Mārcis Bendiks: valdība nepārtraukti un talantīgi producē muļķības

Sabiedrība pazīstamais politisko procesu vērotājs, sabiedrisko attiecību speciālists, “sorosologs” un fotogrāfs Mārcis Bendiks intervijā Neatkarīgajai analizē notiekošo politikā un sabiedrībā.
Politisko procesu vērotājs, sabiedrisko attiecību speciālists, “sorosologs” un fotogrāfs Mārcis Bendiks ir pārliecināts, ka valdošās koalīcijas politiķi uzsāks upuru meklēšanu, kam uzgrūst vainu par nejēdzīgajiem lēmumiem un haosu valstī. Viņš prognozē, ka gaidāmā Saeimas vēlēšanu kampaņa varētu būtu “kompromatiem” piesātināta ©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Kādēļ publiski apgalvojat, ka iekšlietu ministre nekad iepriekš dzīvē nav bijusi pat maza kantorīša vadītāja? Marija Golubeva ir bijusi ietekmīgo Džordža Sorosa struktūru vadībā pat starptautiskā līmenī.

Būt vadībā nenozīmē vadīt. Vadīt nozīmē pieņemt kādu darbā un atlaist no darba. Atrašanās padomēs un pat valdēs nav nekāda vadība. Vadība ir tad, ja tu reāli vadi vismaz vienu cilvēku, reāli pieņem lēmumus, bet viņa reāli vadījusi nav neko. Tas vien, ka cilvēks sēž valdē vai padomē, nav “big deal”.

Marija Golubeva to gan savā CV nenorāda, bet viņa ir bijusi PASOS* valdē. Tas ir viens no nozīmīgiem Sorosa starptautiskās struktūras atzariem.

Es varētu tam piekrist, ja es to zinātu, bet es to nezinu un man tas nešķiet svarīgi. Sorosa organizāciju vada konkrēti cilvēki, kuru vārdi ir zināmi, un nevienas Marijas viņu vidū nav. Tie ir četri cilvēki. Pārējie ir izkārtne, un sēdēšana šādā valdē visticamāk ir veids, kādā notiek papildu indoktrinēšana. Viens no indoktrinēšanas paveidiem ir, piemēram, radikalizēšana, kad tev dzen iekšā to islāma doktrīnu, saskaņā ar kuru vajag citus spridzināt vai vismaz pašam uzspridzināties. Sēdēšana Sorosa struktūru valdēs vai padomēs ir tāpat kā padomju laikā sēdēšana Augstākajā padomē. Skaitījās, ka Augstākās padomes deputāti vada valsti. Reāli viņi neko nevadīja. Viņi tur vienkārši sēdēja un sēžot šo to uzzināja. Reizēm viņiem par šo sēdēšanu iedeva uz mājām suvenīrus - konfekšu kasti, apelsīnu, retāk banānu. Sorosa struktūru padomju un valžu locekļi ir tādi paši, kā padomju laikā Džemma Skulme vai Vija Artmane skaitījās valsts vadītāji caur savu sēdēšanu PSRS Augstākajā padomē. Jo īpaši Džemmu Skulmi ar viņas inteliģentajām brillēm vienmēr nofilmēja TV ziņu programma “Vremja”, lai visa padomju tauta redzētu, cik inteliģenti ir deputāti no “Pribaltikas”. Ko tad viņi vadīja? Viņi pat paši sevi tur nevarēja pavadīt. Marija Golubeva ir tāda pati mūsdienu Džemma Skulme un nekas vairāk.

Jūs bijāt viens no pirmajiem, kurš Latvijā sāka runāt par šo Sorosa struktūru neadekvāti lielo politisko ietekmi. Arī tagad jūs taču nenoliegsiet šo lielo ietekmi?

