Aicina tiesu kritiski vērtēt apsūdzības izdomājumus par kukuļa izspiešanu

Vērtējot Aivaram Lembergam izvirzīto apsūdzību par kukuļa – SIA “Man-Tess” piederošo SIA “LatTransnafta” kapitāla daļu – izspiešanu 1995. gada sākumā, tiesai jābalstās uz dokumentiem, kas patiesi apliecina vai noliedz šādu kapitāla daļu piederību SIA “Man-Tess” minētajā laikā, apelācijas instances tiesai tā dēvētajā Lemberga lietā uzsvēra SIA “Pars Termināls” (SIA “Man-Tess” pašreizējais nosaukums) pārstāvis advokāts Agris Eglītis.
SIA “Man-Tess” (attēlā šīs uzņēmējsabiedrības naftas produktu terminālis) grāmatvedības dokumenti, banku kontu izraksti un citi dokumenti apliecina, ka 1994. gadā sabiedrība nav maksājusi par SIA “LatTransnafta” kapitāldaļu iegādi. Līdz ar to nav pamatota Aivaram Lembergam celtā apsūdzība, ka viņš 1995. gadā šīs kapitāldaļas ir izspiedis no SIA “Man- Tess”, kaut gan par to viņš tika notiesāts pirmajā instancē, uz gadu ietupināts cietumā un tagad turpina tiesāties apelācijas instancē ©Gints Ivuškāns/F64

Epizode par SIA “LatTransnafta” kapitāla daļu it kā izspiešanu 1995. gada sākumā faktiski ir galvenā un arī vissmagākā epizode apsūdzībā, kas izvirzīta Aivaram Lembergam. Tajā absurdā veidā iepīts arī uzņēmējs Ansis Sormulis.

Pirmās instances tiesas spriedumā vārds vārdā pārrakstīta prokuroru sacerēta apsūdzība, tādējādi pirmās instances tiesa pilnībā ignorējusi gan kliedzošās pretrunas pašā apsūdzības konstrukcijā, gan vairāku it kā izspiesto kategorisko noliegumu kapitāla daļu izspiešanas versijai, gan faktus par to, kāda gan varētu būt patiesā motivācija, kāpēc no SIA “LatTransnafta” projektā iesaistītajiem vairākiem desmitiem personu trīs personas (miljonāri Ainārs Gulbis, Jūlijs Krūmiņš un Vladimirs Krastiņš) apgalvo, ka izspiešana tomēr esot notikusi. Turklāt tiesa ignorējusi arī tādu saprātīgas šaubas raisošu faktu, ka versija par minēto kapitāla daļu izspiešanu parādījās tikai 2008. gadā - pēc tam, kad A. Lembergs jau bija nosēdējis cietumā vairākus mēnešus.

Piemēram, pirmās instances tiesa pilnībā ignorējusi tādas pretrunas apsūdzības konstrukcijā, kad prokurors vienus SIA “LatTransnafta” dalībniekus atzinis par cietušajiem, bet citiem šādu iespēju nav pat piedāvājis; prokurors nozīmējis Aināru Gulbi kā fizisku personu par cietušo šajā kriminālprocesā, lai gan A. Gulbis nekad nav bijis SIA “LatTransnafta” dalībnieks, savukārt uz juridisku personu, kas patiesi bija SIA “LatTransnafta” dalībnieks, viņa īpašumtiesības nekādi nav pierādītas - atbilstīgi krimināllietas materiāliem, šī juridiskā persona pieder Aivaram Lembergam u.tml.

Tiesa pilnībā ignorējusi vairāku it kā izspiesto personu (“Banka “Baltija” bijušo īpašnieku un likvidatora, SIA “Man-Tess” pašreizējo īpašnieku, AS “Ventspils nafta” vadības) kategorisko noliegumu izspiešanas versijai.

Tāpat tiesa pilnībā ignorējusi faktus par triju iepriekšminēto miljonāru, kuri vienīgie liecina, ka izspiešana notikusi, daudzu miljonu civiltiesiskām pretenzijām un konfliktiem ar A. Lembergu, lai gan materiālās pretenzijas parasti tiek atzītas par pārliecinošu motīvu ne tikai aprunāšanai vien.

Ciešanas ir tiesības, nevis pienākums; jābūt tiesībām neciest

Savukārt vēl pirms sprieduma pasludināšanas, pašā 12 gadus ilgušajā pirmās instances tiesas procesā tiesa ignorēja SIA “Man-Tess” (mainīja nosaukumu uz SIA “T2 Termināls”, pēc tam SIA “Pars Termināls”) pat trīs lūgumus atbrīvot uzņēmumu no cietušā statusa t.s. Lemberga krimināllietā, jo nekādu ciešanu patiesībā nav bijis. Tāpat tika ignorēti uzņēmuma pārstāvju paustie argumenti un arī viņu sniegtie pierādījumi par ciešanu (materiālo zaudējumu) neesamību.

