Kādi resursi nepieciešami tā dēvētās Lemberga lietas sprieduma analīzei

Konstitucionālajā sūdzībā par apelācijas sagatavošanas termiņiem, kuru Satversmes tiesā ir iesniedzis Aivars Lembergs un par kuru Satversmes tiesa jau ir ierosinājusi lietu, cita starpā atspoguļoti precīzi skaitļi, kas raksturo pat Eiropas mēroga antirekordiem pārbagāto tā dēvēto Lemberga prāvu.
Iesniegumu Satversmes tiesai, lai apelācijas sūdzības iesniegšanai tiktu noteikts samērīgs termiņš, Aivars Lembergs pamatojis ar piemēriem no sprieduma, ko pirmās instances tiesa pasludinājusi viņa paša vārdā nosauktajā krimināllietā ©F64

Konstitucionālajā sūdzībā arī īsos vārdos raksturots spriedums, kas tika pasludināts šajā lietā.

Jāatgādina, ka A. Lembergs, esot Rīgas Centrālcietumā, lūdzis advokātiem sagatavot trīs konstitucionālās sūdzības. Par visām trim sūdzībām Satversmes tiesa jau ierosinājusi lietas.

Kad 20 dienu ir par maz

Konkrētajā sūdzībā, balstoties uz savu pieredzi, A. Lembergs apstrīd apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu, kas Kriminālprocesa likumā noteikts 10 dienas vai sevišķi sarežģītos gadījumos - 20 dienas.

Tomēr mēdz būt lietas, kad šāds termiņš apelācijas sūdzības sagatavošanai ir nepietiekams.

Tieši t.s. Lemberga lieta ir spilgts piemērs, kad pat 20 dienas ir nepietiekams termiņš, lai sagatavotu kvalitatīvu apelācijas sūdzību par tiesas spriedumu.

Jāatgādina, ka t.s. Lemberga lietā saīsinātais spriedums tika pasludināts 22. februārī un pēc tam apmēram četrus mēnešus (t.i., līdz 22. jūnijam) trīs tiesneses rakstīja pilno spriedumu.

Saīsinātais spriedums lielākoties vispār bija pārrakstīta (pat vienkārši nokopēta) apsūdzība, bet pilnais spriedums lielākoties bija nokopēta apsūdzība + pārrakstīta prokuroru apsūdzības runa. Aizstāvības argumenti bija analizēti ļoti maz - faktiski, lai tikai formāli kaut kas būtu.

Lai gan aizstāvībai bija jāizanalizē iepriekš nedzirdēti apjomīgs spriedums - t.i., triju tiesnešu darbs uz 1900 lappusēm - un šis tiesnešu darbs jāpakļauj argumentētai kritikai, aizstāvība ar to tika galā likumā noteiktajās 20 dienās.

Iespējams, ka šo gandrīz neticamo misiju paveikt palīdzēja tieši tas, ka tiesa no sevis gandrīz neko nebija devusi - pārsvarā tikai pārrakstījusi prokuroru sacerējumus.

Bet, kā uzsvērts šeit aprakstītajā iesniegumā Satversmes tiesai, “valsts apsūdzības pārrakstīšanai spriedumā nav nepieciešams ievērojams laiks un resursi, bet tādi ir nepieciešami aizstāvībai tās atspēkošanai”.

Tāpēc ir iesniegta šī konstitucionālā sūdzība par apelācijas sagatavošanas termiņiem.

Nozīmīgi datumi

Tātad iesniegumā Satversmes tiesai atgādināts, ka krimināllietu, kurā apsūdzība celta Aivaram Lembergam, Anrijam Lembergam un Ansim Sormulim, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija kā pirmās instances tiesa skatīja no 2008. gada augusta, tas ir, vairāk nekā 12 gadus.

Oficiāli kriminālprocess šajā lietā ir uzsākts 2005. gada 3. oktobrī - t.i., pirms vairāk nekā 16 gadiem. Tāpat iesniegumā norādīts, ka “izmeklēšanas darbības tika uzsāktas jau 1999. gadā”, tas ir, pirms vairāk nekā 21 gada.

