Atrašanos interešu konfliktā tiesa atzīst par likumīgu
No apsūdzības un pirmās instances sprieduma sanāk, ka tas ir tikai loģiski un ticami, ja daži izspiestie par izspiešanu ir atcerējušies tikai pēc kādiem 14 gadiem. Nekādas sapratīgas šaubas par to, vai izspiešana pirms nu jau 28 gadiem tiešām ir notikusi, neradot arī tas, ka citi, prokurorprāt, izspiestie vispār noliedz jebkādas izspiešanas.
Neatkarīgā šā gada 10. marta publikācijā “Kāpēc tiesai neradās vismaz saprātīgas šaubas par apsūdzētāju versijām t.s. Lemberga lietā?” aprakstīja, kā safabricēta epizode par SIA “LatTransnafta” kapitāla daļu izspiešanu (tā esot notikusi1995. gada janvārī), kā arī to, uz kādiem absurdiem šī apsūdzības epizode balstīta.
Tomēr vēl absurdāka ir apsūdzības epizode par SIA “Puses” kapitāla daļu izspiešanu 1993. gada rudenī.
Tā kā apsūdzības versija balstīta uz bijušā Ventspils prokurora, vēlāk naftas miljonāra Valentīna Kokaļa liecībām, bet V. Kokali pašu tagad sākuši tiesāt par krāpšanas mēģinājumu, šeit īsumā pievērsīsimies būtiskākajiem aspektiem SIA “Puses” kapitāla daļu izspiešanas epizodē.
Apsūdzības versija
Pēc prokuroru domām, izspiešana notikusi sekojoši.
Aivars Lembergs “pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā, bet ne ātrāk kā 1993. gada rudenī” kopā ar uzņēmējiem no Ventspils un Rīgas - Aināru Gulbi, Māri Forstu, Vladimiru Krastiņu -, kā arī “VAS “ Ventspils nafta” direktoru Jāni Blaževiču, “VAS “Ventspils nafta” juriskonsultu” Valentīnu Kokali” piedalījies “kārtējā neformālajā apspriedē”. Šajā apspriedē A. Lembergs pēkšņi esot uzzinājis, ka starp VAS “Ventspils nafta” pakalpojumu izmantotājiem no 1993. gada 4. jūnija ir arī SIA “Puses”.
A. Lembergs šādu firmu iepriekš neesot zinājis, tomēr tobrīd tā caur “Ventspils naftu” jau esot pārkrāvusi ap 2 miljoniem tonnu naftas un naftas produktu.
Uzzinājis par SIA “Puses” eksistenci, A. Lembergs ultimāta veidā pieprasījis atklāt, kas ir šīs uzņēmējsabiedrības dalībnieki.
Tad nu nācies J. Blažēvičam un V. Kokalim atklāt, ka SIA “Puses” dalībnieki ir arī šo kungu vistuvākie radinieki. Respektīvi, kā tiesā liecināja V. Kokalis, abas augstās valsts akciju sabiedrības amatpersonas esot “paslēpušās” aiz sava brāļa (Ernesta Blažēviča) un sievas (Aijas Kokales).
Ņemot vērā, ka A. Lembergs jau tolaik bijis varens vīrs, kurš ieņēmis daudzus amatus pašvaldībā, kā arī bijis VAS “Ventspils nafta” valsts pilnvarnieks, abiem kliedzošā interešu konfliktā esošajiem VAS “Ventspils nafta” valdes locekļiem, kā arī nez kāpēc privātpersonām Mamertam Vaivadam un Uldim Pumpuram esot bijis jādod kukulis - katram pa 5% SIA “Puses” kapitāla daļu, lai SIA “Puses” varētu turpināt darbu un J. Blažēvičs un V. Kokalis nezaudētu savus ļoti ienesīgos amatus. Tāda, lūk, īsumā ir apsūdzētāju versija.
No Laventa arī varēja izspiest?
Tātad SIA “Puses” kapitāla daļas esot izspiestas arī no privātpersonām M. Vaivada un U. Pumpura, pret kuriem A. Lembergam nekādu “šantāžas” mehānismu nebija, jo viņi nekādus amatus VAS “Ventspils nafta” neieņēma un nekādā interešu konfliktā neatradās.