Tātad joprojām cietušā pārstāvis A. Eglītis tagad apelācijas instances tiesai uzsvēra, ka joprojām pilnībā uztur lūgumu atsvabināt uzņēmumu no šā statusa, un uzskaitīja pierādījumus, kurus pirmās instances tiesa ir ignorējusi, taisot nepamatotu notiesājošu spriedumu.

“Jāatzīst, ka tā nav bieži izplatīta situācija, kad cietušais atsakās no sava statusa tiesas izmeklēšanā, un līdz ar to nevar atrast Augstākās tiesas judikatūrā piemērus. Taču juridiskajā literatūrā ir norādīts. [Bijusī prokurore, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes dekāne, profesore] Kristīne Strada-Rozenberga ir norādījusi, ka ikvienai personai ir dotas tiesības pašai izlemt, būt vai nebūt par cietušo, kā arī tiesības - pasvītroju šo vārdu - atteikties no šī statusa,” tiesā skaidroja A. Eglītis.

Tomēr nereti cietušā vēlme atteikties no cietušā statusa netiek atzīta. Arī t.s. Lemberga prāvā prokurors Aivis Zalužinskis argumentējis - ja reiz persona ir atzīta par cietušo, tad tā no šī statusa atteikties vairs nevar. “Tieši šādas tēzes izteica prokurors Zalužinskis, un tiesai, kurai nebija savs viedoklis, kā to var redzēt no tiesas sēžu protokola - tiesa tiesneša [Borisa] Geimana vadībā pievienojās šim viedoklim un paziņoja, ka likums to neparedz, un tiesa lūgumu [atcelt cietušā statusu] noraidīja,” teica A. Eglītis. Viņaprāt, “jebkurā gadījumā lēmums par cietušā statusa anulēšanu tiesai bija jāpieņem, jo tās ir cietušā tiesības. Ir tikai loģiski, ka cietušajam nevar uzspiest būt par cietušo procesā, vēl jo vairāk, ja cietušais uzskata, ka ne tikai formālu iemeslu dēļ, bet arī pēc būtības viņam nav pamats būt cietušajam kriminālprocesā: jo nekāds mantisks kaitējums - viņa mantas samazinājums - nav noticis.”

A. Eglītis teica, ka apelācijas instances tiesai būtu jālabo šī pirmās instances tiesas pieļautā kļūda un, “neizspriežot apelācijas instancē lietu pēc būtības, jau tagad tiesa var pieņem lēmumu atcelt cietušā statusu SIA “Pars Termināls”, neatkarīgi no tā, kādu argumentāciju apelācijas instances tiesa sniegs tiem pierādījumiem, kas atrodas lietas materiālos un kas runā par it kā kukuļa izspiešanas faktu no SIA “Pars Termināls””.

Dokumentiem jābūt pierādījumu pamatā

Viņš sniedza detalizētu izvērtējumu, vai pirmstiesas kriminālprocesā cietušajam cietušā statuss piešķirts pamatoti un vai cietušajam ir pamats būt par cietušo pēc būtības. Viņš aicināja tiesu pievērst uzmanību trim apstākļiem - tikt skaidrībā, vai ir noticis noziedzīgs nodarījums; vai konkrētai personai ir nodarīts kaitējums, un, ja ir, tad kāds; vai persona vēlas iegūt cietušā statusu.

A. Eglītis vērsa tiesas uzmanību uz krimināllietai pievienotajiem zvērināta revidenta atzinumiem par dokumentu pārbaudi un revidenta ziņojumu par SIA “Man-Tess” dalību SIA “LatTransnafta” kapitālā un veiktajām iemaksām SIA “LatTransnafta” kapitālā laika posmā no 1994. gada 25. maija. Viņš aicināja tiesu iepazīties ar SIA “Man-Tess” grāmatvedībā esošo dokumentu un krimināllietā esošo pierādījumu analīzi par to, vai patiešām SIA “Man-Tess” jau 1994. gadā kļuva par SIA “LatTransnafta” dalībnieku; vai patiesi ir iegūtas dalībnieka tiesības SIA “LatTransnafta”, iemaksājot pamatkapitālā 1994. gada 25. maija protokolā norādīto summu. Pēc advokāta teiktā, SIA “Man-Tess” (tagad SIA “Pars Termināls”) rīcībā nav bankas pārskaitījuma dokumentu par to, ka šāda summa tiešām būtu iemaksāta SIA “LatTransnafta” kapitālā. Revidenti pārbaudījuši visus tajā laikā esošos SIA “Man-Tess” banku kontus. “Vienīgais, kuram varētu būt kāda saistība ar šo pārskaitījumu, ir toreizējais SIA “Man-Tess” vienīgais īpašnieks Jūlijs Krūmiņš, kurš pirmās instances tiesā atzina, ka tāds pārskaitījums nav noticis, jo kapitāla daļas SIA “Man-Tess” esot ieguvis pavisam citādā veidā - viņam vai SIA “Man-Tess” ir bijušas mantiskas saistības ar Ainara Gulbja pārstāvēto “SWH”, kuram aizdoti 500 000 lati, un, dzēšot šīs parādsaistības, tika piešķirtas “SWH” piederošās [SIA “LatTransnafta”] kapitāla daļas. Līdz ar to viņš atzīst, ka nekāds kapitāla daļu palielinājums tādā veidā nav noticis - bankas maksājums nav noticis. Ir bijis kapitāla daļu pirkuma līgums, dzēšot savas saistības “SWH” vai Aināram Gulbim, kurš nodeva savas “LatTransnafta” daļas. Taču tas neatbilst īstenībai, jo tas neatspoguļojas dokumentos,” skaidroja A. Eglītis.

