Arvils Ašeradens: ANO rekomendācijā nesaskatu aicinājumu atgriezties pie divvalodības

ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja izskatījusi Latvijas ziņojumu par ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi Latvijā 2008.–2017. gadā un sniegusi savas rekomendācijas valsts iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanai. Cita starpā komiteja pievērsusies arī minoritāšu valodām. Šo tēmu skarošajās rekomendācijās var saskatīt mudinājumu Latvijai izglītības sistēmā atjaunot divvalodību.
02.04.2021. Jānis Lasmanis
 
©Ieva Ābele/Saeima

“Jauno Vienotību” pārstāvošais Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens, iepazinies ar dokumentu, mierina, ka divvalodības atjaunošana Latvijā nedraud. Turklāt valsts dara visu iespējamo, lai mazākumtautībām, piemēram, igauņiem, ebrejiem un krieviem, valsts garantētās tiesības apgūt zināšanas dzimtajā valodā būtu iespējams pēc iespējas augstākā kvalitātē.

Vai ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas rekomendācijas tiešām jāuztver kā aicinājums uz divvalodīgās izglītības sistēmas atjaunošanu?

Rūpīgi izlasot tekstu, nevienā vietā īsti neatradu kādu vietu, kurā būtu minēts jēdziens “divvalodība” un izteikts mudinājums pie tādas atgriezties. Es nevarētu tam piekrist. Ir svarīgi saprast, ka ANO komitejas funkcijas ir sniegt dalībvalstīm savu neatkarīgo viedokli, kā rīkoties. Katrā ziņā mūsu pienākums ir izvērtēt un izvēlēties, ko darīt un ko ne. Tās nav obligātas prasības.

Vai mūsu valstī, jūsuprāt, mazākumtautību pārstāvjiem ir pietiekamā līmenī nodrošinātas iespējas mācīties dzimtajā valodā?

Jā, par šo bijušas plašas diskusijas. Latvijā, esmu pārliecināts, šādas iespējas ir pietiekamā līmenī nodrošinātas. Attiecībā uz pēdējiem grozījumiem izglītības likumā - pēdējā izglītības reforma noteica, ka valsts un privātskolās mēs īstenojam bilingvālo izglītību, un valsts noteica precīzu proporciju mazākumtautību valodām. Līdz sestajai klasei tie ir 50%, no sestās līdz devītajai 20%, bet no desmitās līdz 12. klasei dzimtajā valodā var apgūt mācību priekšmetus, kas saistīti ar valodu, literatūru, kultūru un vēsturi.

Vēl viena lieta, Izglītības un zinātnes ministrijai jau līdz šim bija pienākums sekot bilingvālās izglītības kvalitātei. Pašlaik, komisija trešajā galīgajā lasījumā jau apstiprinājusi grozījumus izglītības likumā par izglītības kvalitātes vadības sistēmas izveidošanu. Tajā gan skolu dibinātāji, gan valsts veidos sistēmu un sekos līdzi lai, mācību priekšmeti mazākumtautību dzimtajās valodās tiktu pasniegti kvalitatīvi.

Cik liela iespēja, ka Latvija pārredzamā nākotnē varētu atgriezties pie divvalodīgās izglītības sistēmas?

Noteikti - nē! Izglītības sistēmā šāda diskusija nenotiek. Drīzāk tiek meklēts, kā nodrošināt kvalitatīvu bilingvālo sistēmu, bet te ir problēmas ar pedagogiem, viņu atalgojumu un motivāciju.

“Mazākumtautību valodas.

Ņemot vērā dalībvalstu delegācijas sniegto informāciju par atbalstu mazākumtautību un to valodu mācīšanai, Komiteja pauž bažas par to, ka pašreizējā valsts valodas politika var radīt diskriminējošu ietekmi uz mazākumtautībām, izmantojot viņu ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, jo īpaši izglītības, nodarbinātības un pakalpojumu pieejamības jomā. Komiteja norāda uz Valsts puses delegācijas sniegtajiem paskaidrojumiem, ka pati izglītības reforma nav diskriminējoša. Komiteja tomēr joprojām pauž bažas, ka nesenie grozījumi Izglītības likumā un Ministru kabineta noteikumos Nr. 716 no 2018. gada 21. novembra ir ar diskriminējošu ietekmi uz minoritāšu grupām, un tie rada nepamatotus ierobežojumus izglītošanai mazākumtautību valodās un mazākumtautību valodu mācīšanai pirmskolā un pamatskolās gan valsts, gan privātskolās.

Komiteja iesaka valstij veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka tās valodu politika un likumi nerada tiešu vai netiešu minoritāšu grupām piederošu personu diskrimināciju, saistītu ar viņu ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesībām, un ka tie nekavē šo personu spēju atrast darbu publiskajā un privātajā sektorā.

Tāpat Valsts pusei tiek rekomendēts apsvērt iespēju pārskatīt savu valodas politiku un likumus izglītībā, lai veicinātu mazākumtautību valodu mācīšanu un mācīšanu mazākumtautību valodās un nodrošinātu, ka likumi negatīvi neietekmē mazākumtautību grupām piederošo bērnu izglītojošo sniegumu.”