Jāatgādina, ka 1999. gada maijā ar iesniegumu Ģenerālprokuratūrā pret A. Lembergu vērsās no ekonomikas ministra amata atceltais Ainārs Šlesers, kurš tobrīd bija atradis kopīgu valodu ar Andri Šķēli - tālaika A. Lemberga visietekmīgāko politisko pretinieku. Aiz A. Šlesera iesnieguma ģenerālprokuroram skaidri bija redzama miljonāra Aināra Gulbja “ēna” un “pirksts”. Bet A. Gulbim ar A. Šķēli tobrīd bija kopīgas intereses gāzes biznesā. A. Šlesera iesniegums tad kļuva par pamatu iesniegumā minēto izmeklēšanas darbību veikšanai, kas tika uzsāktas 1999. gada maijā.

Visi šie gadaskaitļi un datumi ir ļoti svarīgi, lai varētu novērtēt, vai pret A. Lembergu uzsāktajā kriminālprocesā jau tagad ir ievēroti sapratīgi termiņi, pat neskatoties uz to, ka lietas iztiesāšana apelācijas kārtībā vēl nemaz nav sākta.

Katrs pats var mēģināt atcerēties, ko darīja un kā dzīvoja šeit pieminētajos gados - 1999., 2005., 2008. -, un tad iztēloties, kā ir tad, ja visus šos vairāk nekā 20 gadus regulāri ir jāiet uz prokuratūru vai tiesu.

Bet iesniegumā Satversmes tiesai ir teikts: “Faktiski kriminālprocess tika sākts 1999. gada maijā kā pārbaude, tostarp prokuratūra pieprasīja sniegt paskaidrojumus, kurus valsts apsūdzība kā pierādījumus izmantoja apsūdzības pamatošanai tiesā. Šajā laikā prokuratūra arī nosūtīja tiesiskās palīdzības lūgumus citām valstīm, saņēma atbildes, kuras tika izmantotas vainas pierādīšanā, kā arī saņēma liecinieku un cietušo paskaidrojumus, iesniegumus un pierādījumus, kas tika izmantoti vainas pierādīšanā. Kopējais kriminālprocesa ilgums kopš 1999. gada maija ir 249 mēneši. Arī skatot formāli, kopš 2005. gada 3. oktobra, kad tika pieņemts formāls lēmums par kriminālprocesa uzsākšanu atbilstoši jaunā Kriminālprocesa likuma normām, kriminālprocess ir ildzis 184 mēnešus.”

791 tiesas sēde

Iesniegumā atgādināts, ka šis kriminālprocess “ir ārkārtīgi apjomīgs, lietas materiālus veido vairāk nekā 300 sējumi, lietiskie pierādījumi ir apkopoti 23 iepakojumos. Kriminālprocesā pavisam ir notikusi 791 tiesas sēde: pirmā tiesas sēde bija nozīmēta 2009. gada 16. februārī”.

Atgādināts, ka tiesas procesa laikā mainījies tiesas sastāvs, jo ar likumu tika izbeigts tiesas piesēdētāju institūts un 2009. gada 20. augustā (līdz tam bija notikušas 17 tiesas sēdes) lietu sāka skatīt trīs profesionāli tiesneši, procesu vērojot arī rezerves tiesnesei.

Iesniegumā teikts, ka no šā datuma “notikušas 772 tiesas sēdes. Aivars Lembergs neattaisnoti nav kavējis nevienu no tām. Tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar pašas tiesas darbu, vai valsts apsūdzības dēļ nav notikušas aptuveni 400 tiesas sēdes (pēc konstitucionālās sūdzības iesniedzēja novērtējuma). Kriminālprocesā arī veiktas vairākas ekspertīzes. Kriminālprocesā ir četri cietušie: trīs fiziskas personas un viena juridiska persona. Turklāt tiesas sēdēs un pirmstiesas procesā liecības sniedza aptuveni 100 liecinieki.”