Aptuveni pirms gadiem astoņiem kļuva skaidrs, ka viņi ir pārņēmuši varu. Šīs neviena neievēlētās struktūras sāka kontrolēt un uzraudzīt ievēlētās struktūras. Tas nozīmēja reālo varas pārņemšanu. Tieši tāpat, kā pie padomju varas bija kompartijas politbirojs, kas reāli vadīja valsti un tā laika valdību - Ministru padomi. Šobrīd mēs esam iebraukuši dziļā pasaules mēroga turbulencē. Tās raisītā sakratīšanās salīdzināma ar Pirmo pasaules karu vai Lielo franču revolūciju. Līdzīgi kā pirms Pirmā pasaules kara, līdz 1918. gadam, un tad karam beidzoties viss sprāga vaļā - sievietes pieprasīja balsstiesības utt. Pasaule pēc 1918. gada kļuva citādāka, nekā tā bija pirms tam. Uz 1928. gadu jaunā kārtība bija nostabilizējusies. Tagad šīs turbulences ietvaros notiek varbūt tas pats, kas notika franču revolūcijā vai ar tiem puišiem, kuri sastājās NKVD, lai šautu citus, un pēc tam pašus pielika pie sienas.

Sorosa sistēma bija virzīta uz to, lai parlamentiem atņemtu kontroli pār valsti un šo kontroli paši pārņemtu. Bet šis ceļš ir tāds neprognozējams. Nekur jau nav teikts, ka tu paliksi pie tiem, kas lādē lopu vagonos - iespējams, ka arī pats tiksi tajos ielādēts, kolīdz nomainīsies lādētāji. No šī viedokļa raugoties - pirms gadiem astoņiem varēja redzēt, ka Sorosa plāns ir izdevies vidējā distancē, bet kā tas izdosies ilgtermiņā? Es noteikti neliktu likmes uz viņiem.

Bet šobrīd viņu panākumi ir neapstrīdami - viņiem ir savi ministri, Saeimas komisiju vadītāji, Valsts prezidents, augstākie ierēdņi.

Jā. Bet mūs glābj mūsu absolūtais bardaks. Viņi jau tur var lemt pa saviem kaktiem un birojiem visvisādi, bet no tā jau nekas nemainās. Atminos, 1996. gadā Latvijas politikā darbojās tādi ietekmīgi vīri kā Indulis Bērziņš, Andrejs Panteļējevs, Edvīns Inkēns. Es pie viņiem piekantējos un vaicāju, kādi tad lēmumi tiks pieņemti? Viņi saka - re, kur mūsējie sēž un balso. Bet balsojums notiek aizklāti - kas zina, kā nobalsos? Tādēļ es vienmēr konsekventi esmu bijis par parlamentāru demokrātiju un pret tautas vēlētu prezidentu. Sākotnēji tautas vēlētie prezidenti, kuriem bija reitingi, varēja būt Alfrēds Rubiks vai Anatolijs Gorbunovs. Tagad mēs redzam, ka mūsu Valsts prezidents, kurš gan nav tautas vēlēts, pēkšņi iespiež asti kājstarpē un izsūta nabaga kancelejas direktoru Andri Teikmani tautai stāstīt, ka negribējās, bet gribējās, bet ir skaidrs, ka ne pārāk gribējās, un ir skaidrs, ka prezidenta kancelejas sievišķi sakūdījuši pirkt vēl vienu flīģeli. Teikmanim jāiet taisnoties. Neba nu Teikmanis flīģeli gribēja pirkt. Viņš jau ir normāls vecis. Varbūt nav pārāk atjautīgs, bet viņš pilnīgi noteikti nebija tas, kurš teica - paklau, nopirksim flīģeli un pakacināsim cilvēkus.

Līdz vēlēšanām atlicis mazāk par gadu. Vai varam prognozēt, kā partijas pozicionēsies? Valdošā koalīcija taču nevarēs pateikt, ka tas, ko mēs valstī tagad redzam, to ne jau mēs sastrādājām, bet gan “antivakceri”?

Protams, notiks vainīgo meklēšana. Visi viens otram rādīs ar pirkstu. Ne velti visa tā kompānija, kura saucas “Attīstībai/Par”, ir uzsākuši rādīt ar pirkstu viens uz otru. Varbūt jūsu lasītāji nav pamanījuši, bet “Attīstībai/Par” ir kaut kas līdzīgs princim Čārlzam ar princesi Diānu. Tehniski jau šī laulība ir, bet...