Viņaprāt, “uz liecību pamata nevar pierādīt, ka tā vai cita sabiedrība ir vai nav bijusi dalībnieks citā uzņēmējsabiedrībā. To var pierādīt tikai ar dokumentiem, kuru nav lietas materiālos un nav arī vispār, jo tādu nemaz nav bijis, ko tiesā apstiprināja arī pats “Man-Tess” [toreizējais] īpašnieks Jūlijs Krūmiņš.” Kā norādīja A. Eglītis, “pirmās instances tiesa, lai pierādītu, ka patiesi notikusi izspiešana, nav pat izmantojusi J. Krūmiņa liecības, jo acīmredzot sapratusi, ka tādas liecības likt pierādījumu pamatā nav iespējams”.

Kā skaidroja advokāts, SIA “Pars Termināls” ir pārliecinošs arguments, kāpēc viņš jāatbrīvo no cietušā statusa - ja SIA “Man-Tess” nav veikusi SIA “LatTransnafta” pamatkapitāla palielinājumu 1994. gadā, tad nepastāvēja arī pats priekšmets, ko 1995. gadā varētu izspiest vai arī atsavināt jebkādā citā veidā.

“Saskaņā ar tiesību teoriju, neiespējamas lietas nevar būt darījuma priekšmets, un tāds darījums nav spēkā,” teica A. Eglītis.

Viņš atgādināja, ka pirmās instances “tiesa šos argumentus spriedumā nav vērtējusi vispār un nav ņēmusi vērā šo cietušā argumentu, kuru viņš izteicis pirmās instances tiesā. Tas ir pretrunā ar objektivitāti kriminālprocesā un tiesībām uz taisnīgu procesa norisi.”

Kāds tad ir Jūlija Krūmiņa statuss?

Jāatgādina, ka par šīs krimināllietas izmeklēšanas kvalitāti liecina arī visai nopietna ņemšanās tiesas procesa laikā par to, kāds tad ir SIA “Man-Tess” kādreizējā īpašnieka Jūlija Krūmiņa prokurora noteiktais statuss kriminālprocesā. Vienos prokuroru dokumentos viņš minēts kā cietušais, citos - kā liecinieks, vēl citos - kā cietušā SIA “Man-Tess pārstāvis. Uz šīm pretrunām norādīja arī advokāts A. Eglītis.

[Pirmās instances] “tiesas nostāja nebija konsekventa, jo tiesa neaizrādīja prokuroram, kurš sāka pratināt Jūliju Krūmiņu kā cietušo, nevis kā liecinieku, jo tai brīdī viņš vairs nebija SIA “Man-Tess” pārstāvis. Prokurors vaicāja Krūmiņam, vai viņš uztur kompensācijas prasību pret Lembergu. Tiesa jautājumu nenoņem. Jūlijs Krūmiņš atbild: “Jā, uzturu tādu prasību, un viena no prasībām man ir...” Tālāk jau noskaidrojas, ka Krūmiņš prasa kompensēt nevis kaut kādu kapitāldaļu vērtības samazinājumu, bet sūkstās vispārīgā veidā, ka viņam mēģinājums piedalīties “Ventspils nafta” privatizācijā bijis neveiksmīgs, kas šajā tiesas procesā nemaz netiek skatīts.”

Runas noslēgumā A. Eglītis lūdza tiesu jau šajā procesa stadijā atcelt lēmumu par SIA “Man-Tess” iecelšanu cietušā statusā un “ņemt vērā minētos apstākļus, kuri nešaubīgi pierāda, ka kapitāldaļu izspiešanas fakts nemaz nevarēja notikt”.