Šeit liecinieku skaits acīmredzami ir noapaļots uz leju, jo tiesas procesā tika nopratināti 100 prokuroru pieteiktie liecinieki un tikai trīs (!) aizstāvības liecinieki. Tomēr arī skaitlis 103 nebūt neraksturo liecinieku pratināšanas apjomus šajā kriminālprocesā kaut vai tāpēc, ka prokurori atteicās no vairāku pašu sākotnēji pieteikto liecinieku aicināšanu uz tiesu, kā arī vairāku liecinieku pirmstiesas procesā sniegtās liecības tiesā tika vienkārši nolasītas.

Kādam jābūt spriedumam

Iesniegumā norādīts, ka pilnā sprieduma motīvu daļa aizņem gandrīz pusotru tūkstoti lapu. Tieši ar sprieduma motīvu daļu ir rūpīgi jāiepazīstas, lai varētu īstenot tiesības uz aizstāvību.

“Tiesību uz aizstāvību viena no neatņemamām sastāvdaļām ir efektīvas iespējas apstrīdēt pierādījumu patiesumu un iebilst pret to izmantošanu, kā arī patiesa iespēja iebilst pret tiesas veikto Krimināllikuma normu piemērošanu un interpretāciju.”

Tiesai spriedumā “ne tikai jāatreferē lietā gūto pierādījumu būtība, bet jāmin konkrēti fakti, kas iegūti no lietā nopratināto personu liecībām, ekspertu atzinumiem un citiem pierādījumu avotiem, norādot, ko tieši ar šiem faktiem tiesa atzīst par pierādītu”.

“Ja starp pierādījumiem ir pretrunas, tiesai spriedumā jāanalizē šo pretrunu iemesli un jānorāda, kādus tiesas sēdē pārbaudītos pierādījumus tā atzinusi par apšaubāmiem un kādu iemeslu dēļ. Gadījumā, ja apsūdzētais sevis aizstāvībai izvirzījis versiju, tiesai spriedumā šī versija rūpīgi jāanalizē un savi secinājumi par tās pamatotību vai nepamatotību jāmotivē. Turklāt visiem tiesas atzinumiem par noziedzīgā nodarījuma apstākļiem, kurus tiesa ietvērusi pierādītā noziedzīgā nodarījuma aprakstā, jābūt pamatotiem ar lietā iegūtajiem pierādījumiem atbilstoši Kriminālprocesa likuma 124. panta piektajā daļā norādītajam pierādīšanas standartam -„saprātīgu šaubu izslēgšana”.”

“Tā kā visiem minētajiem apstākļiem ir jābūt norādītiem tiesas sprieduma motīvu daļā, tikai pēc pilnā sprieduma saņemšanas krimināllietas dalībnieki var uzsākt to analīzi.”

Iesniegumā uzsvērts, ka konkrētajā lietā nav iespējams 20 dienu laikā sagatavot “pilnvērtīgus iebildumus apelācijas sūdzībā” par apmēram 1500 lappušu garo sprieduma motīvu daļu.

Apelācijas sūdzībā, kas iesniegta likumā noteiktajā termiņā, 12. jūlijā, A. Lembergs, “cik vien iespējams, ir analizējis Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2021. gada 22. februāra sprieduma motīvu daļu,

tomēr objektīvi tam pietrūka laika un spēku.

Līdzīgi aizstāvju Māra Gruduļa, Olgas Hincenbergas un Irinas Kaukes apelācijas sūdzībās ir analizēts Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2021. gada 22. februāra spriedums, apelācijas sūdzības ir ļoti apjomīgas. Tomēr, ja apelācijas sūdzību sagatavošanai būtu dots samērīgs laiks, piemēram, četri mēneši, kas bija pirmās instances tiesas rīcībā sprieduma motīvu daļas sagatavošanai, tajās paustie argumenti būtu gan detalizētāki, gan dziļāki, gan pārdomātāki.

Faktiski apelācijas sūdzības tika sagatavotas tikai tāpēc, ka konstitucionālās sūdzības iesniedzējs pats pie tās strādāja bez brīvdienām ikkatru stundu un minūti, kad tas ieslodzījuma vietā bija iespējams. Konstitucionālās sūdzības iesniedzējam bija iespēja piesaistīt vairākus zvērinātus advokātus Māri Gruduli, Irinu Kauki un Olgu Hincenbergu, kuri arī strādāja bez brīvdienām un atpūtas. Tomēr jāņem vērā, ka citos gadījumos apsūdzētajam var nebūt līdzekļu, lai nolīgtu aizstāvībai vairākus zvērinātus advokātus,” uzsvērts iesniegumā.