Līdzīgi, kā mēs to redzējām, kad Egils Levits zvanīja šīs apvienības pārstāvēm un lūdza izlobēt savai padomniecei Satversmes tiesas tiesneša amatu. Tās aizgāja un par šo zvanu izstāstīja savai frakcijai, bet frakcijas pārstāvji par to pastāstīja televīzijai.

Jā, bet šis gadījums tomēr ir vairāk saistīts ar šo personāžu - Valsts prezidentu -, ar viņa iekavēto jaunības naivumu, kas reizēm tomēr uzplaiksnī. “Attīstībai/Par” eksistē tādēļ, ka tas ir tas subjekts, kas saņem lielu valsts finansējumu. Pašvaldību vēlēšanas spilgti nodemonstrēja, ka visādos sarakstos “Par” un “Attīstībai” startēja atsevišķi. “Attīstību” un zemsaviešus var formāli uzskatīt par pašvaldību vēlēšanu uzvarētājiem. Bet “Par” ir totālie lūzeri. “Par” un “Attīstībai” absolūti nekautrēsies meklēt vainīgos viens otrā. Vēl tam visam priekšā atrodas [Krišjānis] Kariņš. Viņš ir premjers. Šādā situācijā premjeram var uzkraut jebko. Premjers ir pietiekami piemērots pakaramais, ragainis, līdzīgi kā kooperācijas laiku pirtī, kur garderobes vietā sienas rotāja aļņa un brieža ragi, kur varēja kaut ko vienmēr uzkarināt. Neesmu Kariņa fans nevienā izpausmē, bet tajā pašā laikā viņš nav nelietis, ko nevar teikt par diezgan daudziem ministriem.

Ko mēs ieraudzīsim Saeimas vēlēšanu kampaņā? Izskatās, ka šī vēlēšanu kampaņa noritēs citādi nekā līdz šim. Varat prognozēt, kas tur parādīsies?

Atšķirībā no situācijas pirms divdesmit gadiem, kad sākās priekšvēlēšanu kampaņu sistēmas veidošana, kampaņas taisīja cilvēki, kuri paši mentāli dzīvoja divdesmitajā gadsimtā. Tika noteikts, ka visām avīzēm jānosūta KNAB reklāmas laukumu cenas, un tad atlika tikai pārbaudīt, vai kampaņa notiek atbilstoši cenai. Arī reklāmas televīzijā var izkontrolēt. Taču tagad izkontrolēt reklāmu apjomus sociālajos tīklos vairs nevar. Vecie uzskaites mehānismi mūsdienu mediju pasaulē nefunkcionē. Kuru vairs interesē, ka tu kaut kādā tur Vilkadirkšņu avīzē esi vai neesi ielicis sludinājumu? Ja atmiņa neviļ, vienam no Gobzema sociālo tīklu kontiem ir ap 30 000 sekotāju. Tas ir nesalīdzināmi vairāk nekā jebkuras avīzes tirāža. Tad jau arī [Jurģim] Liepniekam vai [Ērikam] Stendzeniekam jāiesniedz KNAB atskaites. Personai, kurai ir 20 vai 30 tūkstoši sekotāju, ir milzu jauda. Prognozējams, ka notiks aizvien precīzāka satura radīšana, kurš līdz tautai, precīzāk, līdz mērķauditorijai, tiks novadīts caur dažādiem sociālo tīklu kanāliem. Un tas nav dārgi. Naudas kustību šeit nevar izkontrolēt. Var izkontrolēt, ko tu esi maksājis, piemēram, “Facebook”, bet nevar izkontrolēt, cik samaksāts satura radītājiem. Arī ražošanas cikls ir daudzkārt īsāks, nekā tas bija iepriekš, izvietojot reklāmas TV vai drukātājos medijos. Sava informatīvā burbuļa veidošana un pēc tam tā piebarošana nebūt nav jauna lieta. Paraudzīsimies uz izcilākajiem propagandas meistariem. Doktors Jozefs Gebelss to ir postulējis ļoti ciniski - neviens pie pilna prāta esošs cilvēks nelasa avīzi, kuras uzskatiem viņš nepiekrīt. Tas ir informatīvā burbuļa princips. Kādreiz bija tikai trīs vai četras avīzes, bet tagad šādu burbuļu ir desmitiem, simtiem, tūkstošiem. Tas nozīmē, ka kampaņa vairs nav no viena punkta novērojama un kur nu vēl izsekojama. Līdz ar to šī kampaņa solās būt daudz raibāka un netīrāka. Tas jau ir redzams. Piemēram, kuram gan tik ļoti vajadzēja ielikt sociālajos tīklos dziedošo Kariņu pie flīģeļa? Pieļauju, ka uz noteiktām elektorāta grupām tas pat neiedarbojās, jo tām tas viss pat nešķita interesants.

