tiek turēts aizdomās.

Ģenerālprokurora J. Skrastiņa ierosinātā pārbaudes lieta pēc gada tika izbeigta, jo netika konstatēts noziedzīgs nodarījums. Tomēr šīs pārbaudes lietas materiāli (vismaz daļa no tiem) ir arī pašlaik Rīgas apgabaltiesā iztiesājamās krimināllietas materiālos, un tie tika izmantoti pierādīšanā. Nekas nav aizmirsts, neviens nav aizmirsts.

Bet 2000. gadā izbeigto pārbaudes lietu atjaunoja ģenerālprokurors Jānis Maizītis 2003. gada vasarā jau pēc politiķa Aināra Šlesera vadītās Latvijas Pirmās partijas ietekmīgā biedra Arnolda Laksas iesnieguma. Arnolds Laksa bija Aināra Gulbja (kurš tiek dēvēts par Latvijas pirmo miljonāru un oligarhu) biznesa partneris; arī viņš visai asi publiski konfliktēja ar A. Lembergu - vispirms par “Latvijas Krājbankas” privatizāciju, pēc tam par politikas jautājumiem.

2003. gadā atjaunotās pārbaudes lietas ietvaros Ģenerālprokuratūra sūtīja tiesiskās palīdzības lūgumus Šveicei, kuros jau tika apgalvots, ka A. Lembergs izdarījis kādus kriminālnoziegumus. Šie tiesiskās palīdzības lūgumi tika nopludināti presei, līdz ar to ne tikai pats A. Lembergs, bet ikviens Latvijas iedzīvotājs tika informēts, ka A. Lembergs tiek “turēts aizdomās” par kriminālnoziegumu izdarīšanu.

Minētajā 2005. gada 3. oktobrī jau 2003. gada vasarā ierosinātā pārbaudes lieta pārtapa par kriminālprocesu, jo spēku bija zaudējis Kriminālprocesa kodekss un spēkā bija stājies jaunais Kriminālprocesa likums, kurā vairs nebija “pārbaudes lietu” - ja bija kādas aizdomas, uzreiz tika uzsākts kriminālprocess, bet vecās pārbaudes lietas tika pārsauktas par kriminālprocesiem.

Respektīvi - ir nepārprotami pierādījumi, tostarp publiski zināmi, neskaitāmās publikācijās aprakstīti, ka t.s. Lemberga lieta sākās 1999. gada 20. maijā.

Bet vai kriminālprocesa, kas pret kādu personu tiek virzīts jau vairāk nekā 22 gadus, termiņi ir saprātīgi vai tomēr neprātīgi - par to lai spriež lasītājs pats.