Mamerts Vaivads un Uldis Pumpurs arī neapstiprina prokuroru versijas par kaut kādām izspiešanām 1993. gadā - acīmredzot tāpēc viņiem arī neviens nepiedāvāja kļūt par cietušajiem.
Par cietušo kļūt šajā epizodē prokurori piedāvāja tikai V. Kokalim, un viņš arī tam piekrita, prasot kompensācijā apmēram 1,6 miljonus latu (vairāk nekā 2,2 miljonus eiro). Pirmās instances tiesa V. Kokaļa ciešanas gan novērtējusi pavisam pieticīgi, piešķirot kompensāciju 5502 eiro un 96 eirocentu apmērā.
Cita starpā, arī SIA “LatTransnafta” kapitāla daļu izspiešanas epizodē rakstīts, ka A. Lembergs akcijas un kapitāla daļas esot izspiedis ne tikai no miljonāriem Aināra Gulbja, Vladimira Krastiņa un miljonāram Jūlijam Krūmiņam piederošās SIA “Man - Tess”, kas atzīti par cietušajiem šajā krimināllietā. Apsūdzībā rakstīts, ka A. Lembergs SIA “LatTransnafta” kapitāla daļas 1995. gadā esot izspiedis arī no “Bankas “Baltija”” un valsts akciju sabiedrības “Ventspils nafta” kontrolētās SIA “Naftas parks - 100”.
Plašākai sabiedrībai varbūt nav zināmas minētās fiziskās personas, bet tas, ka no “Bankas “Baltija”” tās varenības zenītā, kā arī no pusmilitāri apsargātās valsts akciju sabiedrības “Ventspils nafta” neko izspiest nevarēja, saprātīgam cilvēkam nu tā kā būtu jāsaprot.
Bet loģisks šeit ir arī jautājums - kāpēc tad šie citi izspiestie netika atzīti par cietušajiem 2008. gadā, kad prokurori veidoja pirmo redakciju apsūdzībai par izspiešanām (pēc tam parādījās vēl divas redakcijas)?
Atbilde ir sekojoša. “Bankai “Baltija”” un “Ventspils naftai” piedāvāja kļūt par cietušajiem, bet šīs juridiskās personas pēc dokumentu izpētes paziņoja, ka nekādu ciešanu tām nav bijis, jo nekādas izspiešanas arī nav bijis.
Savukārt SIA “Puses” epizodē, kā jau teikts, M. Vaivadam un U. Pumpuram pat nepiedāvāja kļūt par cietušajiem, visticamāk, tāpēc, ka abi nevēlējās apstiprināt prokuroru versiju par izspiešanu 1993.-1995. gadā.
Kas tad bija SIA “Puses”?
Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū, kad prese sāka pieminēt SIA “Puses”, tā tika slavēta kā uzņēmīgu letiņu nodibināta firma, kurai kapitāla pirmatnējās uzkrāšanas rītausmā izdevies ielauzties sarežģītajā naftas tranzīta biznesā un sapelnīt miljonus.
Bet krimināllietas materiāli un it sevišķi šīs firmas līdzīpašnieka (vienalga - slēptā vai atklātā) Valentīna Kokaļa liecības tagad sagrauj šo cildeno priekšstatu.
Patiesībā SIA “Puses” bija gandrīz vai neticama blēdība.
Pirmkārt, šī firma vēl nemaz nebija reģistrēta Uzņēmumu reģistrā (tātad faktiski neeksistēja), kad valsts uzņēmuma “Ventspils nafta” direktors Jānis Blažēvičs (t.i., valsts amatpersona) v/u “Ventspils nafta” vārdā 1993. gada 16. aprīlī ar SIA “Puses” noslēdza līgumu “Nr. 130/93 par naftas produktu pieņemšanas, uzglabāšanas un pārkraušanas pakalpojumiem”. Līgumu vīzēja arī v/u “Ventspils nafta” galvenais jurists V. Kokalis.