To aizstāvība ieraudzīja pilnajā spriedumā

Iesniegumā Satversmes tiesai arī īsos vārdos atspoguļots, kā konkrētais spriedums atbilda iepriekšminētajiem kritērijiem un pierādīšanas standartam.

“Savu aizstāvības versiju konstitucionālās sūdzības iesniedzējs [t.i., A. Lembergs] izvirzīja jau 1999. gadā, iesniegumā Ģenerālprokuratūrai. Bet tikai saņemot sprieduma motīvu daļu, konstitucionālās sūdzības iesniedzējs pārliecinājās, ka tā nav izmeklēta un analizēta.”

“Pirms pilnā tiesas sprieduma saņemšanas nav zināms, kāpēc tiesa ir atzinusi, ka kādi pierādījumi ir pietiekami noziedzīga nodarījuma pierādīšanai; kāpēc tiesa ir piešķīrusi ticamību šiem pierādījumiem, bet ne citiem. Tāpat nevar būt zināms, vai un kā pirmās instances tiesa ir atrisinājusi pretrunas starp pierādījumiem, kas ir neizbēgamas apjomīgos un sarežģītos kriminālprocesos. Lietā var būt arī strīds par pierādījumu nepieļaujamību.

Piemēram, konkrētā gadījumā Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2021. gada 22. februāra sprieduma 2702. punktā ir noraidīti Aivara Lemberga iebildumi par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu”, kaut gan viņš “ir pārliecināts, ka Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija lietas izskatīšanas gaitā ir pārkāpusi viņa pamattiesības uz aizstāvību”. Spriedumā nav atspoguļots, piemēram, tāds pamattiesību pārkāpums kā “aizstāvības debašu runas ierobežošana laikā, pretstatā aizstāvības runai, kas netika ierobežota”.

“Saņemot Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2021. gada 22. februāra sprieduma motīvu daļu, konstitucionālās sūdzības iesniedzējs konstatēja, ka liecības ir atspoguļotas nepilnīgi, tās nav citētas, nav norādītas tajās ietvertās ziņas par faktiem, nav norādīti lieciniekiem uzdotie jautājumi un atbildes, kādēļ kopumā liecības nav atspoguļotas korekti. Turklāt tiesas spriedumā iztrūkst konkrētas atsauces uz lietas materiāliem, kādēļ atrast ārkārtīgi apjomīgajos krimināllietas materiālos atbilstošo liecību vai tās daļu kļūst gandrīz neiespējami.”

“Sprieduma motīvu daļā nav izvērtētas un analizētas viņa paša sniegtās izvērstās liecības, kā tas būtu tiesai jādara atbilstoši Kriminālprocesa likumam un judikatūrai.”

“Spriedumā vispār nav analizēta Aivara Lemberga liecībās ietvertā versija; tiesa nav izvērtējusi apsūdzības liecinieku liecību radītās pretrunas, ir ignorējusi apstākli, ka Aivara Lemberga liecības apstiprinās ar citiem pierādījumiem lietā, spriedumā vispār neminot iemeslus, kāpēc pie šādiem apstākļiem tomēr lielāka ticamība ir citu personu liecībām. Spriedumā nav novērstas starp pierādījumiem esošās pretrunas.”

“Konstitucionālās sūdzības iesniedzējs vēlas uzsvērt, ka Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija 2021. gada 22. februāra sprieduma aprakstošajā daļā vārds vārdā ir pārrakstījusi valsts apsūdzību. Minētais ir uzsvērts arī visās apelācijas sūdzībās. Tiesas sprieduma motīvu daļā, ciktāl tā attiecas uz notiesāšanu, tikpat kā nav analizēti aizstāvības argumenti, aizstāvības notikumu versijas, cēloņu un seku sakarība. Nav izvērtēti aizstāvības debašu runā norādītie argumenti, bet daudzviet ir pārrakstīts valsts apsūdzības viedoklis,” teikts iesniegumā.