Varbūt tam pat bija pozitīvs efekts: daudzi paskatījās un padomāja - kāds gan mums jauks premjers, Amerikas latvietis, agrāk ledu saldēja, tagad latviešu dziesmas Pavļuta pavadījumā uzdzied?

Jā. Normāls džeks. Bet tā video ielicēju doma jau bija cita: re, kur prezidentam flīģelis un šitais ar pie flīģeļa dzied, davai, ka iemauksim! Un to sociālajos tīklos ielika, protams, savējie. Ne jau Urbanovičs. Un tā bija tikai indikācija, nevis “kompromats”, kādu parasti nopublisko divdesmit dienas pirms vēlēšanām.

Tas nozīmē, ka politisko procesu vērotājiem būs ko izbaudīt?

Tādā ziņā šis ir brīnišķīgs laiks.

Mums ir valdība, kura gandrīz nepārtraukti producē muļķības.

Lato Lapsa sūdz policijā brāļus banānus (domāti Bordāna partijas biedri veselības ministrs Gatis Eglītis un Saeimas deputāts Krišjānis Feldmans, kuri savus foto ievietoja sociālajos tīklos, lai tautai parādītu, ka viņi ir pirmie “Lidl” veikala apmeklētāji un pirmie lēto banānu ieguvēji). Šie taisnojas un saka - nē, nē, tas viss (“Lidl” apmeklējums) bija domāts pavisam citādāk. Kā krievi saka - ja ņe ja, i žopa ņe moja (es neesmu es, un tā pakaļa nav mana). Bet viņi taču ir augstas valsts amatpersonas, nevis tur kaut kādi vienkāršie veikala apmeklētāji. Drūmi ir tas, ka, lai glābtu ciparus un nepieļautu televīzijā reportāžas ar pārpildītiem morgiem, tiek aizvērtas skolas. Katra aiztaisīta skola, katra izlaista skolas diena mūs tuvina agresīvai debilitātei. Tas būtu jānovērš par katru cenu. Kāpēc skolas jāver ciet? Tikpat labi bērni ārpus skolas var dedzināt kaut vai bluķus skolas priekšā vai staigāt pa skolu kā kādreiz padomju gados ar ķiploku daiviņu virtenēm uz kakla. Lai muļķojas, kā grib, tikai lai never skolas ciet, jo bērniem šis nav bīstamākais vīruss. To apliecina statistika. Šis vīruss ir bīstams bērnu mājiniekiem, jo īpaši nesapotētajiem. Bet tur nu gan pieaugušie paši vainīgi. Ja ir jāizšķiras, ko upurēt - pensionāru Mārci Bendiku vai manu mazbērnu Indriķi Bendiku, tad pilnīgi noteikti mani vajag upurēt. Pilnīgi noteikti un bez variantiem. Nedrīkst vecūkšņu dēļ degradēt nākamo paaudzi! Tas ir absolūti nepieņemami.

Redzama totāla valdošās koalīcijas nepopularitāte, un līdz ar to droši vien viņiem pārāk lielas cerības uz panākumiem nevarētu būt. Vai viņi nevar izdarīt vēl vienu nelietību - pēdējā brīdī uzsākt valsts uzņēmumu privatizāciju? Par to ik pa brīdim tiek runāts. Šī tēma aktualizējas. Valsts uzņēmumu privatizācija bija iekļauta arī Jāņa Bordāna kā Ministru prezidenta kandidāta programmā.