Kad V. Kokalim tiesā uzdeva jautājumu, vai tad neiznāk tā, ka abas minētās augstās valsts uzņēmuma amatpersonas pašas ar sevi noslēdza līgumu par naftas produktu pārkraušanu, V. Kokalis atbildēja: “Par Blažēviču, pats Blažēvičs... Nezinu, varbūt viņš noslēdza pats ar sevi. Es pats ar sevi nenoslēdzu. Kā jūs ziniet, sākotnēji šī firma tika reģistrēta uz manas bijušās sievas vārda, Aijas Kokales vārda. Valentīns Kokalis tur juridiski nebija.”
Otrkārt, ar šo līgumu kāds no SIA “Puses” topošajiem līdzīpašniekiem (it kā Uldis Pumpurs) aizgāja pie tobrīd v/u “Ventspils nafta” galvenās uzraugošās amatpersonas - par nozari atbildīgā rūpniecības un enerģētikas ministra - un ieguva naftas produktu pārkaušanai 20% atlaidi.
Vispār atlaides tika piešķirtas tikai tad, kad kāda firma jau bija pārkrāvusi noteiktu apjomu naftas produktu - bija precīzi noteikts, cik miljonu tonnu jāpārkrauj, lai iegūtu 5%, 10%, 15% vai 20% atlaidi. Bet SIA “Puses” 20% atlaidi bija ieguvusi, vēl juridiski pat neeksistējot, kur nu vēl kaut ko pārkraujot! Re, kur “uzņēmīgo letiņu” meistarstiķis!
Treškārt, tikai tad, kad bija iegūtas 20% atlaides, SIA “Puses” tika reģistrēta Uzņēmumu reģistrā. Pēc “Firmas.lv” datiem, SIA “Puses” reģistrēta tikai 1993. gada 4. jūnijā.
Kāds bija SIA “Puses” bizness?
Par šo tiesā īpaši daiļrunīgi liecināja pats cietušais V. Kokalis.
“SIA “Puses” nekad nav bijusi kompānija, kas nodarbojās ar reālu pārkraušanu,” tiesā uzsvēra V. Kokalis.
Bet SIA “Puses” bija ieguvušas iepriekšminētās atlaides par naftas produktu pārkraušanu - kam ir atlaides tam ir bizness; kam nav atlaides, tam nekāda biznesa tur nav, apliecināja V. Kokalis. Respektīvi, SIA “Puses” no valstij piederošās “Ventspils naftas” saņēma pārkraušanas pakalpojumu ar atlaidi, bet tālāk šo pakalpojumu pārdeva jau par īstu cenu.
Uz advokāta Raimonda Krastiņa jautājumu, vai būtu iespējams šāds bizness, ja J. Blažēvičs un V. Kokalis nebūtu augstajos amatos valsts uzņēmumā un pēc tam VAS “Ventspils nafta”, V. Kokalis 2010. gada 31. martā tiesā skaidri un nepārprotami liecināja: “Protams, ka nebūtu tāda biznesa!”
Šāds “atlaižu bizness” SIA “Puses” ļāvis nopelnīt 2 dolārus uz tonnu - uz prokurores jautājumu liecināja V. Kokalis. No tā viegli aprēķināt - ja 1993. gada rudenī tika konstatēts, ka SIA “Puses” pārkrāvusi 2 miljonus tonnu, tad šī firma jau dažu mēnešu laikā 1993. gadā bija nopelnījusi 4 miljonus dolāru, kas tiem laikiem, protams, bija vienkārši fantastiska summa!
No minētajiem 2 dolāriem par katru pārkrauto tonnu tikai kādi 10 centi nonākuši SIA “Puses” rīcībā - pārējā peļņa esot aizplūdusi uz ofšoriem, tiesā liecināja V. Kokalis. Kad aizstāvība vaicāja, kādas ofšoru kompānijas SIA “Pusēm” piederēja 1993. gadā, V. Kokalis atbildēja: “Es šobrīd jums nevaru nosaukt nevienu no šīm ofšoru kompānijām, jo viņas mainījās - tika izmantotas tiešām tāda, nu, kā var teikt, naudas atmazgāšana, noslēpšana no nodokļiem - un viņas tika paņemtas ik pa kādu pusgadu vai gadu.”
“Nelegālā” peļņa
Citā reizē V. Kokalis SIA “Puses” peļņu nosauca par nelegālo peļņu.
Lūk, dialogs no 2010. gada 26. marta tiesas sēdes.
Tiesnesis Boriss Geimans: Kokaļa kungs, manuprāt, jūs neatbildējāt uz šo jautājumu, kāpēc peļņa bija nelegāla. Jūs varat …
V. Kokalis: Manā izpratnē?
Tiesnesis: Jā!
V. Kokalis: Manā izpratnē šī peļņa bija nelegāla, jo, jo viņa netika uzrādīta Latvijas VID, viņa gāja caur ofšoriem, visa peļņa palika ārzemju ofšoros! Var būt, ka viņi juridiski veda, es nezinu, bet manā izpratnē, nu, tā ir nelegālā peļņa!
Tiesnesis: Tagad mums ir skaidrs!
V. Kokalis: Ja tā ir ne noziedzīga, tad vismaz pelēka kaut kāda nauda!
Vēl citā pratināšanas reizē V. Kokalis gan precizēja, ka ofšori izmantoti nevis naudas atmazgāšanai, bet gan tikai nodokļu optimizācijai. “Lai nebūtu valstij nodokļi jāmaksā, “Puses” strādāja ar ofšoriem! Visa peļņa gāja caur ofšoriem!” savu biznesu tiesā raksturoja V. Kokalis.
Advokāts Raimonds Krastiņš pavisam tieši vaicāja: “Vai jūs, Valentīns Kokalis, zinājāt, ka SIA “Puses” grāmatvedības dokumentos tiek atainota nepatiesa vai sniegta viltota informācija par SIA “Puses” peļņu?” V. Kokalis atbildēja: “Principā zināju! Protams!”
V. Kokalis atzina, ka bijis īpašnieks arī citās naftas kompānijās - “Skonto nafta”, “Ventrans Rīga” u.c. Tajās “protams, pēc tādas pašas shēmas notika viss”.
Bijušais Ventspils prokurors tiesā arī tēlaini raksturoja tos laikus: “Kā es, kā es esmu teicis intervijās, es braucu mašīnā un zem manām kājām 2 - 3 maisi ar naudu stāvēja un aizmugurē vēl kastes pilnas ar naudu. Tie, tie laiki bija!”
Kur patiesais noziegums?
Ņemot vērā, ka likums aizstāv tikai likumīgas intereses, advokāti debatēs norādīja, ka apsūdzība par SIA “Puses” kapitāla daļu izspiešanu no V. Kokaļa ir absurda un tās konstrukcija samākslota.
Tā kā V. Kokalis savās liecībās apliecināja, ka pilnībā apzinājies savu darbību nelikumību, aizstāvība lūdza tiesu pieņemt blakus lēmumu par V. Kokaļa saukšanu pie kriminālatbildības
- par aizliegtu un ļaunprātīgu amata pilnvaru izmantošanu mantkārīgā nolūkā, kas radīja zaudējumus valsts uzņēmumam “Ventspils nafta”;
- par nepatiesu ziņu norādīšanu grāmatvedības dokumentos un ieņēmumu slēpšanu nolūkā izvairīties no nodokļu nomaksas;
- par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.
Tiesa šo aizstāvības lūgumu ignorēja, tādējādi, tāpat kā prokurori atzīstot, ka V. Kokaļa un J. Blažēviča darbības interešu konflikta situācijā bijušas pilnīgi likumīgas.
Vēl vairāk - tiesa pilnībā piekritusi apsūdzības versijai, ka, apdraudot iespējas J. Blažēvičam un V. Kokalim ieņemt augstus valsts amatus interešu konflikta situācijā, esot aizskartas viņu “konstitucionālas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darba vietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai”…
Par interešu konfliktu bija jāziņo
Vai tiešām 1993. gada normatīvie akti kaut ko tādu pieļāva?