Iezīmējas divi varianti. Viens - laist kaut kādus uzņēmumus biržā, kas pēc būtības ir privatizācija. Un otrs - top izmaiņas ostu pārvaldes likumos, ar kuriem ostas kļūs par pavisam citu subjektu, nekā tas bija pirms tam. Un arī tur var visādus brīnumus sastrādāt.

Bet “Latvijas dzelzceļa” privatizācija?

Neredzu pagaidām pietiekami skaidras indikācijas. Man intuitīvi ir sajūta, ka viņi to būtu darījuši, ja nebūtu kovida. Pateicoties kovidam, nauda nāk daudz vieglāk, nekā tā nāktu caur privatizāciju Tagad atliek tikai nobalsot, un 40 miljoni rokā. Kādreiz tik viegli pat 40 000 nevarēja nospert. Tagad 40 miljoni vienā rāvienā. Kā tu no dzelzceļa izcelsi 40 miljonus? Tur ir tik daudz jāstrādā. Jāpieņem lēmumi valdēs un padomēs. Tad vēl jāslēdz visi tie sabiedrisko attiecību līgumi. Priekš kam viņiem dzelzceļš ar visām tā problēmām - sliedēm un pārbrauktuvēm, kur reizēm kādu nobrauc -, ja tu mierīgi vari pusotru miljonu iedot kādai sabiedrisko attiecību firmai vienkārši par neko. Ja jau tie kontrakti ar šīm firmām būtu tā vērti, tad jau valdībai vajadzētu būt reitingam plus simt. Vēl nesen bija iecere maksāt 4,5 miljonus eiro trijos gados valsts tēla stiprināšanai. Viss vienkārši. Kāpēc privatizācija vajadzīga?

Protams, parasti neviens politiskais spēks gadu pirms vēlēšanām nerunā par tādiem trakiem projektiem kā valsts uzņēmumu privatizācija. Bet šī varbūt ir pavisam cita situācija, kurā tieši to var izdarīt? “Pēc mums kaut ūdens plūdi”?

Drīzāk var gadīties, ka tiek izstumts cauri projekts privatizēt nevis visu dzelzceļu, bet, piemēram, daļu no tā - Zasulauka depo vai vēl nezin ko. Visi tā padomā un saka - davai, Linkait, uz priekšu! Viņš tā pabrīnās, kā reizēm viņš to ļoti izteiksmīgi dara, un īsteno. Tajā brīdī, kad Kariņš teica, ka mums naudas ir tik daudz, ka nespēsim to visu nospert, viena daļa patiesi netika nosperta. Tā ir Satiksmes ministrijas daļa. Nesen pa Latviju izbraucu četrus lielākus apļus. Ceļi - kā pasakā, kā Vācijā. Piemēram, ceļš no Dvietes uz Ilūksti. Agrāk tas bija tāds, ka pat tanks tur kāpurķēdes sarautu - dzēšgumiju starp zobiem vajadzēja likt, lai tie braucot neizbirtu. Tagad tur ir galds. Tādējādi nauda, kura tiek novirzīta Satiksmes ministrijas sistēmā, dod labumu cilvēkiem, atšķirībā no naudas, kura aizplūst veselības sistēmā, kur tā tiek nozagta visa pa tīro. Kāpēc pavasarī potēšanai paredzēto naudu nevarēja atdot lauku ārstiem? Ja tu naudu atdod lauku ārstiem, tad tā nauda politiķiem ir pagalam. Tu tai netiec klāt. Turpretī, ja tu lauku ārstiem naudu nedod, tu vari taisīt potēšanas centrus, sludināt konkursus, kādu vari izkonkursēt. Par šo centru uzturēšanu arī visu laiku tiek maksāts. Runa ir par miljoniem mēnesī. Deputātam Možvillo kungam bija taisnība, kad viņš iebilda pret naudas došanu tautai, sakot, ka tā to nodzers. Es arī saņēmu to pensionāru piemaksu, un tā arī bija! Nodzēru, ka nebija ko redzēt! Bet, tā kā dzēriens ir akcizēta prece, lielākā daļa no tās naudas atgriezās valsts budžetā.