Likumā “Par akciju sabiedrībām”, kas stājās spēkā 1993. gada 18. maijā, sadaļā “Ierobežojumi valdes locekļiem” teikts: “Ja sabiedrības intereses saduras ar kāda valdes locekļa, viņa laulātā, radinieka vai svaiņa interesēm, skaitot radniecību līdz 3. pakāpei un svainību līdz 2. pakāpei, jautājumu izlemj valdes sēdē, kurā ieinteresētais valdes loceklis nedrīkst piedalīties, un tas atzīmējams valdes sēdes protokolā.”
Tātad J. Blažēvičs un V. Kokalis nedrīkstēja piedalīties lēmuma pieņemšanā par līguma slēgšanu starp v/u un pēc tam VAS “Ventspils nafta” un SIA “Puses” un attiecīgi nedrīkstēja arī parakstīt jau noslēgto līgumu.
Savukārt VAS “Ventspils nafta” 1993. gada beigās apstiprinātajos statūtos teikts, ka “sabiedrības prezidentam, viceprezidentam un valdes locekļiem jāpaziņo padomei, kādos uzņēmumos vēl viņi strādā, kādi uzņēmumi pieder viņiem un viņu laulātajiem, radiniekiem vai svaiņiem, skaitot radniecību līdz 3. pakāpei un svainību līdz 2. pakāpei (akcijas, daļas, pajas)”.
Kā loģiski debatēs norādīja aizstāvība - ja J. Blažēvičs un V. Kokalis izpildīja likuma un VAS “Ventspils nafta” statūtu prasības un “oficiāli paziņoja padomei par SIA “Puses” piederību sev vai saviem radiniekiem, un padome tam piekrita, tad apsūdzība par kukuļa izspiešanu atkrīt jau pati par sevi, jo nav apstiprinājusies apsūdzības daļa par to, kā Aivars Lembergs nejauši uzzināja par SIA “Puses” dalībniekiem kādā neoficiālā tikšanās reizē, jo patiesībā viņš par to uzzināja vienlaicīgi ar pārējiem valsts pilnvarniekiem VAS “Ventspils nafta” padomes vai valdes sēdē”. Līdz ar to Aivaram Lembergam šai sakarā nebija nekāda “spiediena” vai “šantāžas” mehānisma, kuru dēļ V. Kokalis esot bijis spiests dot kukuli.
Savukārt, kā tiesā liecināja A. Lembergs, tā arī ir bijis - J. Blažēvičs un V. Kokalis atklājuši, ka viņu radinieki ir SIA “Puses” dalībnieki. Tas valsts pilnvarniekiem licies nepieņemami, tāpēc prasīts VAS “Ventspils nafta” prezidentam un valdes loceklim novērst interešu konfliktu. Tāpēc Ernests Blažēvičs (VAS “Ventspils nafta” prezidenta brālis) un Aija Kokale (VAS “Ventspils nafta” valdes locekļa sieva) 1993. gada decembrī pārdeva SIA “Puses” kapitāla daļas Mamertam Vaivadam un SIA “Puses” palika tikai divi dalībnieki - M. Vaivads un U. Pumpurs.
Apsūdzībā vēl runāts par to, kā 1994. gada pavasarī par SIA “Puses” dalībnieku kļuva ārvalstu kompānija “Delvar” - caur šo “Delvar” A. Lembergs it kā esot ieguvis īpašumtiesības SIA “Puses”. Bet kompānija “Delvar” neatsavināja (ne izspiešanas, ne dāvināšanas, ne pirkšanas veidā) kapitāla daļas no esošajiem dalībniekiem, bet gan apmaksāja SIA “Puses” jaunizlaistās kapitāla daļas. Respektīvi arī šajā gadījumā runāt par kapitāla daļu izspiešanu no loģikas viedokļa ir bezjēdzīgi!
Šeit minētais ir tikai neliela daļa no absurdiem šīs apsūdzības konstrukcijās un V. Kokaļa pretrunīgajām atklāsmēm tiesas izmeklēšanas laikā.
Kā tagad zināms, pirmās instances tiesa saīsinātajā spriedumā to visu atzinusi par 100% loģisku un ticamu. Līdz ar to ar interesi jāgaida pilnais spriedums, lai uzzinātu tiesas motivāciju šeit analizētajos momentos - protams, ja vien pilnajā spriedumā vienkārši nebūs nokopēta prokuroru debašu runa.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
